—Mister Tamnus! Mister Tamnus! — bezgala uztraukusies atkārtoja Lūsija. — Nevajag, neraudiet! Kas noticis? Jūs slikti jūtaties? Mīļais mister Tamnus, lūdzu, pastāstiet man, kas noticis!
Tomēr fauns joprojām raudāja, it kā viņam sirds plīstu pušu. Un pat tad, kad Lūsija pienāca klāt, apskāva viņu un iedeva savu kabatlakatiņu, viņš nespēja rimties. Fauns paņēma meitenes kabatlakatiņu, slaucīja seju un, kad tas kļuva gluži slapjš, izgrieza to ar abām rokām. Drīz vien Lūsija stāvēja lielā peļķē.
— Mister Tamnus! — Lūsija skaļi iekliedza faunam ausī un sapurināja viņu. — Rimstieties! Tūlīt pat rimstieties! Jums vajadzētu kaunēties: tik liels fauns — un raud. Kādēļ jūs tik briesmīgi raudat?
— Ai, ai, ai, — elsoja misters Tamnuss, — es raudu, jo esmu ļoti ļauns fauns.
— Es gan nedomāju, ka esat ļauns fauns, — atbildēja Lūsija. — Man šķiet, ka jūs esat ļoti labs fauns. Jūs esat visjaukākais fauns pasaulē.
— Ai, ai, jūs tā nerunātu, ja zinātu, — joprojām elsodams, sacīja misters Tamnuss. — Nē, es esmu ļauns fauns. Par mani ļaunāka fauna šajā pasaulē nekad nav bijis.
— Bet ko jūs ļaunu esat izdarījis? — Lūsija jautāja.
—Mans vecais tēvs… — misters Tamnuss sacīja, — tas
ir viņa portrets virs kamīna… viņš nekad to nebūtu izdarījis.
— Ko izdarījis? — Lūsija pārvaicāja.
— To, ko es izdarīju, — atteica fauns. — Es iestājos Baltās Raganas dienestā. Lūk, ko es izdarīju! Baltā Ragana man maksā.
— Baltā Ragana? Kas tā tāda?
— Viņa ir pakļāvusi visu Nārniju. Tā ir viņa, kuras dēļ mums ir mūžīga ziema. Mūžīga ziema — un nekad nav Ziemassvētku. Vai varat to iedomāties?
— Cik briesmīgi! — noteica Lūsija. — Bet par ko viņa jums maksā?
— Tas jau ir tas briesmīgākais, — misters Tamnuss, sāpīgi ievaidēdamies, sacīja. — Es esmu bērnu zaglis — lūk, kas es esmu. Paskatieties uz mani, Ievas meit! Vai jūs ticat, ka es spētu mežā sastaptu nabaga nevainīgu bērnu, kurš nav man nekā ļauna nodarījis, apmānīt, izlikdamies draudzīgs, uzaicināt savā alā, iemidzināt un pēc tam atdot Baltajai Raganai?
— Nē, — Lūsija sacīja. — Es esmu pārliecināta, ka jūs nespējat tā rīkoties.
— Bet es esmu tā rīkojies, — fauns atbildēja.
— Tas, protams, tas… — lēni noteica Lūsija (viņa gribēja būt patiesa, bet reizē arī ne pārāk barga pret faunu),
— bija ļoti slikti. Bet, tā kā jūs tik ļoti nožēlojat savu rīcību, esmu pārliecināta, ka nekad vairs tā nedarīsiet.
— Ievas meit, vai jūs tiešām nesaprotat? — fauns jautāja. — Nevis esmu izdarījis, bet daru to tagad, šajā brīdī.
— Ko jūs ar to gribat teikt?! — Lūsija, kļūdama balta kā krīts, iekliedzās.
— Jūs esat tas bēi'ns, — misters Tamnuss turpināja.
— Baltā Ragana man pavēlēja: ja mežā satieku Ādama dēlu vai Ievas meitu, man tie jāsaķer un jāatdod viņai. Un jūs bijāt pirmā, ko es satiku. Es izlikos par jūsu draugu un uzaicināju uz tēju, bet īstenībā visu laiku gaidīju, kad jūs iemigsiet, lai varētu iet un viņai visu izstāstīt.
— Jūs taču to nedarīsiet, mister Tamnus! — iesaucās Lūsija. —Jūs to nedarīsiet, vai ne? Es jūs ļoti lūdzu, jūs nedrīkstat to darīt!
— Tomēr, ja es Raganai neko neteikšu, — sacīja misters Tamnuss, no jauna sākdams raudāt, — viņa tik un tā uzzinās. Un pavēlēs nocirst man asti, nozāģēt ragus un izplūkāt bārdu. Viņa pamās ar savu burvju zizli un pārvērtis manus jaukos, šķeltos nagus par briesmīgiem, masīviem zirga nagiem. Bet, ja viņa būs sevišķi dusmīga, viņa pārvērtīs mani par akmeni — un es būšu tikai fauna statuja viņas šausmīgajā mājā tik ilgi, kamēr visi četri Kēras Paravelas pils troņi netiks aizņemti — Dievs vien zina, kad tas notiks un vai vispār notiks.
—Man ļoti žēl, mister Tamnus,—Lūsija sacīja. — Bet, lūdzu, ļaujiet man iet uz mājām.
— Protams, es ļaušu, — piekrita fauns. — Protams, man tas jādara. Es to saprotu. Skaidrs, ka tagad, kad esmu ar jums iepazinies, nevaru jūs nodot Raganai. Mums žigli jādodas prom. Es jūs pavadīšu atpakaļ līdz laternas stabam. No turienes jūs taču atradīsiet ceļu uz Rēbju skapi Ukšās Istabas zemē?
— Protams, atradīšu, — Lūsija teica.
— Mums jāiet pēc iespējas klusāk, — sacīja misters Tamnuss. — Viss mežs ir pilns ar Raganas spiegiem. Pat daži koki ir viņas pusē.
Viņi piecēlās, pat galdu nenokopuši, un misters Tamnuss no jauna atvēra lietussargu, paņēma Lūsiju zem rokas un izgāja ārā sniegā. Atpakaļceļš bija pavisam citāds nekā ceļš uz fauna alu. Nerunādami ne vārda, viņi pa tumsu zagšus zagās uz priekšu, cik ātri vien spēja. Lūsija atviegloti uzelpoja, beidzot sasniedzot laternas stabu.
— Vai jūs no šejienes atradīsiet ceļu atpakaļ, Ievas meit? — misters Tamnuss jautāja.
Lūsija cieši raudzījās tālumā un starp kokiem saskatīja dienas gaismai līdzīgu atblāzmu.
—Jā, — viņa sacīja, — es redzu drēbju skapja atvērtās durvis.
— Tad skrieniet mājās, cik žigli vien varat, — mudināja fauns, — un… vai… jūs m-man piedosiet to, ko g-gribēju izdarīt?
— Nu, protams, piedošu, — Lūsija teica un sirsnīgi paspieda fauna roku. — Ceru, ka manis dēļ jums nebūs briesmīgas nepatikšanas.
— Laimīgi, laimīgi, Ievas meit! — viņš sacīja. — Vai es drīkstu paturēt jūsu kabatiakatiņu?
— Lūdzu! — Lūsija atbildēja un, cikātri vien kājas nesa, skrēja uz tālās dienas gaismas pusi. Pavisam drīz viņa sajuta nevis asos zarus, bet mīksto kažoku pieskārienus, zem kājām — nevis gurkstošais sniegs, bet dēļu grīda, tad pēkšņi lēciens — un viņa bija atpakaļ tukšajā istabā, no kurienes sākās piedzīvojums. Meitene cieši aizvēra drēbju skapja durvis un, vēl smagi elsodama, paskatījās visapkārt. Joprojām lija lietus, koridorā bija dzirdamas pārējo bērnu balsis.
— Esmu šeit! — Lūsija kliedza. — Esmu šeit! Es atgriezos. Viss kārtībā!
Trešā nodaļa edmunds un drēbju skapis
— Kā, vai tad jūs nebrīnījāties, kur es biju pazudusi? — Lūsija jutās pārsteigta.
— Tātad tu biji paslēpusies, vai ne? — vaicāja Pīters. — Nabaga Lū paslēpusies, bet neviens to nepamana! Ja gribi, lai tevi sāk meklēt, nākamreiz gaidi ilgāk.
— Bet es biju prom vairākas stundas, — sacīja Lūsija.
Bērni izbrīnā iepleta acis.
— Laikam jukusi, — noteica Edmunds, pielikdams pirkstu pie deniņiem. — Galīgi jukusi.
— Ko tu ar to gribi sacīt, Lū? — Pīters pārjautāja.
— Tieši to, ko pateicu, — atbildēja Lūsija. — Tas notika pēc brokastīm — es ielīdu drēbju skapī un biju
prom vairākas stundas, es pat tēju dzēru, un man bija visādi piedzīvojumi.
— Nerunā muļķības, Lūsij, — sacīja Sjūzena. — Mēs nupat kā iznācām no tās istabas, un tu biji kopā ar mums.
— Viņa nemaz nerunā muļķības, — Pīters iebilda,
— viņa to izdomā, lai būtu interesantāk, vai nav tiesa, Lū? Un kādēļ gan ne?
— Nē, Pīter, es neko neizdomāju, — Lūsija iebilda.
— Tas ir… tas ir burvju skapis. Tur, iekšpusē, ir mežs, krīt sniegs. Un tur ir fauns un Ragana, un to zemi sauc par Nārniju. Nāc, paskaties!
Pārējie nezināja, ko īsti domāt, taču Lūsija bija tik satraukta, ka visi viņai sekoja un atgriezās tukšajā istabā. Meitene pieskrēja pie skapja, atvēra durvis un iesaucās: