RAHATLUKUMS — austrumu saldums, ko gatavo no cukura, riekstiem, mandelēm, augu sulas un stērķeles. H RŪĶI — Eiropas tautu zemākā līmeņa mitoloģijā mazas, antropomorfiskas būtnes. Rūķi mitinās pazemē, kalnos vai mežos. Augumā rūķi ir kā bērni vai ari sprīža garumā, tomēr apveltīti ar pārdabisku spēku. Viņiem ir garas bārdas, dažkārt arī kazas kājas vai zosu pleznas. Rūķi dzīvo daudz ilgāk par cilvēkiem. Rūķi zemes dzīlēs glabā bagātības — dārgakmeņus un metālus, viņi ir prasmīgi amatnieki, spēj izkalt burvju gredzenus, zobenus u. tml. Rūķi ir cilvēkiem labdarīgi padomdevēji, bet dažkārt spēj būt ari pret tiem naidīgi. Rūķi necieš lauku darbus, jo tie kaitē viņu pazemes saimniecībai. •4—SATĪRI —grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, kaskopā arsilēniem ietilpst Dionīsa svītā. Satīri ir fantastiskas, daļēji cilvēkam līdzīgas būtnes ar ragiem, gariem matiem un bārdu, viscaur klāti ar vilnu, zirga vai kazas nagiem, zirga asti un ausīm. Satīriem ir cilvēka ķermenis un galva. Satīri ātri iemīlas, ir bezkaunīgi un draiskulīgi, vajā nimfas un menādas. Satīri ir ķildīgi, tiem patīk vīns.
__ SILENI — grieķu mitoloģijā auglības dēmoni, dabas stihijas spēku
iemiesojums. Kopā ar satīriem, no kuriem silēni bieži ir grūti atšķirami, silēni ietilpst Dionīsa svītā. Daļēji līdzīgi cilvēkiem. Viņi ir neglīti, ar uzrautu degunu, biezām lūpām, izvalbītām acīm, zirga asti un nagiem.
Silēni ir draiskulīgi, labprāt dzer, lakstojas ar nimfām. Silēni parasti tiek attēloti trakulīgā dejā vai arī sēžot uz ēzeļa un no maisa dzerot vīnu.
VAMPĪRI — slāvu mitoloģijā miroņi, kas naktī ceļas no kapa un sūc savu radinieku asinis. No slāviem priekšstatu par vampīriem aizguvušas Rietumeiropas tautas. Par vampīru pēc nāves kļūst cilvēks, kas dzimis no nešķīstā gara vai ir tā sabojāts, kā arī mironis, pār kura zārku pārlēcis melns kaķis (vai velns), pašnāvnieks. Pēc nāves vampīra upuris pats kļūst par vampīru. Vampīru var padarīt nekaitīgu, iespraužot viņa sirdī alkšņa mietu. Izārstēties no vampīra kodieniem var, apēdot zemi no viņa kapa.
VIENRADZIS — teiksmains dzīvnieks daudzu tautu mitoloģijā. Parasti vienradzi tēlo kā baltu zirgu ar vienu ragu. Tika uzskatīts, ka pulverī saberzts vienradža rags dziedē ievainojumus, arī vienradža sirdij piedēvēja ārstētspēju, tādēļ dažkārt vienradža tēlu izraudzījās par aptiekas simbolu.
VILKACIS — ar īpašām maģiskām izdarībām par vilku pārtapis cilvēks. Pārtapšana notikusi vai nu pēc paša cilvēka brīvas gribas, vai arī kāds cits cilvēks (pats būdams burvis vai vilkacis) šo spēju tad iedod ar apvārdotu dzērienu un buramvārdiem. Ticība šādas pārtapšanas spējai senatnē bijusi izplatīta ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Āfrikā. 16. un 17. gs. par tipisku vilkaču darbības zemi tika dēvēta Livonija, arī Lietuva un Prūsija.
DŽINI — islama mitoloģijā fantastiskas būtnes, gari, kas apveltīti ar saprātu, spējīgi pieņemt jebkuru izskatu, izpildīt jebkuru darbu. Galvenokārt atbaidošas, cilvēkam naidīgas būtnes, kas mīt tuksnešos, tomēr dažkārt džini var arī palīdzēt cilvēkiem. Korāns skaidro, ka Allāhs radījis džinus no «tīras uguns» vēl pirms cilvēkiem.
(Mitoloģijas enciklopēdija 2 sējumos. — R.: Latvijas enciklopēdija, 1993,—1994.;
Svešvārdu vārdnīca. —R.:Norden, 1996.)
Klaiva Steiplza Luisa
Nārnijas hronika
Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.
Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļaunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.
Izdevniecība «Svētdienas Rīts», laizdama klajā sērijas otro grāmatu, ļoti cer, ka tai pietiks izturības un finansiālas veiksmes, lai izdotu visas «Nārnijas hronikas» brīnišķīgās grāmatas.