— Bērni, Ieciet nost! — kliedza Aslans, un abas meite-
nes noripoja zemē. Tad ar rēcienu, kas satricināja visu Nārniju no laternas staba rietumos līdz jūras krastam austrumos, milzīgais zvērs metās virsū Baltajai Raganai. Uz mirkli Lūsija pamanīja pret Aslanu pavērsto šausmu un izbrīna pilno Raganas seju. Tad Lauva un Ragana, viens otram uzklupuši, pakrita. Šajā brīdī visi, kurus Aslans bija atvedis no Raganas mājas, līdz neprātam satracināti, drāzās pretī ienaidniekam: rūķīši cīnījās ar kaujas cirvjiem, suņi ar zobiem, milzis ar vāli (ar kājām vien viņš samīdīja ne vienu vien duci ienaidnieku), vienradži ar ragiem, kentauri ar zobeniem un pakaviem. Pītera nogurusi armija apsveica viņus ar gavilēm, jaunatnācēji sajūsmā rēca, ienaidnieki — svilpa, spiedza, un viss mežs atbalsojās kaujas dunā.
Septiņpadsmitā nodaļa baltajam Briedim pa pēdām
Pēc pāris minūtēm cīņa bija beigusies. Lielākā daļa ienaidnieku tika nogalināti tūlīt pēc pirmā Aslana armijas uzbrukuma, bet dzīvi palikušie, redzēdami, ka Ragana mirusi, vai nu metās bēgt, vai padevās gūstā. Pīters un Aslans jau spieda viens otram roku. Lūsija pirmo reizi redzēja brāli tādu — seja bāla un skarba, viņš izskatījās daudz vecāks.
— Mums jāpateicas Edmundam, Aslan, — Pīters sacīja. — Ja viņa nebūtu, mēs tiktu sakauti. Ragana vicināja savu burvju zizli pa labi un pa kreisi, pārvērzdama mūsu cīnītājus akmeņos, bet Edmundu nekas nespēja atturēt. Lauzdamies pie Raganas, viņš ceļā uzveica trīs cilvēkēdājus. Kad Edmunds beidzot piekļuva Raganai pavisam tuvu, viņa tikko bija statujā pārvērtusi vienu no jūsu leopardiem. Edmunds attapās ar savu zobenu izsist burvju zizli no viņas rokām, nevis pats skrēja pie Raganas, jo tad arī tiktu pārvērsts akmenī. Visi pārējie bija pieļāvuši tieši šo kļtidu. Kad viņas burvju zizlis bija salauzts, radās cerība… Ak, ja mēs nebūtu cietuši tik lielus zaudējumus kaujas sākumā! Edmunds ir smagi ievainots, mums jāiet turp.
Viņi atrada Edmundu tālu aiz priekšējās līnijas. Misis Bebrene jau par viņu rūpējās. Zēns bija viscaur noasiņojis, mute pavērta, seja bāla.
— Ātrāk, Lūsij! — sacīja Aslans.
Un te Lūsija pirmo reizi atcerējās par ārstniecisko
balzamu, Ziemassvētku vecīša Ziemassvētku dāvanu. Meitenei tik ļoti drebēja rokas, ka viņa tikko spēja izvilkt korķi, beidzot tas izdevās, un viņa ielēja dažus pilienus brālim mutē.
—Mums ir daudz citu ievainoto, — atgādināja Aslans, kad viņa joprojām cieši skatījās Edmunda bālajā sejā, lai pārliecinātos, vai balzams palīdzējis.
— Jā, es zinu, — nepacietīgi atbildēja Lūsija,
— pagaidi minūti.
— Ievas meita, — jau daudz skarbāk atkārtoja Aslans,
— arī pārējie ir tuvu nāvei. Vai Edmunda dēļ vēl kādam būs jāmirst?
— Piedod man, Aslan, — pieceldamās sacīja Lūsija un devās viņam līdzi. Nākamajā pusstundā abi bija ļoti aizņemti: meitene atdeva veselību ievainotajiem, viņš — dzīvību tiem, kas bija pārvērsti akmeņos. Kad Lūsija beidzot varēja atgriezties pie Edmunda, zēns jau bija uz kājām un rētas sadzijušas. Lūsija jau sen — veselu mūžību — nebija redzējusi, ka viņš būtu tik labi izskatījies, taisnību sakot, kopš dienas, kad brālis sāka iet tajā šausmīgajā skolā, kurā pats pamazām kļuva neciešams. Tagad Edmunds atkal izskatījās tāds, kāds bija patiesībā, un viņš varēja droši raudzīties cilvēkiem acīs.
Turpat kaujas laukā Aslans viņu iecēla par bruņinieku.
— Vai brālis zina, — Lūsija čukstēja Sjūzenai, — ko Aslans darīja viņa labā? Par ko bija vienojies ar Raganu?
— Kuš! Nē, protams, ne, — Sjūzena sacīja.
— Kā tu domā, vai nevajadzētu viņam to izstāstīt? — vaicāja Lūsija.
— Saprotams, ka ne, — atbildēja Sjūzena. — Tas būtu pārāk smags trieciens. Iedomājies, kā tu justos viņa vietā!
— Un tomēr Edmundam derētu to zināt, — Lūsija sacīja.
Šajā brīdī meiteņu saruna tika pārtraukta.
Tonakt viņi gulēja turpat, kur bija risinājušies pēdējie notikumi. Kā Aslans sagādāja visiem ēdienu, es nezinu, bet ap pulksten astoņiem vakarā visi sēdēja zālē un dzēra brīnišķīgu tēju. Nākamajā dienā viņi gar lielās upes krastu sāka iet uz austrumiem un aiznākamās dienas vakarpusē sasniedza upes grīvu. Uz neliela pakalna pacēlās Kēras Paravelas pils torņi, bet lejā — smilšainas kāpas, dažviet akmeņi, sālsūdens peļķītes un jūraszāles. Smaržoja jūra, un pret krastu sitās bezgalīgi zilzaļi viļņi. Un kaiju kliedzieni! Vai esat dzirdējuši? Vai atceraties, kā tās kliedz?
Pēc vakariņām bērni vēlreiz aizgāja pie jūras, novilka kurpes un zeķes un labpatikā skraidīja basām kājām. Nākamā diena bija daudz svinīgāka. Kēras Paravelas pils Lielajā Zālē — šajā brīnišķīgajā telpā ar ziloņkaula griestiem, ar pāva spalvām izrotātu rietumu sienu un durvīm austrumu pusē, pa kurām pavērās skats uz jūru, — visu draugu klātbūtnē, taurēm skanot, Aslans svinīgi kronēja bērnus.
Atskanēja skaļi jo skaļi saucieni:
— Lai dzīvo karalis Pīters! Lai dzīvo karaliene Sjūzena! Lai dzīvo karalis Edmunds! Lai dzīvo karaliene Lūsija!
Lauva pieveda viņus pie četriem troņiem.
— Kurš bijis karalis vai karaliene Nārnijā kaut vienu dienu, paliek šeit karalis vai karaliene uz visiem laikiem. Godam nesiet jums uzticēto nastu, Ādama dēli un Ievas meitas! — sacīja Aslans.
Pa plati atvērtajām austrumu durvīm ieplūda ūdensvīru un nāru balsis, tie bija izpeldējuši krastā, lai ar dziesmām sveiktu jaunos Nārnijas karaļus un karalienes.
Bērni apsēdās troņos, rokās viņiem ielika scepterus. Jaunie valdnieki sāka dalīt apbalvojumus un ordeņus visiem saviem draugiem: faunam Tamnusam, misis un misteram Bebriem, milzim Ramblbafinam, leopardiem, labsirdīgajiem kentauriem, labajiem rūķīšiem, lauvam. Tajā naktī Kēras Paravelas pilī bija lieli svētki: visi nevaldāmi un līksmi dejoja, mirdzēja zelts, plūda vīns, skanēja brīnumaina, saldsērīga melodija, kurai pievienojās svešāda, spalga jūras iemītnieku muzicēšana.
Kad jautrība sita visaugstāko vilni, Aslans klusu izslīdēja no pils. Un, kad karaļi un karalienes ievēroja, ka Lauva pazudis, viņi neko neteica, jo misters Bebrs bija brīdinājis:
— Viņš nāks un ies, kad vien gribēs. Šodien jūs viņu redzēsiet, bet rīt vairs ne. Viņam netīk būt saistītam vienā vietā… un, protams, ir vēl daudz citu zemju, kurās jāievieš kārtība. Neraizējieties! Viņš pie jums atgriezīsies. Tikai nevajag viņu piespiest. Viņš taču ir savvaļas Lauva, nevis pieradināts.
Mūsu stāsts, kā nojaušat, jau tuvojas nobeigumam. Divi karaļi un divas karalienes labi pārvaldīja Nārniju. Viņu valdīšanas laiks bija garš un laimīgs. Sākumā gan daudz spēka aizņēma cīņa ar dzīvi palikušajiem Baltās Raganas piekritējiem. Vēl ilgi mežonīgos biezokņos uzglūnēja jauni briesmoņi — te tika redzēts vilkacis, te — stāstīts par raganu. Taču drīz vien šos izdzimteņus likvidēja. Valdnieki izdeva taisnīgus likumus un uzturēja Nārnijā kārtību, lai bez vajadzības netiktu cirsti labi koki, atbrīvoja mazos rūķīšus un satīrus no mācībām, sodīja tos, kas jaucās citu darīšanās un traucēja kaimiņus, palīdzēja tiem, kas dzīvoja godīgi un mierīgi. Viņi aizdzina nežēlīgos milžus (pavisam atšķirīgus no Ramblbafina), līdzko tie uzdrošinājās šķērsot Nārnijas ziemeļu robežu. Slēdza draudzīgas savienības līgumus ar aizjūras zemēm, kurās viņi viesojās, un rīkoja svinīgas uzņemšanas pašu mājās.