— Ātri! — Pīters iesaucās. — Citas izejas nav!
Viņš atvēra drēbju skapja durvis. Visi četri cits pēc cita žigli ierausās iekšā un, smagi elsodami, satupās tumšajā skapī. Pīters tikai pievēra durvis, jo viņš — kā jau katra saprātīga būtne — zināja, ka nekādā ziņā nedrīkst ieslēgt sevi skapī.
Sestā nodaļa Uz mežu
— Kaut ātrāk Makredija vestu šos cilvēkus prom, — Sjūzena noteica, — es jau esmu gluži sastingusi!
— Un kā smird pēc naftalīna! — sacīja Edmunds.
— Droši vien kažoku kabatas piebērtas pilnas ar naftalīnu, lai aizbaidītu kodes, — teica Sjūzena.
— Man kaut kas duras mugurā, — Pīters iesaucās.
— Un kāds aukstums! — Sjūzena piebilda.
—Jā, auksts, es pat nemanīju, — Pīters brīnījās, — un arī slapjš, velns parāvis! Kas tad tas? Es sēžu uz kaut kā mitra. Un ar katru mirkli kļūst arvien slapjāks.
Viņš ar grūtībām piecēlās kājās.
— Līdīsim ārā, — teica Edmunds, — viņi ir aizgājuši.
— Oho! — pēkšņi iesaucās Sjūzena. Visi apvaicājās, kas noticis.
— Man aiz muguras ir koks, — Sjūzena sacīja. — Paskatieties! Gaisma… tur, priekšā…
— Tev taisnība, — piekrita Pīters, — skatieties šurp… un šeit… Visapkārt koki! Bet tas slapjums zem kājām ir sniegs. Jā, ja nemaldos, mēs patiesi esam nonākuši Lūsijas mežā.
Tagad par to vairs nebija šaubu: visi četri bērni stāvēja meža vidū, samieguši acis ziemas dienas spožajā gaismā. Aizmugurē — kažoki, priekšā — apsniguši koki.
Pīters tūdaļ pagriezās pret Lūsiju.
— Piedod, ka es tev neticēju, — viņš sacīja. — Es ļoti nožēloju. Līgsim mieru?
— Protams, — Lūsija piekrita, un viņi paspieda viens otram roku.
— Un ko mēs tagad darīsim? — jautāja Sjūzena.
— Ko darīsim? Skaidrs, ko darīsim, — teica Pīters,
— izpētīsim mežu.
— Uh! — drebinājās Sjūzena, mīņādamās uz vietas.
— Briesmīgi salst. Varbūt uzvilksim šos kažokus?
— Tie nepieder mums, — domīgi atbildēja Pīters.
— Bet neviens neko neteiks, — iebilda Sjūzena, — un mēs taču nenesam tos ārā no mājas, mēs nenesam tos ārā pat no skapja.
— Tas man neienāca prātā, — piekrita Pīters. — No šī viedokļa tev, protams, taisnība. Neviens nevarēs pārmest, ka esi nočiepusi kažoku, ja ārā no skapja to nebūsi ņēmusi. Un visa šī zeme acīmredzot atrodas drēbju skapī.
Viņi tūdaļ īstenoja Sjūzenas saprātīgo plānu. Kažoki bija par lieliem, tie sniedzās viņiem līdz papēžiem un līdzinājās karaliskām mantijām. Bērniem uzreiz kļuva siltāk, un, aplūkodami cits citu, viņi nosprieda, ka jaunie tērpi labi piestāv un lieliski iekļaujas apkārtējā dabas ainavā.
—Mēs varam tēlot Arktikas pētniekus, — sacīja Lūsija.
— Arī bez tēlošanas te būs diezgan daudz interesanta, — novilka Pīters, vezdams māsas un brāli meža dziļumā. Tumši, smagi mākoņi aizsedza debesis, un likās, ka sāks snigt vēl pirms nakts iestāšanās.
— Paklau! — pēkšņi ieminējās Edmunds. —Ja mēs gribam nonākt pie laternas staba, vai mums nevajadzētu pagriezties nedaudz pa kreisi?
Viņš uz mirkli bija piemirsis izlikties, ka nokļuvis šeit pirmoreiz. To pateicis, Edmunds gan uzreiz saprata, ka pats sevi nodevis. Visi apstājās un cieši raudzījās brālī. Pīters nosvilpās.
— Tātad tu tomēr te esi bijis, — viņš sacīja, — toreiz, kad Lū teica, ka satikusi tevi mežā… un tu vēl pierādīji, ka viņa melo.
Iestājās kapa klusums.
— Kāds indīgs, mazs nekrietnelis… — Pīters iesāka, tad paraustīja plecus un apklusa. Te patiesi vairs nebija ko sacīt, un visi četri atkal devās ceļā. Bet Edmunds klusībā nodomāja: «Nekas, gan es jums atriebšos, iedomīgie pūšļi!»
— Un tomēr — uz kurieni mēs dodamies? — jautāja Sjūzena, lai mainītu sarunas tematu.
— Es domāju, ka Lūsijai jābūt mūsu pavadonei, — Pīters ieteica. — Viņa to ir pelnījusi. Uz kurieni tu mūs vedīsi, Lū?
—Varbūt apciemosim misteru Tamnusu? —piedāvāja Lūsija. — Viņš ir tas simpātiskais fauns, par kuru es jums stāstīju.
Visi piekrita un ātri soļoja uz priekšu. Lūsija izrādījās laba pavadone. Sākumā viņa baidījās, ka neatcerēsies ceļu, bet tad viņa pazina dīvaini izliekošos koku, tad — celmu, un tā pamazām viņi nonāca līdz vietai, kur zeme kļuva nelīdzena, un tālāk pa nelielu ieleju aizgāja līdz pat mistera Tamnusa alas durvīm. Bet te viņus gaidīja nepatīkams pārsteigums.
Durvis bija izlauztas no eņģēm un sasistas gabalos, alā — tumšs un auksts, mitrais gaiss sastāvējies kā jau mājā, kurā vairākas dienas neviens nav dzīvojis. Durvju priekšā un uz grīdas bija sanests sniegs, tas bija melns, sajaucies ar apdegušām pagalēm un kamīna pelniem. Acīmredzot kāds bija izsvaidījis degošās pagales pa visu alu un pēc tam tās nodzēsis. Uz grīdas mētājās sadauzīti trauki, fauna tēva portrets bija ar nazi sagriezts driskās.
— Tas nu gan ir varens skats, — sacīja Edmunds, — kāda jēga bija šurp nākt?
— Kas tad tas? — gribēja zināt Pīters. Viņš tikai tagad bija ievērojis nelielu papīra lapiņu, kas caur paklāju bija pienaglota pie grīdas.
— Vai tajā kaut kas rakstīts? — jautāja Sjūzena.
— Liekas, jā, — atbildēja Pīters, — es tikai nevaru salasīt, te ir pārāk tumšs. Iziesim ārā.
Viņi iznāca no alas un sastājās ap Pīteru, kurš izlasīja šādas rindas:
«Iepriekšējais šīs telpas iemītnieks — fauns Tamnuss ir arestēts un gaida tiesas spriedumu, jo tiek apvainots valsts nodevībā un uzticības laušanā Viņas Imperatoriskajai Augstībai Džedisai, Nārnijas karalienei, Kēras Paravelas pils Valdniecei, Vientuļo salu un citu zemju Imperatorei, kā arī tiks sodīts par Viņas Augstības ienaidnieku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem.
Paraksts — Mogrims, Slepenpolicijas Kapteinis.
Lai dzīvo karaliene!»
Bērni galīgā nesaprašanā skatījās cits uz citu.
— Es neteiktu, ka man te ļoti patīk, — sacīja Sjūzena.
— Kas ir šī karaliene, Lū? — jautāja Pīters. — Vai tu kaut ko zini par viņu?
— Viņa nav īsta karaliene, — atbildēja Lūsija, — viņa ir ļauna ragana, Baltā Ragana. Visi meža iemītnieki viņu ienīst. Ragana ir nobūrusi visu šo zemi, un tāpēc te vienmēr ir ziema un nekad nav Ziemassvētku.
— Es… es nezinu, vai ir vērts iet uz priekšu, — sacīja Sjūzena, — te nepavisam nav droši un, šķiet, jautri arī nebūs. Ar katru mirkli kļūst aukstāks, un nekā ēdama mums arī nav līdzi. Varbūt labāk iesim mājās?
— Mēs nedrīkstam, nedrīkstam iet mājās! — pēkšņi iesaucās Lūsija.—Vai tad tu nesaproti? Tagad mēs nekādi nedrīkstam doties mājās. Nabaga fauns manis dēļ nokļuvis nelaimē. Viņš mani paslēpa no Raganas un parādīja ceļu atpakaļ. Lūk, ko nozīmē vārdi «Viņas Augstības ienaidnieku un spiegu slēpšanu un brāļošanos ar Cilvēkiem». Mums jāmēģina glābt faunu.
— Ko tad mēs te varam darīt, — purpināja Edmunds, — mums pat nav ko ēst!
— Turi muti! — Pīters iesaucās; viņš vēl joprojām dusmojās uz Edmundu. — Kā tu domā, Sjūzen?
— Man liekas, ka Lū tomēr ir taisnība, — Sjūzena atbildēja. — Es negribētu ne soli iet uz priekšu un vēlētos, kaut mēs nekad te nebūtu nokļuvuši. Tomēr domāju, ka mums jāpalīdz misteram… kā viņu sauc… faunam.