Gāja gadi. Līdz ar tiem mainījās arī bērni. Pīters kļuva par drošsirdīgu karavīru un staltu vīru ar platiem pleciem, un viņu sauca — karalis Pīters Varenais. Sjūzena izauga par slaidu un skaistu sievieti ar melniem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz papēžiem, un cits pēc cita ieradās aizjūras zemju karaļu sūtņi, lai lūgtu viņas roku. Viņu sauca — Sjūzena Lēnprātīgā. Edmunds bija nopietnāks un mierīgāks nekā Pīters, bet tikpat taisnīgs spriedumos un vērojumos. Viņu sauca — karalis Edmunds Taisnīgais. Toties zeltmatainā Lūsija bija vienmēr jautra, un visi tuvējie prinči gribēja ņemt viņu par sievu, bet pašu ļaudis valdnieci sauca par Lūsiju Drošsirdīgo. Tā viņi dzīvoja — laimīgi un priecīgi, un, ja kāds arī reizēm atcerējās iepriekšējo dzīvi, tad tikai kā sen pagājušu sapni.
Reiz Tamnuss (viņš jau bija fauns vidējos gados un sāka apvelties) atnesa ziņu, ka tuvējā apkārtnē atkal parādījies Baltais Briedis — tas pats Baltais Briedis, kurš, ja tiek noķerts, izpilda katru vēlēšanos. Abi karaļi, abas karalienes un viņu tuvākie galminieki ar medību ragiem un suņiem devās medībās rietumu mežā. Drīz viņi ieraudzīja Balto Briedi un dzinās tam pakaļ cauri biezokņiem un pāri klajumiem, pa akmeņiem un mīkstu zāli, līdz galminieku zirgi bija galīgi nodzīti, — tikai karaļi un karalienes vēl sekoja Briedim. Tad tas paslēpās tik dziļā biezoknī, ka zirgi nespēja sekot. Karalis Pīters sacīja (tagad viņi runāja pavisam citādi, jo sen jau bija karaļi un karalienes):
— Godājamais brāli, godājamās māsas, atstāsim zirgus un sekosim šim Briedim biezoknī. Jāteic, ka ne reizi man nav laimējies dzīties pakaļ tik cildenam medījumam.
— Ser, — atbildēja pārējie, — lai notiek jūsu prāts!
Viņi nokāpa no zirgiem, piesēja tos pie kokiem un
kājām devās meža biezoknī. Tikko tajā iegājusi, karaliene Sjūzena iesaucās:
— Mīļie draugi, mūsu priekšā ir varens brīnums! Paskatieties, tas koks ir no dzelzs!
— Kundze, — karalis Edmunds sacīja, — ja jūs ielūkosieties vērīgāk, tad redzēsiet, ka tā ir dzelzs kārts, kuras galā piesiets lukturis.
— Zvēru pie Lauvas Krēpēm, diezgan neparasti, — sacīja karalis Pīters, — ierīkot to vietā, kur visapkārt tik cieši aug koki, ka to lapotnes pat savijušās. Pat ja lukturis būtu aizdegts, neviens cilvēks šo gaismu nepamanītu.
— Ser, — karaliene Lūsija teica, — droši vien tad, kad šeit novietoja kārti un piesēja lukturi, koku bija mazāk, tie auga retāk vai vispār vēl neauga. Šis mežs ir jauns, bet kārts — veca.
Un viņi stāvēja, uz to skatīdamies. Tad karalis Edmunds sacīja:
— Es nezinu, kādēļ, bet šis lukturis kārts galā uz mani dīvaini iedarbojas. Mani pārņem sajūta, ka esmu to jau redzējis, varbūt sapnī vai sapņa sapnī.
— Ser, — viņi visi atbildēja, — ar mums notiek tas pats.
— Vēl vairāk, — sacīja karaliene Lūsija, — mani neatstāj doma: ja mēs aiziesim aiz šīs kārts ar lukturi, mūs gaida neparasti piedzīvojumi vai pilnīga likteņa maiņa.
— Kundze, — karalis Edmunds teica, — līdzīga nojauta satrauc arī manu sirdi.
— Manu arī, cienījamo karali, — sacīja karalis Pīters.
—Manu arī, — karaliene Sjūzena piebalsoja. — Tādēļ
iesaku sekot manam padomam — atgriezīsimies pie zirgiem un vairs nevajāsim Balto Briedi!
— Kundze, — karalis Pīters teica, — ar jūsu atļauju, es iebildīšu. Ne reizi, kopš mēs četri valdām Nārnijā, neesam pametuši nepadarītu darbu pusceļā, vienalga, vai tā būtu kauja vai bruņinieku turnīrs, vai taisns tiesas spriedums, vai kas cits.
Gluži pretēji — visu, pie kā ķeramies, mēs vienmēr esam noveduši līdz galam.
— Māsa, — karaliene Lūsija sacīja, — mans brālis karalis runā taisnīgus vārdus. Domāju, ka mums būs kauns, ja baiļu un priekšnojautu dēļ dosimies atpakaļ un palaidīsim garām diženu medījumu.
— Esmu ar jums vienisprātis, — piekrita karalis Edmunds, — jo mani pārņēmusi nepārvarama vēlēšanās
uzzināt, ko tas viss nozīmē. Pēc savas gribas atpakaļ nedošos, ja man apsolītu pat vislielāko dārgakmeni Nārnijā vai visās Salās.
— Aslana vārdā, — teica karaliene Sjūzena, — ja jūs visi tā domājat, tad dosimies tālāk un neizvairīsimies no piedzīvojumiem, kas mūs gaida.
Tā karaļi un karalienes iegāja pašā biezoknī. Viņi nebija vēl paspējuši paspert ne desmit soļu, kad atcerējās — priekšmetu, kas stāv viņu priekšā, sauc par laternas stabu, un vēl pēc soļiem divdesmit viņi sajuta, ka virzās uz priekšu nevis starp zariem, bet starp kažokiem. Nākamajā mirklī visi cits pēc cita izripoja pa drēbju skapja durvīm un nokļuva tukšajā istabā — un vairs nebija ne karaļu, ne karalieņu greznos medību tērpos, bet Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija savās vecajās drēbēs. Bija tā pati diena un stunda, kad bērni noslēpās drēbju skapī. Misis Makredija vēl joprojām gaitenī sarunājās ar tūristiem. Par laimi, viņi tā arī neienāca tukšajā istabā un bērnus nesastapa.
Tās varētu būt šī stāsta beigas, ja vien bērni nejustu vēlēšanos izskaidrot profesoram, kur no drēbju skapja pazuduši četri kažoki. Un profesors — patiesi apbrīnojams cilvēks! — nepārmeta, ka bērni runā muļķības vai stāsta pasakas, bet ticēja visam, ko viņi teica.
— Nē, — viņš domīgi novilka. — Domāju, ka nav vērts doties pēc kažokiem atpakaļ cauri drēbju skapim. Pa šo ceļu jūs Nārnijā vairs nenokļūsiet. Un no kažokiem liela labuma arī vairs nebūs, pat ja jūs tos atrastu! Tā ir, vai ne? Jā, protams, jūs kādreiz atkal nonāksiet Nārnijā. Kas reiz bijis Nārnijas karalis, tas uz visiem laikiem paliek Nārnijas karalis. Bet vēlreiz izmantot to pašu ceļu nemēģiniet! Un vispār — nevajag censties tur nokļūt. Tas notiks, kad jūs vismazāk gaidīsiet. Un nerunājiet daudz par to arī savā starpā. Un nevienam nestāstiet, pirms neesat pārliecinājušies, ka tiem, ar kuriem jūs runājat, arī bijuši līdzīgi piedzīvojumi. Ko? Kā to lai zina? O, zināsiet, par to nešaubieties! Dīvainie atgadījumi, ko viņi stāstīs, un pat viņu skatieni atklās noslēpumu. Turiet acis vaļā! Nē, patiesi, ko tad viņiem īsti māca mūsdienu skolās?
Lūk, tagad esam nonākuši pie drēbju skapja piedzīvojumu beigām. Bet, ja profesoram bijusi taisnība, tad tas ir tikai sākums piedzīvojumiem Nārnijā.
Saturs
1. Lūsija ielūkojas drēbju skapī………………………….
2. Ko Lūsija redzēja Nārnijā………………………………
3. Edmunds un drēbju skapis…………………………..
4. Rahatlukums……………………………………………………
5. Atkal šaipus skapja durvīm……………………………
6. Uz mežu…………………………………………………………..
7. Diena kopā ar bebriem………………………………….
8. Kas notika pēc pusdienām……………………………
9. Raganas mājā………………………………………………….
10. Burvju vara sāk izgaist……………………………………