Bet nu jau bija par vēlu, pat ja Aslans būtu viņas uzklausījis. Milža kājas atdzīvojās un sāka kustēties. Pēc mirkļa viņš uzcēla plecā vāli, izberzēja acis un sacīja: — Sasodīts! Es laikam biju aizmidzis. Bet kur palikusi
tā nolādētā, mazā Ragana, kas te skraidelēja apkārt pie manām kājām?
Visi, korī kliegdami, viņam skaidroja notikušo. Milzis aizlika roku aiz auss un lūdza atkārtot vēlreiz. Beidzot sapratis, viņš noliecās tik zemu, ka galva bija siena kaudzes augstumā, un, plati smaidīdams, Aslana priekšā godbijīgi vairākas reizes pacēla cepuri. (Anglijā milži tagad ir reti sastopami un tikai daži no tiem ir labsirdīgi—varu gandrīz droši derēt, ka nebūsiet redzējuši milzi, kam seja staro priekā. Bet to ir vērts redzēt!)
— Tagad jāķeras pie pils! — Aslans sacīja. — Ašāk, draugi! Pārmeklējiet visu no augšas līdz apakšai! Arī saimnieces guļamistabu! Neatstājiet nevienu stūrīti nepārbaudītu! Kas zina, kur kāds nabaga ieslodzītais noslēpts!
Visi metās iekšā, un ilgi tumšajā, šausmīgajā, sasmakušajā pilī skanēja klaudzieni, tika vērti vaļā logi, sasaucās balsis: «Neaizmirstiet apakšzemes cietumu…» — «Palīdzi man atvērt šīs durvis…» — «Lūk, vēl vienas vītņu kāpnes…» — «Ai! Paskaties! Te vēl kāds nabaga ķengurs. Pasauc Aslanu!…» — «Fū! Nu gan smirdoņa… Skatieties, kur lūka… Ei, augšā! Te kāpņu laukumā vēl vesels bars!»
Bet vislielākais prieks bija tad, kad Lūsija atskrēja un kliedza:
— Aslan! Aslan! Es atradu misteru Tamnusu. Lūdzu, iesim ātrāk!
Un pēc mirkļa Lūsija un mazais fauns, rokās sadevušies, griezās jautrā dejā. Jaukajam faunam pārvēršana akmenī nemaz nebija kaitējusi, un viņš, protams, ar lielu interesi klausījās visā, ko Lūsija stāstīja.
Beidzot Raganas cietokšņa pārmeklēšana tika pabeigta. Pils bija tukša, durvis un logi līdz galam vaļā, gaisma un smaržīgais pavasara gaiss ieplūda visos tumšajos un drūmajos kaktos, kur tie nekad agrāk nebija iekļuvuši. Viss atbrīvoto statuju pūlis sanāca atpakaļ pils pagalmā. Un tad viens no viņiem, man šķiet, misters Tamnuss, sacīja:
— Bet kā mēs no šejienes tiksim ārā?
Aslans varēja pārlēkt pāri sienai, bet vārti joprojām bija slēgti.
— To mēs nokārtosim, — atbildēja Aslans un, izslējies uz pakaļkājām, uzsauca milzim:
— Hei! Tu… tur, augšā, — viņš rēca. — Kā tevi sauc?
— Milzis Ramblbafins, ar jūsu godības atļauju, — atbildēja milzis, atkal paceldams cepuri.
— Brīnišķīgi, milzi Ramblbafin, — Aslans sacīja, — esi tik labs un izlaid mūs no šejienes laukā.
— Protams, jūsu godība. Ar lielāko prieku, — teica milzis Ramblbafins. — Atejiet no durvīm, mazulīši!
Viņš piesoļoja pie vārtiem, un — bāc-bāc-bāc! — sāka cilāties viņa varenā vāle. No pirmā sitiena vārti iečīkstējās, no otrā — ieplaisāja, bet no trešā — saplīsa gabalos. Tad viņš ķērās pie torņiem abās vārtu pusēs, un pēc pāris minūtēm tie kopā ar tuvējām sienām dārdēdami sabruka un pārvērtās nožēlojamās gruvešu kaudzēs. Kad nosēdās putekļi, bija ārkārtīgi neparasti stāvētšajā mitrajā, drūmajā akmens pagalmā un pa izlauzto spraugu redzēt zaļu zāli, kokus, kas lokās vējā, sidrabotas upītes mežā, bet aiz meža — zilus kalnus un debesis.
— Velns parāvis, nosvīdu slapjš, — sacīja milzis, pūzdams kā lokomotīve. —Vai jums, jaunās lēdijas, neatrastos kabatlakatiņš?
— Man ir, — teica Lūsija, paceldamās pirkstgalos un izstiepdama roku, cik tik augstu vien varēja.
— Paldies, mis, — pieliekdamies sacīja milzis Ramblbafins.
Nākamajā brīdī Lūsija pārbijusies juta, ka tiek pacelta gaisā un saspiesta starp milža īkšķi un rādītājpirkstu. Taču, piecēlis meiteni tuvāk pie sejas, milzis pēkšņi satrūkās, nolaida viņu uzmanīgi zemē un atvainojās:
— Ak kungs! Es pacēlu pašu meitenīti! Piedodiet, mis, es domāju, ka jūs esat kabatlakatiņš.
— Nē, es neesmu kabatlakatiņš,—smiedamās atbildēja Lūsija. — Lūk, te tas ir!
Šoreiz milzim izdevās kabatlakatiņu satvert, bet tas viņam izlikās tik liels kā cukura graudiņš, un tāpēc, vērodama, kā Ramblbafins nopietni slauka savu drukno, sarkano seju, Lūsija sacīja:
— Baidos, ka liela labuma jums no tā nav, mister Ramblbafin.
— Nē, ko jūs! — laipni atbildēja milzis. — Pirmo reizi redzu tik skaistu kabatlakatiņu. Tik jauks, tik parocīgs. Tik… es pat nezinu, kā to pateikt.
— Kāds burvīgs milzis, vai ne? — Lūsija teica misteram Tamnusam.
—Jā, jā! — atbildēja fauns. —Visi Bafini ir tādi. Viena no visgodājamākajām milžu ģimenēm Nārnijā. Varbūt nav pārāk gudri — es vēl neesmu sastapis gudrus milžus —, bet patiesi sena ģimene. Ar tradīcijām. Jūs saprotat, ko es gribu sacīt? Ja viņš būtu citāds, Ragana nekad to nepārvērstu akmenī.
Šajā brīdī Aslans sasita ķepas un lūdza ievērot klusumu.
— Mēs vēl neesam paveikuši visu, kas šodien jāizdara, — viņš sacīja, — ja gribam sakaut Raganu pirms nakts iestāšanās, tūdaļ jānoskaidro, kur tagad norisinās kauja.
— Un tūliņ tajā jāpiedalās, es ceru, — piebilda vislielākais kentaurs.
— Protams, — Aslans atbildēja. — Un tagad — uz priekšu! Visi, kas nevar ātri paskriet — bērni, rūķīši un sīkie zvēriņi —, sēdieties mugurās tiem, kas spēj nest, — lauvām, kentauriem, vienradžiem, zirgiem, milžiem un ērgļiem. Tie, kam laba oža, dodas kopā ar mums, lauvām, pa priekšu, lai ātrāk sadzītu ienaidnieka pēdas. Un nu veikli sadalieties grupās!
Sākās liela kņada un satraukums. Visvairāk satraucies bija otrs lauva, kurš nepārtraukti skraidīja no grupas pie grupas, izlikdamies, ka ir ļoti aizņemts, bet īstenībā — gribēdams tikai pateikt:
— Vai dzirdējāt, ko viņš sacīja? «Ar mums, lauvām.» Tas nozīmē — ar viņu un ar mani. «Ar mums, lauvām.» Tieši tas man visvairāk patīk Aslanā. Nekādas iedomības, nekādas vīzdegunības. «Ar mums, lauvām.» Tātad ar mani un viņu.
Lauva to atkārtoja tik ilgi, līdz Aslans uzsēdināja viņam mugurā trīs rūķīšus, vienu driādu, divus trusīšus un ezīti. Tas lielībnieku mazliet atvēsināja.
Taisnību sakot, Aslanam visus izvietot palīdzēja liels aitu suns, un drīz vien caur izlauzto sienu visi devās ceļā.
Sākumā lauvas un suņi ošņājās uz visām pusēm, tad ierējās kāds liels medību suns — viņš bija saodis pēdas. Nu vairs netika zaudēta ne minūte. Lauvas, suņi, vilki un citi dzinēji joņoja uz priekšu, bet pārējie, izstiepušies aizmugurē gandrīz jūdzes garumā, sekoja, cik ātri vien spēja. Pēc trokšņa spriežot, tās bija īstas lapsu medības Anglijā, tikai laiku pa laikam ragu skaņas sajaucās ar otrā lauvas rūcieniem, bet reizēm pat ar paša Aslana zemo un draudīgo rēcienu. Aizvien vieglāk bija sekot pēdām, un viņi skrēja ātrāk un ātrāk. Nokļuvusi pie pēdējās šaurās, līkumotās ielejas pagrieziena, Lūsija sadzirdēja jaunas skaņas — kliedzienus, spiedzienus un metāla šķindoņu.
Kad viņi bija izkļuvuši no šaurās ielejas, Lūsija uzreiz saprata, no kurienes nāk šīs skaņas. Pīters, Edmunds un visa Aslana armija izmisīgi atvairīja pretīgo briesmoņu pūli, ko meitenes bija redzējušas jau pagājušajā naktī, tikai tagad, dienas gaismā, tie izskatījās vēl atbaidošāki, ļaunāki un ķēmīgāki. Padaban viņu bija daudz vairāk. Pītera armija, kurai viņi pievienojās no aizmugurs, likās krietni sarukusi. Viss kaujas lauks bija kā sētin nosēts ar statujām — acīmredzot Ragana ķērusies pie sava burvju zižļa, bet tagad, pēc visa spriežot, viņa to vairs neizmantoja un rokā turēja akmens nazi. Pīters un Ragana cīnījās uz dzīvību un nāvi, Lūsija tikko spēja izsekot notiekošajam. Akmens nazis un Pītera zobens zibēja tā, it kā tur būtu vismaz trīs naži un trīs zobeni. Viņi atradās pašā kaujas lauka centrā. Kur vien Lūsija paskatījās, visapkārt notika niknas sadursmes.