— Ak jā. Ko tagad? —jautāja Lūsija, pielēkdama kājās un sasizdama plaukstas.
— Ak, bērni, — sacīja Lauva, — es jūtu, ka spēki atgriežas. Ķeriet mani!
Kādu mirkli viņš stāvēja uz vietas — acis mirdzēja, locekļi saspringti trīcēja, aste šaudījās uz abām pusēm — tad palēcās augstu gaisā, pārlēca pāri meiteņu galvām un Galdam. Pati nezinādama, kāpēc, Lūsija smiedamās rāpās pāri Akmens Galdam, lai viņu noķertu. Aslans atkal aizlē-
ca. Sākās trakulīga pakaļdzīšanās. Riņķi pēc riņķa apkārt kalnam — te viņš atstāja meitenes bezcerīgi tālu aizmugurē, te ļāva gandrīz noķert aiz astes, te izskrēja starp viņām, te uzsvieda viņas augstu gaisā un tad saķēra savās milzīgajās, brīnišķi samtainajās ķepās, te spēji apstājās, un visi trīs saķērušies kūleņoja pa zāli — un tad nevarēja saprast, kur kājas, kur ķepas, kur rokas. Tāda draiskošanās bija iespējama tikai Nārnijā. Lūsija tā īsti nekad nesaprata, vai tā bija rotaļa ar pērkona negaisu vai kaķēnu. Visdīvainākais bija tas, ka brīdī, kad visi, smagi elsdami, atkrita zālē, meitenes vairs nejuta ne nogurumu, ne badu, ne slāpes.
— Bet tagad, — sacīja Aslans, — ķersimies pie darba. Es jūtu, ka tūliņ sākšu rēkt. Aizspiediet ausis.
Tā viņas arī darīja. Kad Aslans piecēlās un atvēra rīkli, gatavodamies rēcienam, viņš izskatījās tik draudīgs, ka māsas pat neiedrošinājās uz viņu skatīties. Meitenes redzēja, kā no viņa rēciena noliecās koki — gluži kā zāle pļavā pēc vēja brāzmas. Tad viņš sacīja:
—Mums garš ceļš priekšā. Sēdieties jāšus man mugurā!
Aslans pieliecās, un bērni uzrausās siltajā, zeltainajā mugurā; vispirms apsēdās Sjūzena, stingri ieķerdamās krēpēs, tad viņai aiz muguras Lūsija, turēdamās pie māsas. Lauva strauji piecēlās un traucās uz priekšu ātrāk par jebkuru zirgu — no kalna lejā un meža biezoknī iekšā.
Tas bija visjaukākais piedzīvojums Nārnijā. Vai jūs esat kādreiz auļojuši uz zirga? Mēģiniet to iedomāties, tikai bez pakavu klaudzieniem un šķindoņas, jo milzīgās ķepas gandrīz nedzirdami skāra zemi, bet melnās, pelēkās vai kastaņbrūnās zirga muguras vietā iedomājieties zeltainu kažoku un vējā plīvojošas krēpes. Vēl iedomājieties, ka traucaties divreiz ātrāk par straujāko sacīkšu zirgu. Un šis auļotājs nebija nedz jāvada, nedz tas arī pagura, tas drāzās tālāk un tālāk, ne paklupa, ne saminstinājās, droši un veikli lavierēja starp kokiem, lēca pāri krūmājiem, mežrozīšu audzēm un strautiņiem, pārbrida pāri platām upēm un pārpeldēja pavisam varenas straumes. Viņi auļoja nevis pa ceļu vai parku, vai klajumu, bet cauri visai pavasarīgajai Nārnijai — pa ēnainām dižskābaržu alejām, saules pielietām ozolu audzēm, cauri sniegbaltiem ķiršu dārziem, atbalsīgām alām, augšup pa vējainām nogāzēm, kas klātas ugunīgiem irbuleņu krūmiem, pāri viršu apaugušām kalnu terasēm, pa galvu reibinošām kalnu grēdām, tad lejup, lejup — un atkal cauri aizaugušām ielejām, pa bezgalīgām zilu ziedu pļavām.
Bija jau gandrīz pusdiena, kad viņi nonāca stāva kalna galā, kura pakājē ieraudzīja pili — no augšas tā izskatījās gluži kā rotaļlieta, kas celta, kā viņiem šķita, tikai no smailiem tornīšiem. Bet Lauva joņoja lejup tādā ātrumā, ka katru mirkli tā kļuva lielāka, un, pirms meitenes paspēja pajautāt, kam tā pieder, viņi jau bija netālu no pils. Tagad tā vairs neatgādināja rotaļlietu, betvisā varenumā draudīgi izslējās viņu priekšā. Starp pils mūra izrobojumiem neviens nebija redzams, arī vārti bija ciet. Bet Aslans tādā pašā ātrumā drāzās uz priekšu.
— Tas ir Raganas nams! — viņš ierēcās. — Tagad, bērni, turieties stingri!
Nākamajā mirklī viņām likās, ka visa pasaule sagriezusies kājām gaisā. Lauva sagatavojās tādam lēcienam, kādu
nekad nebija veicis, un pārlēca — tā gan būtu jāsauc par lidošanu, nevis lēkšanu — tieši pāri pils sienai.
Meitenes, gluži bez elpas, bet sveikas un veselas, noripoja no viņa muguras un ieraudzīja, ka atrodas plaša akmens pagalma vidū, kas pilns ar statujām.
Sešpadsmita nodaļa kas notika ar statujām
— Kāda neparasta vieta! — Lūsija bija pārsteigta. — Cik daudz akmens dzīvnieku… un arī cilvēku! Gandrīz. .. gandrīz kā muzejā.
— Kuš! — nočukstēja Sjūzena. — Paskaties, ko dara Aslans!
Jā, to patiesi bija vērts redzēt. Viņš pielēca pie akmens lauvas un uzpūta tam dvašu. Tad, nezaudējot ne mirkli, apmetās riņķī — gluži kā kaķis, kas spēlējas ar savu asti, — un uzpūta arī akmens rūķītim, kurš, kā jau jūs atceraties, atradās pāris soļu attālumā ar muguru pret lauvu. Tad viņš metās pie garas akmens driādas, kas stāvēja aiz rūķīša, strauji pagriezās sānis, lai uzpūstu akmens trusītim pa labi, un aizlēca pie diviem kentauriem. Pēkšņi Lūsija iesaucās:
— Ai, Sjūzen! Paskaties! Paskaties uz lauvu!
Jūs droši vien esat novērojuši, kas notiek, kad pieliek aizdegtu sērkociņu pie avīzes strēmeles. Pirmajā mirklī liekas, ka nekas nav mainījies, tad var pamanīt, ka gar avīzes malu sāk slīdēt šaura uguns dzīsliņa. Kaut kas līdzīgs notika arī šoreiz. Pirmajā brīdī, kad Aslans uzpūta akmens lauvam, tas palika, kāds bijis. Tad pa balto marmora muguru sāka tecēt šaura zelta straumīte, kļūdama aizvien platāka, — likās, ka lauvu apņem zelta liesma gluži kā avīzi, kad tā viscaur aizdegusies. Pakaļkājas un aste vēl bija akmenī, bet viņš jau sapurināja krēpes — un visas smagās akmens krokas pārvērtās viļņojošās cirtās. Lauva atvēra lielu, sarkanu rīkli un saldi nožāvājās, uzpūzdams meitenēm siltu dvašu. Nu jau arī pakaļkājas atdzīvojās. Viņš pacēla vienu kāju un pakasījās. Tad, ievērojis Aslanu, lēkšiem metās pie viņa un sāka luncināties apkārt, smilkstēdams no sajūsmas un cenzdamies nolaizīt seju.
Bērni, protams, nevarēja atraut acis no lauvas, bet pagriezušies ieraudzīja kaut ko tik brīnišķīgu, ka drīz vien par lauvu aizmirsa. Statujas visapkārt atdzīvojās cita pēc citas. Pagalms vairs neizskatījās pēc muzeja, tagad tas atgādināja zooloģisko dārzu. Aslanam pakaļ traucās visdažādākie radījumi, tie priekā dejoja ap viņu, līdz Lauva galīgi iejuka līksmajā barā. iMirušo marmora baltumu vietā pagalms tagad laistījās visās varavīksnes krāsās: spīdīgie, kastaņbrūnie kentauru sāni, zilie vienradžu ragi, žilbinošās putnu spalvas, rudie lapsu kažoki, sarkanbrūnā suņu un satīru vilna, rūķīšu dzeltenās zeķes un spilgti sarkanās kapuces, bērzu sudrabotie tērpi, dižskābaržu jaunavām tie bija gaiši zaļi, caurspīdīgi, bet lapeglēm — spilgti zaļi, gandrīz dzelteni. Un pēc klusuma visapkārt atskanēja priecīgi rēcieni, brēcieni, vaukšķēšana, riešana, spiedzieni, dūdošana, zviedzieni, pakavu dipoņa, kliedzieni, «urā!» saucieni, dziesmas un smiekli.
—Ai, ai! —sacīja Sjūzena pārvērstā balsī. — Paskaties! Vai… vai tas nav bīstami?
Lūsija pagriezās un ieraudzīja, ka Aslans pūš elpu uz akmens milža kājām. *
— Nebaidieties! — priecīgi norūca Aslans. —Ja kājas atdzīvosies, atdzīvosies arī viss pārējais.
-— Es domāju pavisam ko citu, — māsai čukstēja Sjūzena.