— Tagad kāpiet iekšā — varēsiet paši pārliecināties!
— Ak tu, muļķī te, — sacīja Sjūzena, iebāzdama galvu skapī un ar rokām pašķirdama kažokus. — Tas ir parasts drēbju skapis. Un te ir aizmugurējā siena.
Tad viņi cits pēc cita ieskatījās skapī, atbīdīja kažokus un redzēja — arī Lūsija neko citu nemanīja—tikai parastu drēbju skapi. Nebija ne meža, ne sniega, vien drēbju skapja aizmugurējā siena ar pakaramo āķiem. Pīters iekāpa iekšā un paklaudzināja pie sienas, lai pārliecinātos, vai tā patiešām ir īsta.
— Lū, tas bija labs joks, — viņš sacīja, izkāpdams no skapja. — Tas tev izdevās. Mēs gandrīz noticējām.
— Bet es neko neizdomāju, — iebilda Lūsija.
— Goda vārds! Pirms brīža te viss bija gluži citādi. Patiesi citādi!
— Izbeidz, Lū! — Pīters viņu pārtrauca. — Tas jau ir par daudz. Tu mūs smalki izjokoji, bet tagad diezgan.
Lūsija spēji nosarka un mēģināja ko iebilst, bet, īsti nezinādama, ko sacīt, meitene izplūda asarās.
Nākamās dienas Lūsijai bija bezgala drūmas. Viņa varēja tūdaļ salīgt mieru ar pārējiem, ja vien atzītu, ka visu izdomājusi, lai brāļus un māsu uzjautrinātu. Taču Lūsija bija ļoti godīga meitene — zinādama, ka viņai ir taisnība, meitene nespēja atteikties no saviem vārdiem. Turpretī Lūsijas brāļi un māsa uzskatīja, ka tie ir meli, turklāt muļķīgi meli, un tas meiteni gaužām sāpināja. Vecākā māsa un brālis lika Lūsiju mierā, bet Edmunds reizēm bija ļauns, un šoreiz Lūsija to pamatīgi izjuta. Viņš ņirgājās un zoboja Lūsiju, jautāja, vai viņa nav atklājusi kādas jaunas zemes trauku skapjos. Visvairāk apbēdināja tas, ka varētu brīnišķīgi rotaļāties, ja vien nebūtu šī strīda. Pieturējās pasakains laiks. Bērni no rīta līdz vakaram bija ārā: viņi peldējās, ķēra zivis, rāpās kokos, kūleņoja pa zāli. Bet Lūsijai nekas īsti nepatika. Tā tas turpinājās līdz pirmajai lietainajai dienai.
Kad pēcpusdienā kļuva redzams, ka laiks neuzlabosies, bērni nolēma spēlēt paslēpes. Pirmajai bija jāmeklē Sjūzenai. Tiklīdz brālis un māsa aizskrēja katrs uz savu pusi, Lūsija iegāja istabā, kurā stāvēja drēbju skapis. Viņa negribēja slēpdes skapī, jo saprata, ka tas no jauna liktu pārējiem atcerēties nelaimīgo atgadījumu. Meitene vēlējās tikai vēlreiz tajā ieskatīties, jo vairs nebija pārliecināta, vai Nārniju un faunu nav redzējusi sapnī. Māja bija tikliela un sarežģīta, ar tik daudziem un dažādiem kaktiem, kur paslēpties, ka viņa nolēma tikai uz brīdi ielūkoties skapī un pēc tam noslēpties citur.
Lūsija nemaz nepaspēja pieiet pie skapja, kad koridorā atskanēja soļi, un viņai cits nekas neatlika kā žigli tajā ielīst un pievērt durvis. Viņa tās neaizvēra pavisam ciet, jo saprata, ka būtu muļķīgi ieslēgties skapī.
Tie bija Edmunda soļi, ko viņa saklausīja koridorā. Viņš ienāca brīdī, kad Lūsija kāpa skapī. Arī Edmunds tūdaļ nolēma tajā paslēpties — ne tādēļ, ka tā būtu īpaši laba slēptuve, bet lai vēlreiz paķircinām Lūsiju par iedomāto zemi. Viņš atvēra durvis — skapī, kā vienmēr, karājās kažoki, smaržoja pēc naftalīna, iekšpusē bija tukšs un kluss — un ne miņas no Lūsijas. «Viņa domā, ka es esmu Sjūzena un tūliņ viņu atradīšu,» Edmunds nosprieda, «tādēļ izturas dk klusu, droši vien piespiedusies pie skapja aizmugurējās sienas.» Zēns ielēca iekšā un aizcirta durvis, aizmirsdams, cik muļķīgi dara. Tumsā starp kažokiem viņš sāka meklēt Lūsiju un bija bezgala pārsteigts, meiteni neatrazdams. Tad viņš gribēja pavērt durvis, lai ieplūstu mazliet gaismas, bet arī dunas nevarēja atrast. Tas bija gauži nepatīkami — viņš sāka drudžaini taustīties visapkārt un pat iekliedzās:
— Lūsij! Lū! Kur tu esi? Es zinu, tu esi šeit!
Neviens viņam neatbildēja, un Edmundam likās, ka paša balss skan dīvaini — it kā brīvā dabā, nevis skapī. Viņam kļuva ļoti auksti, un tad zēns pamanīja gaismas staru.
«Beidzot,» Edmunds atviegloti uzelpoja, «durvis droši vien pašas no sevis atvērušās.» Viņš aizmirsa par Lūsiju un virzījās uz gaismas pusi, jo bija pārliecināts, ka tā plūst no puspievērtajām skapja durvīm. Bet Edmunds neizkļuva vis no skapja atpakaļ tukšajā istabā — no tumšu egļu ēnas viņš iznāca meža klajumā.
Sauss sniegs gurkstēja zem kājām un klāja koku zarus. Virs galvas — gaiši zilas debesis, kādas mēdz būt burvīgā ziemas rītā. Tieši pretī starp kokiem — sarkana, sarkana austoša saule. Valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš būtu vienīgā dzīvā būtne šajā zemē. Neredzēja ne sarkankrūtīti zarā, ne vāveri kokos. Cik tālu sniedza skats — viens vienīgs mežs. Viņam šermuļi pārskrēja pār kauliem.
Tikai tagad zēns atcerējās, ka meklējis Lūsiju, atcerējās, cik nepatīkami viņu ķircinājis par «izdomāto zemi», kas, izrādījās, patiesi pastāvēja. Viņš nolēma, ka māsai jābūt kaut kur tuvumā, un iesaucās:
— Lūsij! Lūsij! Arī es, Edmunds, esmu šeit!
Nebija nekādas atbildes.
«Droši vien dusmojas par to, ko es viņai pēdējās dienās sarunāju,» nodomāja Edmunds. Lai gan zēns negribēja atzīt, ka bijis netaisns, vēl mazāk viņš vēlējās palikt viens pats šajā briesmīgajā, aukstajā, mēmajā mežā, un viņš no jauna sauca:
— Paklau, Lū! Piedod, ka es tev neticēju! Tagad saprotu, ka tev bija taisnība. Lūdzu, nāc laukā! Salīgsim mieru!
Joprojām nebija nekādas atbildes.
— Meitene paliek meitene, — Edmunds pie sevis noteica,—droši vien kaut kur īgņojas un negrib ne dzirdēt par manu atvainošanos.
Viņš vēlreiz paskatījās visapkārt — nē, šī vieta viņam
nepatika — un bija jau gandrīz nolēmis doties mājup, kad pēkšņi no meža biezokņa puses izdzirda tālas zvārguļu skaņas. Viņš ieklausījās: skaņas aizvien tuvojās, un beidzot no meža klajumā izskrēja divi kamanās iejūgti ziemeļbrieži.
Tie bija Setlendes poniju lielumā, to spalva tik balta, ka pat sniegs nelikās tik balts; žuburainie, zeltītie ragi saulē spoži degtin dega. Spilgti sarkanais iejūgs bija izgreznots ar zvārguļiem. Kamanās, vadīdams ziemeļbriežu pajūgu, sēdēja resns punduris, nepilnas trīs pēdas garš. Mugurā viņam bija polārlāča kažoks, galvā — sarkana kapuce ar zelta pušķi garā auklā; kuplā bārda kā paklājs apsedza viņa ceļgalus. Viņam aiz muguras augstā sēdeklī kamanu vidū sēdēja pavisam dīvaina un dižena dāma, garāka par visām sievietēm, kādas Edmunds jelkad bija redzējis. Arī viņa bija ietinusies baltā kažokā un labajā rokā turēja lielu zelta zizli, bet galvā tai mirgoja zelta kronis. Viņas seja izskatījās bal-
ta — nevis parastā baltumā, bet sniega vai papīra, vai cukura baltumā, tikai mute — spilgti sarkana. Tā, protams, bija skaista seja, bet lepna, auksta un barga.
Bija ko noskatīties, kā kamanas traucās Edmundam pretī: šķindēja zvārguļi, punduris plīkšķināja pātagu, un uz abām pusēm sagriezās sniega vērpetes.
— Stāt! — lēdija pavēlēja, un punduris tik spēji parāva pavadu, ka ziemeļbrieži gandrīz apsēdās uz pakaļkājām. Tad tie pieslējās, laužņus kozdami un smagi pūzdami. Aukstajā gaisā elpa no briežu nāsīm plūda kā dūmu grīstes.
— Kas tu tāds esi? — jautāja lēdija, cieši raudzīdamās Edmundā.
— Es… es… mani sauc Edmunds, — zēns visai neveikli atbildēja. Edmundam ļoti nepatika, kā dāma uz viņu skatījās.
Lēdija sarauca pieri.
— Un tā tu uzrunā karalieni? — viņa pārsteigta jautāja, nopētīdama viņu vēl bargāk nekā iepriekš.