— Es centīšos, — Edmunds sacīja.
— Jā, starp citu, — piebilda karaliene, — nestāsti viņiem par mani. Lai tas paliek mūsu noslēpums. Tā būs interesantāk, vai ne? Tu tikai atved viņus pie diviem kalniem — tādam gudram zēnam kā tu nebūs grūti izdomāt, kā to izdarīt. Kad jūs nonāksiet pie manas pils, tad saki: «Paskatīsimies, kas te dzīvo,» — vai ko tamlīdzīgu. Esmu pārliecināta, ka tā būs vislabāk. Ja tava māsa ir tikusies ar kādu no fauniem, viņa, iespējams, saklausījusies par mani visādus briesmu stāstus un baidīsies nākt ciemos. Fauni var sarunāt daudz ko. Nu, bet tagad…
— Lūdzu, es ļoti lūdzu, — Edmunds viņu pēkšņi pārtrauca, — vai nevarētu palūgt vēl vienu rahatlukuma gabaliņu pirms došanās mājup?
— Nē, nē, — smiedamās atbildēja karaliene, — tev būs jāgaida līdz nākamajai reizei.
To sacīdama, viņa deva pundurim zīmi doties ceļā. Kad kamanas jau bija labā gabalā, karaliene pamāja Edmundam un sauca:
— Nākamreiz! Nākamreiz! Neaizmirsti! Drīzāk atgriezies!
Edmunds joprojām stāvēja, skatīdamies uz to pusi, kur pazuda kamanas, kad izdzirda kādu saucam viņu vārdā. Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka no pretējās meža puses steidzas Lūsija.
— Ak, Edmund! — viņa priecājās. — Tātad tu arī šeit nokļuvi? Vai tas nav brīnumaini? Un tagad…
— Jā, jā, — sacīja Edmunds, — es redzu, ka tev bija taisnība, un tas patiesi ir burvju skapis. Ja gribi, varu tev lūgt piedošanu. Bet kur tu visu šo laiku biji pazudusi? Es tevi visur meklēju.
— Ja es būtu zinājusi, ka tu arī esi šeit, būtu tevi pagaidījusi, — Lūsija atteica. Viņa bija tik uztraukusies un laimīga, ka pat nemanīja, cik strupi Edmunds runāja un cik sārta un pārvērtusies bija viņa seja.
— Es ēdu lenču pie mistera Tamnusa, pie fauna. Ar viņu viss kārtībā. Baltā Ragana nav misteru Tamnusu sodījusi par to, ka viņš mani atlaida, un fauns domā, ka viņa vispār neko par to nezina, un galu galā varbūt viss beigsies labi.
— Baltā Ragana? —atkārtoja Edmunds. —Kas tā tāda
ir?
— Tā ir pavisam briesmīga, — teica Lūsija. — Viņa sevi dēvē par Nārnijas karalieni, lai gan viņai uz to nav nekādu tiesību, un visi fauni un nimfas, un najādas, un punduri, un dzīvnieki — katrā ziņā visi labie — viņu vienkārši ienīst. Ragana var pārvērst cilvēkus akmeņos un pastrādāt visādus citādus briesmu darbus. Un viņa ir apbūrusi Nārniju, jo te vienmēr ir ziema… vienmēr ziema un nekad nav Ziemassvētku. Viņa braukā kamanās, kurās iejūgti ziemeļbrieži, rokā viņai burvju zizlis, galvā — zelta kronis.
Edmundam jau metās nelabi no apēstā saldumu daudzuma, bet, kad viņš uzzināja, ka lēdija, ar kuru viņš bija sadraudzējies, ir briesmīgā Ragana, zēnam kļuva vēl sliktāk. Taču joprojām vairāk par visu pasaulē Edmundam gribējās rahatlukumu.
— Kas tev stāstījis tādas blēņas par Balto Raganu? — viņš jautāja.
— Misters Tamnuss, fauns, — Lūsija atbildēja.
— Fauniem nekacl nevar ticēt, — atteica Edmunds ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš faunus pazītu labāk par Lūsiju.
— Kā tu zini? — Lūsija jautāja.
— Tas katram zināms, — sacīja Edmunds, — prasi, kam gribi. Bet kāda jēga stāvēt te, sniegā! Iesim uz mājām!
— Jā, iesim, — piekrita Lūsija. — Ak, Edmund, es tā priecājos, ka arī tu šeit nokļuvi! Tagad Pīteram un Sjūzenai būs jātic, ka Nārnija pastāv, jo mēs abi esam te bijuši. Cik tas būs interesanti!
Edmunds klusībā nodomāja, ka viņam nebūs tik interesanti. Nāksies visu klātbūtnē atzīt, ka Lūsijai bijusi taisnība, turklāt viņš bija pārliecināts, ka brālis un māsa nostāsies faunu un dzīvnieku pusē, bet pats viņš jau gandrīz aizstāvēja Raganu. Viņš nevarēja iedomāties, ko sacīs un kā spēs saglabāt savu noslēpumu, ja visi trīs sāks runāt par Nārniju.
Tikmēr bērni bija nogājuši labu ceļa gabalu. Pēkšņi viņi sajuta visapkārt mīkstus kažokus, un jau pēc brīža abi stāvēja tukšajā istabā skapja priekšā.
— Paklau, Edmund, — Lūsija sacīja, — tu izskaties briesmīgi. Kā tu jūties?
— Viss kārtībā, — Edmunds atbildēja, bet tā nebija taisnība. Viņam bija ļoti slikti.
— Tad nāc, — Lūsija aicināja, — sameklēsim māsu un brāli. Mums ir ko viņiem pastāstīt! Kādi brīnišķīgi piedzīvojumi mūs gaida, jo tagad mēs tajos piedalīsimies visi!
Piektā nodaļa Atkal šaipus skapja durvīm
Bērni vēl joprojām spēlēja paslēpes, tādēļ Edmundam un Lūsijai vajadzēja kādu laiku viņus pameklēt. Kad visi beidzot sanāca kopā garajā istabā, kur atradās bruņutērps, Lūsija nenocietās:
— Pīter! Sjūzena! Tā ir vistīrākā patiesība. Edmunds par to pārliecinājās. Caur drēbju skapi tiešām var nokļūt citā zemē. Mēs satikāmies mežā. Edmund, nu pastāsti viņiem visu!
— Ed, par ko ir runa? — Pīters jautāja.
Nupat mēs esam nonākuši pie vienas no kaunpilnākajām stāsta epizodēm. Edmundam bija slikta dūša, un viņš bija īgns un dusmīgs uz Lūsiju, ka māsai bijusi taisnība, bet pats vēl nebija izlēmis, kā izturēties un ko sacīt. Kad Pīters viņam negaidīti uzdeva jautājumu, viņš pēkšņi izlēma rīkoties, cik vien zemiski un ļaunprātīgi iespējams. Viņš nodeva Lūsiju.
— Pastāsti, Ed, — Sjūzena lūdzās.
Edmunds augstprātīgi paskatījās uz Lūsiju, it kā būtu daudz vecāks par viņu — patiesībā viņš bija tikai gadu vecāks —, iesmējās un sacīja:
— Jā… mēs abi spēlējāmies drēbju skapī, it kā viņas zeme patiesi pastāvētu. Joka pēc, protams. Skaidrs, ka nekā tur nebija.
Nabaga Lūsija paskatījās uz Edmundu un izskrēja no istabas.
Bet Edmunds, ar katru brīdi kļūdams aizvien ļaunāks un būdams pārliecināts, ka veiksmīgi noskaņojis brāli un māsu pret Lūsiju, turpināja:
— Nu re, atkal sākas. Kas ar viņu notiek? Jezga vien altiem sīkajiem! Vienmēr viņi…
— Paklau! — Pīters saniknots metās brālim virsū. — Beidz! Jau tobrīd, kad Lū sāka gvelzt muļķības par drēbju skapi, tu uzvedies riebīgi, bet tagad vēl kopā spēlējies, lai viņu atkal kaitinātu. Es zinu, to tu dari tīšām.
— Bet tās taču ir tīrās muļķības, — bezgala pārsteigts teica Edmunds.
— Protams, muļķības, — atteica Pīters, — tur jau tā lieta! Kad mēs braucām prom no mājas, ar Lū viss bija kārtībā, bet šeit—vai nu viņa pamazām jūk prātā, vai kļūst par šausmīgu meli. Lai nu būtu kā būdams, viņai nenāk par labu, ja vienu dienu tu māsu izsmej un ķircini, bet nākamajā — jau atbalsti viņas iedomas.
— Es domāju… es domāju… — murmināja Edmunds, īsti neattapdams, ko sacīt.
— Neko tu nedomāji, — Pīters atcirta, — gribēji tīšām paķircināt! Tu vienmēr riebīgi izturies pret mazākiem; to mēs jau skolā ievērojām.
— Beidziet, lūdzu, — sacīja Sjūzena, — jūsu strīds nevienam nepalīdzēs. Labāk sameklēsim Lūsiju.
Kad viņi pēc laba laika atrada Lūsiju, neviens nebrīnījās, ka meitene raudājusi. Lai ko viņi māsai sacīja, Lūsija neko nedzirdēja, tikai neatlaidīgi atkārtoja vienu un to pašu:
— Man nav svarīgi, ko jūs domājat, un man nav svarīgi, ko jūs runājat. Varatvisu izstāstīt profesoram vai aizrakstīt mammai. Dariet, ko gribat. Es tikai zinu, ka tur satiku faunu, un es nožēloju, ka nepaliku tur pavisam, bet jūs, riebīgie… riebīgie…