— Arī man tā liekas, — sacīja Pīters. — Mani tikai uztrauc tas, ka mums nav pārtikas. Es ieteiktu atgriezties un paņemt kaut ko no pieliekamā, taču baidos, ka, tikuši ārā no šīs zemes, mēs vairs nenokļūsim tajā atpakaļ. Tāpēc nāksies vien iet uz priekšu.
— Mēs arī tā domājam, — piekrita abas meitenes.
— Ja vien varētu zināt, kur tas nabadziņš ir ieslodzīts… — Pīters bēdīgi noteica.
Kādu brīdi viņi klusēja, nevarēdami izlemt, ko tālāk darīt, kad pēkšņi Lūsija sacīja:
— Paskatieties! Vai redzat sarkankrūtīti? Tas ir pirmais putns, ko šeit sastopu. Interesanti — vai putni te, Nārnijā, prot runāt? Tā vien liekas, ka viņš grib mums kaut ko teikt.
Tad viņa pagriezās pret sarkankrūtīti un jautāja:
—Lūdzu, vai jūs nepateiktu, uz kurieni aizveda misteru Tamnusu, faunu?
To sacījusi, meitene paspēra pāris soļu uz putna pusi. Sarkankrūtītis uzreiz aizlidoja, bet necik tālu, tikai līdz nākamajam kokam. Putos nolaidās uz zara un cieši viņus uzlūkoja, it kā saprazdams, ko bērni grib sacīt. Paši to neapzinādamies, visi četri piegāja tuvāk putnam. Tad sarkankrūtītis atkal pārlidoja uz blakus koku un vēlreiz cieši paskatījās bērnos. Viņa pirmo reizi redzēja putnu ar tik sarkanu pakrūtīti un tik mirdzošām acīm.
—Vai zināt ko? — sacīja Lūsija.—Man šķiet, viņš grib, lai mēs tam sekojam.
— Man arī tā liekas, — teica Sjūzena. — Kā tu domā, Pīter?
— Lai notiek, varam pamēģināt, — Pīters atbildēja.
Sarkankrūtītis acīmredzot visu saprata. Viņš pārlidoja
no koka uz koku, turēdamies pāris soļu priekšā — pietiekami tuvu, lai bērni viegli varētu tam sekot. Sarkankrūtītis veda viņus lejup no kalna. Tiklīdz putniņš nolaidās uz kāda zara, zemē nokrita sniegs. Drīz mākoņi izklīda un parādījās ziemas saule, visa apkārtne kļuva žilbinoši balta. Tā viņi gāja kādu pusstundu — meitenes pa priekšu, zēni aiz muguras. Te pēkšņi Edmunds sacīja Pīteram:
—Ja tu vari nolaisties no saviem augstumiem un mani uzklausīt, es tev kaut ko pateikšu.
— Kas tas ir? — strupi jautāja Pīters.
— Kuš! Ne tik skaļi, — Edmunds čukstēja, — nav ko baidīt meitenes! Vai tu saproti, ko mēs tagad darām?
— Ko tad? — jautāja Pīters, arī pats sākdams čukstēt.
— Mēs sekojam pilnīgi nepazīstamam pavadonim. Kā lai zinām, kurā pusē ir šis putns? Ja nu tas mūs ievecl lamatās?
— Riebīgi. Un tomēr… sarkankrūtītis… Visās pasakās, ko esmu lasījis, tas ir labs putns. Esmu pārliecināts, ka sarkankrūtītis ir mūsu pusē.
— Ja jau sākām par to runāt, tad kura ir mūsu puse? Kāpēc tu domā, ka fauns ir mūsu pusē, bet karaliene nav? Jā, mums stāstīja, ka viņa ir ragana. Bet mēs nezinām patiesību ne par vienu, ne otru.
— Fauns taču izglāba Lūsiju!
— Viņš teica, ka izglābis. Kā lai mēs to zinām? Un vēl kas — vai tu zini, kā no šejienes nokļūt mājās?
—Vai! — Pīters iesaucās. — Par to neesmu padomājis.
— Un no pusdienām ne vēsts, — Edmunds nopūtās.
\
Septītā nodaļa Diena kopā ar bebriem
Kamēr zēni aizmugurē sačukstējās, abas meitenes pēkšņi iesaucās: — Ai! — un apstājās.
— Sarkankrūtītis! — Lūsija apjuka. — Sarkankrūtītis ir aizlidojis.
Patiesi — putns nekur nebija manāms.
— Ko nu darīsim? — jautāja Edmunds, izteiksmīgi paskatīdamies uz Pīteru. Tas nepārprotami nozīmēja: «Ko es tev teicu?»
— Css! Skatieties! — čukstēja Sjūzena.
— Kas tur ir? — Pīters jautāja.
— Starp kokiem kaut kas kustas — tur, pa kreisi.
Bērni platām acīm skatījās un jutās neomulīgi.
— Atkal sakustējās, — pēc mirkļa sacīja Sjūzena.
— Šoreiz es redzēju, — apstiprināja Pīters.— Tas arī tagad ir tur. Tikai paslēpies aiz lielā koka.
— Kas tas ir? — jautāja Lūsija, cenzdamās saglabāt mieru.
— Lai kas tas būtu, — Pīters sacīja, — no mums viņš izvairās — negrib, lai pamanām.
— Iesim uz mājām, — aicināja Sjūzena. Un, lai gan neviens to skaļi neteica, tomēr tajā brīdi visi apjēdza, ko Edmunds čukstējis Pīteram. Bērni bija pavisam apmaldījušies.
— Kāds tas izskatās? — vaicāja Lūsija.
— Tas… tas ir kaut kāds zvērs, — sacīja Sjūzena, — skatieties! Skatieties! Ātrāk! Re, kur tas ir.
Tagad visi pamanīja ūsainu, spalvainu purniņu, kas rēgojās starp kokiem. Šoreiz zvēriņš nepaslēpās. Gluži pretēji — viņš pielika ķepu pie mutes, tāpat kā cilvēks pieliek pirkstu pie lūpām, ja grib brīdināt, ka jāklusē. Pēc tam atkal pazuda. Bērni stāvēja, elpu aizturējuši.
Pēc brīža svešinieks parādījās no jauna, paskatījās visapkārt, it kā baidīdamies, ka kāds varētu sekot, un, ar zīmēm rādīdams būt klusiem, aicināja līdzi meža dziļumā. Bet tad atkal pazuda.
— Es zinu, kas tas ir, — sacīja Pīters. — Bebrs. Es redzēju asti.
— Viņš grib, lai mēs pieejam klāt, — teica Sjūzena, — tāpēc brīdina, lai netrokšņojam.
— Es saprotu, — piekrita Pīters, — tikai jāizlemj, vai mums iet vai ne. Kā tu domā, Lū?
— Man liekas, tas ir labs bebrs, — atbildēja Lūsija.
— Bet kā lai mēs to zinām? — šaubījās Edmunds.
— Varbūt tomēr riskēsim? — Sjūzena ieteica. — Kāda jēga te stāvēt, un galu galā man ļoti gribas ēst.
Šajā brīdī starp kokiem vēlreiz parādījās bebra purniņš; viņš dedzīgi aicināja bērnus pie sevis.
— Ejam, — Pīters izšķīrās, — redzēsim, kas no tā iznāks. Turieties cieši kopā. Vai nu mēs netiksim galā ar vienu bebru, ja tas izrādīsies ienaidnieks?
Un, piespiedušies cits pie cita, bērni pienāca pie koka, aiz kura, kā jau bija paredzams, viņus gaidīja bebrs; tas joprojām atkāpās, čukstēdams aizsmakušā, rupjā balsī:
— Nāciet, nāciet dziļāk! Palikt atklātā vietā ir bīstami!
Vienīgi tad, kad bērni bija ievesti tumšā biezoknī, kur četras priedes auga tik cieši kopā, ka pat to zari bija savijušies, un brūnā zeme klāta ar priežu skujām, jo sniegs te netika cauri, bebrs sāka runāt.
— Vai jūs esat Ādama dēli un Ievas meitas? — tas jautāja.
—Jā, esam gan, — atbildēja Pīters.
— Csst! — Bebrs čukstēja. — Lūdzu, ne tik skaļi! Pat te mums draud briesmas.
— Briesmas? No kā jūs baidāties? — Pīters bija izbrīnījies. — Te neviena cita nav.
—Te ir koki, — sacīja Bebrs. —Tie vienmēr visu dzird. Lielākā daļa no tiem ir mūsu pusē, bet ir arī tādi, kas var mūs nodot viņai — jūs saprotat, par ko es runāju?
Un Bebrs vairākas reizes zīmīgi nogrozīja galvu.
— Ja sākām runāt par to, kurš kurā pusē, — sacīja Edmunds, — kā lai mēs zinām, ka jūs esat mūsu draugs?
— Neuzskatiet to par rupjību, mister Bebr, — piebilda Pīters, — saprotiet, mēs te esam svešinieki.
— Pilnīgi pareizi, pilnīgi pareizi, — Bebrs sacīja. — Skatieties, te ir mana pazīšanas zīme.
To sacīdams, Bebrs pastiepa viņiem kaut ko nelielu un baltu. Visi izbrīnā nolūkojās, līdz Lūsija iesaucās:
— Nu protams! Tas ir mans kabatlakatiņš — tas pats, ko es iedevu nabaga misteram Tamnusam.
— Tieši tā, — apstiprināja Bebrs. — Viņš, nabadziņš, izdzirdis baumas par gaidāmo aresta, iedeva man šo kabatlakatiņu un sacīja — ja ar viņu kas notikšot, man jūs esot jāsatiek un jāaizved…