— Nu, kurš no mums uzvarēja? Muļķi, vai tu tiešām domāji, ka ar savu dzīvību glābsi nodevēju? Tagad es nogalināšu tevi viņa vietā, kā mēs esam vienojušies, un Noslēpumainā Maģija būs gandarīta. Un, kad tu būsi miris, kas gan mani aizkavēs nogalināt arī viņu? Un kurš tad izraus zēnu no manām rokām? Tu esi man atdevis Nārniju uz visiem laikiem, zaudējis savu dzīvību un neesi izglābis nodevēju. Un tagad, kad tu to zini, mirsti!
Bērni neredzēja, kā viņš tika nogalināts. Meitenes nespēja to skatīties un aizsedza seju ar rokām.
Piecpadsmitā nodaļa vēl sensenāku laiku Noslēpumainā Maģija
Meitenes sēdēja krūmājā, sejas ar rokām aizklājušas, līdz izdzirda Raganas balsi:
— Sekojiet visi man — un mēs pabeigsim šo karu! Tagad, kad lielais Muļķis, lielais Kaķis guļ beigts, mēs ātri tiksim galā ar cilvēku dzimtas salašņām un nodevējiem.
Nākamās sekundes varēja kļūt bērniem liktenīgas — mežonīgi kliedzot, dūdām spalgi kaucot, mežragiem griezīgi gaudojot, viss pretīgais pūlis sāka joņot pa kalna nogāzi garām meiteņu slēptuvei. Viņas juta, kā aiztraucas gari, ledainam vējam līdzīgi, kā zeme dun zem minotauru auļiem, kā gaisā uzspurdz netīrs spārnu mākonis — gan melnie grifi, gan milzīgie sikspārņi. Ja meitenes nebūtu tik satriektas par Aslana kaunpilno un briesmīgo nāvi, viņas noteikti trīcētu kā apšu lapas, bet tagad abas māsas par sevi nedomāja.
Kad mežā atkal iestājās klusums, Sjūzena un Lūsija uzrāpās pašā kalna galā. Mēness, iegrimis viegli caurspīdīgos mākoņos, jau taisījās rietēt, bet viņas vēl varēja saskatīt virvēs sasaistīto mirušo Lauvu. Meitenes nometās uz ceļiem mitrajā zālē un skūpstīja auksto seju, glaudīja brīnišķīgo spalvu — pareizāk sakot, to, kas tur vēl bija palicis, — un raudāja, līdz pietrūka asaru. Tad viņas paskatījās viena uz otru, sadevās rokās, lai nejustos tik vientuļas, un atkal sāka raudāt, un atkal apklusa. Beidzot Lūsija sacīja:
— Es nespēju skatīties uz šo briesmīgo uzpurni. Varbūt mēs varam to noņemt?
Viņas mēģināja to izdarīt. Ar nosalušajiem pirkstiem nakts vistumšākajā laikā tas nebija tik vienkārši, taču pēc ilgiem pūliņiem meitenēm izdevās uzpurni novilkt. Tagad, uz Lau\oi skatoties, abas sāka raudāt vēl sirsnīgāk, skūpstīja un glaudīja viņu, noslaucīja asinis un putas. Es pat nevaru aprakstīt, cik meitenes jutās vientuļas, bezpalīdzīgas un noskumušas.
— Kā tu domā, vai mēs varēsim viņu atsiet vaļā? — jautāja Sjūzena.
Taču ļaunie briesmoņi bija tik spēcīgi savilkuši virves, ka viņas nespēja atsiet mezglus.
Es ceru, ka neviens no bērniem, kas lasa šo grāmatu, nav bijis tiknelaimīgs kā Sjūzena un Lūsija tajā naktī. Bet, ja jūs tomēr esat raudājuši visu cauru nakti un izraudājuši visas asaras, tad zināsiet, ka pēc tam pārņem dīvains miers. Sajūta, ka vairs nekad nekas nenotiks. Vismaz abām meitenēm tā likās. Pilnīgā klusumā aizsteidzās stunda pēc stundas, un viņas pat nejuta, ka kļūst arvien aukstāks un aukstāks. Beidzot Lūsija ievēroja, ka, pirmkārt, debesis kalna austrumpusē bija kļuvušas daudz gaišākas nekā pirms stundas, otrkārt, zālē pie kājām vērojama kaut kāda kustība. Sākumā viņa nepievērsa tai nekādu uzmanību. Vai nav vienalga? Kāda tam tagad nozīme? Bet drīz Lūsija pamanīja, ka sīkas radībiņas — lai kas tās arī būtu — rāpoja augšup pa Akmens Galda kājām un tad sāka skraidīt pa Aslana ķermeni. Viņa pieliecās un ieskatījās ciešāk. Tie bija mazi, pelēki dzīvnieciņi.
— Fui! —iesaucās Sjūzena, kas stāvēja Galda otrā pusē. — Cik pretīgi! Tās ir riebīgas, mazas peles, kas rāpo pa viņu! Vācieties projām!
Un viņa pacēla roku, lai tās aizdzītu.
— Pagaidi! — sacīja Lūsija, kura visu laiku tās cieši vēroja. — Vai tu redzi, ko viņas dara?
Abas meitenes noliecās un sāka pētīt.
— Man liekas… — ieminējās Sjūzena. — Cik dīvaini! Tās grauž virves!
— Tā jau es domāju! — Lūsija sacīja. — Man šķiet, ka tās ir draudzīgas peles. Nabadzītes — nesaprot, ka viņš ir miris. Domā, ka palīdzēs, ja viņu atsies vaļā.
Bija jau krietni vien gaišāks. Meitenes pirmo reizi paskatījās viena uz otru — cik abas bija bālas! Viņas redzēja, kā peles grauž virves: simtiem mazu lauku pelīšu. Un beidzot cita pēc citas visas virves bija pušu.
Debesis austrumpusē jau kļuva gluži gaišas, un zvaigznes — blāvas, izņemot kādu lielu zvaigzni pie paša austrumu apvāršņa. Meitenēm palika ļoti auksti. Peles izklīda.
Māsas aizmeta projām pārgrauztās auklas — bez tām Aslans vairāk līdzinājās sev. Ar katru mirkli viņa mirusī seja izskatījās cēlāka, jo rīta gaismā to varēja labāk saskatīt.
Mežā iespurdzās putns. Meitenes pat satrūkās, jo stundām ilgi nebija dzirdama neviena skaņa. Tad cits putns atčivināja pretī. Drīz viss mežs skanēja putnu dziesmās.
Bija skaidrs, ka nakts beigusies un pienācis rīts.
— Man ir tik auksti, — Lūsija teica.
— Man arī, — atbildēja Sjūzena. — Pastaigāsimies mazliet!
Viņas aizgāja līdz kalna austrumu nogāzei un paskatījās lejup. Lielā zvaigzne bija gandrīz pazudusi. Mežs izskatījās tumši pelēks, bet tālumā pie paša apvāršņa bāli laistījās jūra. Debesis pamazām sārtojās. Lai mazliet sasildītos, meitenes staigāja uz priekšu un atpakaļ — starp kalna austrummalu un Aslanu. Cik nogurušas bija viņu kājas! Tad meitenes beidzotuz mirkli apstājās, lai paskatītos jūrā uz Kēras Paravelas pili, kuru tikai tagad varēja saskatīt. Sarkanā svītriņa starp jūru un debesīm pārvērtās zeltainā, un lēnām no ūdens izslīdēja saules maliņa. Tajā brīdī abas izdzirdēja aiz muguras skaļu troksni — apdullinošu krakšķēšanu — gluži kā milzis būtu saplēsis savu milža šķīvi.
— Kas tad tas? — uztraucās Lūsija, sagrābdama Sjūzenas roku.
—Man… man bail atskatīties,—sacīja Sjūzena. —Tur notiek kaut kas briesmīgs.
—Un atkal Aslanam kaut ko ļaunu dara, — teica Lūsija. — Iesim ātrāk!
Viņa pagriezās, vilkdama Sjūzenu sev līdzi.
Saules gaismā viss izskatījās gluži citādi — krāsas un ēnas bija pārvērtušās, un pirmajā mirklī māsas nesaprata, kas īsti noticis. Tad viņas ieraudzīja, ka Akmens Galds sašķēlies divās daļās un Aslans pazudis.
— Kādas šausmas! —kliedza meitenes un pieskrēja pie Galda.
— Ak, cik ļauni! — Lūsija raudāja. — Pat mirušu viņu neliek mierā!
— Kas to izdarījis?! — iesaucās Sjūzena. — Ko tas nozīmē? Atkal Maģija?
— Jā! — aiz muguras atskanēja skaļa balss. — Atkal iMaģija.
Viņas pagriezās. Meiteņu priekšā, saulē mirdzēdams, lielāks nekā agrāk, krēpes purinādams — tās acīmredzot bija ataugušas —, stāvēja pats Aslans.
— Ak, Aslan! — iekliedzās meitenes, skatīdamās uz viņu gan ar bailēm, gan prieku.
— Tātad tu neesi miris, mīļo Aslan? — Lūsija jautāja.
— Vairs ne, — atbildēja Aslans.
— Tu neesi… neesi? — drebošā balsī jautāja Sjūzena, nespēdama izteikt vārdu «rēgs». Aslans nolieca savu zeltaino galvu un nolaizīja viņai pieri. Sjūzena sajuta elpas siltumu un kažoka smaržu.
— Vai es pēc tāda izskatos? — viņš vaicāja.
— Ak nē! Tu esi dzīvs! Tu esi dzīvs! Ak, Aslan! — iesaucās Lūsija, un abas meitenes apkrita viņam ap kaklu un sāka skūpstīt.
— Bet ko tas viss nozīmē? — jautāja Sjūzena, kad viņas bija jau mazliet nomierinājušās.
— Tas nozīmē, — sacīja Aslans, — ka Ragana, lai gan zināja Noslēpumaino Maģiju, tomēr nezināja vēl sensenāku laiku noslēpumu. Ja viņa spētu ielūkoties vēl dziļāk pagātnē, klusumā un tumsā, laikā pirms Nārnijas rašanās, tad būtu izlasījusi citas burvju zīmes — ja uz Galda nodevēja vietā tiek nogalināts nevainīgs upuris, kas sevi labprāt ziedo, tad Akmens Galds pats salūst un Nāve atkāpjas. Un tagad…