Roberts Villijs
IEBRUKUMS
Volters Hārlings vēroja kareivjus ievietojam zenītlielgabala magazīnas kārbā aptveri ar garām, draudīga izskata patronām. Daudzie tievie stobri bija izslieti gandrīz vertikāli gaisā pret lielo, skaisto koku lapotni, kas slēpa tos no ienaidnieka lidmašīnām. Garo stobru gali nobeidzās ar bungām līdzīgu, neveiklu, savādu ierīci. Tās bija Šneidera atsitiena bremzes, kas novirzīja šāvienu radītās gāzes; tādējādi pretatsitiens līdzsvarojās ar atsitienu un lielgabali neizkustējās no vietas.
Atsitiena bremžu ārējos caurumus cieši nosedza metāla vāki ar gumijas paliktņiem. Stobros nedrīkstēja iekļūt lietus ūdens, citādi nevarēja paredzēt, kas notiks, ja lielgabalus pēkšņi vajadzēs lietot. Jau
daudzas stundas stipri lija. Un, lai gan vēl nebija pat vēla pēcpusdiena, bija jau gandrīz pilnīgi sa- tumsis, mitrajā krēslā varēja atšķirt vienīgi tuvākos kokus un lielgabalus.
Baterija atradās netālu no ceļa. Otrā pusē, laukumiņā, kas bija viena no iecienītākajām apmešanās vietām šajā mežā — vienā no skaistākajiem valsts rezervātiem —, bija izvietojusies astoņcollīgo haubiču baterija. Haubices ritmiski šāva. Volters Hārlings vēl pirms stundas bija tās diezgan ilgi vērojis. Ik pēc četrpadsmit minūtēm kādas haubices stobrs, sprāgstot lādiņam, spēcīgā atsitiena rezultātā parāvās atpakaļ. Pārējās trīs haubices sekoja šim piemēram, šaujot precīzi divpadsmit sekundes cita pēc citas. Pēc tam atkal četrpadsmit minūtes valdīja klusums. Resno stobru pacēluma leņķis liecināja, ka haubices nostādītas uz maksimālo attālumu.
Volters Hārlings nebūtu ievērojis, ka viss notiekošais vienīgi civilpersonas acīs varētu līdzināties īstam karam, ja viņam nebūtu to pateikuši. Bet drīz vien arī viņš to saprata. Haubices šāva bez liesmu slāpētājiem… un kareivji būtu izturējušies pavisam citādi, ja būtu gaidāma pretapšaude. Viņi svīda, visiem spēkiem pūlēdamies apšaudīt tālo mērķi ar maksimālo ātrumu, ar kādu spēja šaut viņu ieroči. Bet viņiem nebija jāklausās tuvojošos ienaidnieka šāviņu svilpšanā. Viņi vienmēr tika laikus brīdināti par «pretuguni».
Slavenajā mežā, kas tagad mirka lietū, dārdēja nepārtraukta artilērijas kanonāde. Šāva arī daudzas citas smago haubiču baterijas, pie tam tik ārkārtīgi saskaņoti, ka ik pēc piecpadsmit sekundēm gaisā uzlidoja vismaz viens šāviņš. Šķita, ka pērkonīgi, bet ritmiski dārd kāda gigantiska mašīna.
Pēkšņi lietū, cauri monotonajai artilērijas dunoņai, kas gandrīz šķita kļuvusi par slapjā meža sastāvdaļu, atskanēja pavēles:
— Pretgaisa aizsardzības daļas, uzmanību! Tuvojas ienaidnieka lidmašīna!
Zenītlielgabalu apkalpes acumirkli atdzīvojās. Kareivji salasījās ap ieročiem, gatavi nekavējoties rīkoties, saspringti gaidot pavēles un, iespējams, arī nāvi.
Vairākas minūtes pavēļu nebija. Tomēr cauri piepešajam klusumam, kas šķita iestājies pēc satraukuma — haubices turpināja šaut ar pulksteņa mehānisma precizitāti —, Hārlings izdzirdēja daudz smagāku ieroču dobjos dārdus. Viņš zināja, ka uz vienīgā dzelzceļa atzarojuma, kas veda gar rezervāta malu, izvietoti vairāki divdesmit četru collu lielgabali. Tagad šie smagie tālšāvēji ieroči pievienojās haubiču kanonādei.
Zenītbaterijas komandieris, kas, uzlicis speciāla skaņu uztvērēja austiņas, sēdēja starp šāviņu grēdām, pēkšņi izkliedza veselu rindu skaitļu. Hārlings nesaprata to nozīmi.
— Ar maksimālo ātrumu — uguni!
Dažas nākamās minūtes valdīja skaņu haoss. Četri zenītlielgabali sāka raidīt gaisā šāviņus, katrs izšaujot minūtē četrdesmit reizes. To pašu darīja pārējās baterijas … Šķita, ka mežs ir pilns apslēptu zenīt- bateriju. Hārlings pavērās augšup, pretī lietum, bet neko neredzēja, izņemot laiku pa laikam sprāgstošo šāviņu uzliesmojumus. Ja arī ienaidnieka lidmašīna bija pārlidojusi pāri, kā to liecināja pulkveža skaņu uztvērējs, tad lietus mākoņos tā nebija redzama.
Pēkšņi visu apkārtni apgaismoja spilgts uzliesmo
jums, it kā vienlaikus būtu eksplodējušas vismaz desmit tonnas magnija. Tūlīt pēc tam kreisajā pusē kļuva redzama sārta blāzma. Dega koki. Taču drīz blāzma nodzisa. Lietus bija daudz iedarbīgāks par ķīmiskajiem ugunsdzēšamajiem aparātiem, kurus, kā likās, lietoja kareivji, kas atradās netālu no vietas, kur bija iespēris zibens. «Ienaidnieks» bija atbildējis uz apšaudi.
Pie Hārlinga pienāca ziņnesis. Viņš militāri sveicināja, no katras formas tēipa vīlītes pilot ūdenim.
— Ser, tanki dodas ceļā pēc pusstundas, — viņš ziņoja un, redzot Hārlinga izbrīnu, piebilda: — Automobiļi netiek cauri. Kad tanki būs pabeiguši munīcijas izkraušanu, jūs lūdz kopā ar tiem doties atpakaļ. Ģenerālis jūs gaida.
— Labi, — sacīja Hārlings. Viņš to izteica diezgan izklaidīgi, jo viņa prātu nodarbināja ļoti svarīgas domas. Drīz pēc tam kad ziņnesis bija aizgājis, viņš sāka iet pa lietū izmirkušo meža zemi uz grambainā, netīrā ceļa pusi.
Tikai pirms dažiem mēnešiem, kad uz Zemes valdīja miers un cilvēce jau labu laiku bija pārāk lepojusies ar saviem sasniegumiem, lai domātu par postīšanu, bija sācies savāds karš. Ļaudīm pat šķita, ka sākusies jauna ēra, kas ir daudz svarīgāka par Amerikas atklāšanu pirms vairākiem gadsimtiem.
Tas tomēr bija sācies vēl agrāk, lai gan ne daudz agrāk par gadiem desmit. Varena upe līkumoja cauri garai virknei ieleju, kuras ietvēra lēzenus kalnus. Te bija ciedru, priežu un desmitiem citu koku sugu pārpilnība. Tas bija liels, skaists mežs, tik skaists, ka valdība bija uzskatījusi par nepieciesamu pārvērst tā izcilāko daļu par nacionālo rezervātu.
Uz šejieni plūda apmeklētāji no visas zemes un daudzām ārvalstīm. Ģeologi vasaras atvaļinājumu laikā bija izpētījuši rezervātu. Ielejas un upe viņus tā ieinteresēja, ka darbs kļuva par tiešām patīkamu aizraušanos. Vienā no plašākajām ielejām kādreiz bija pleties milzīgs ezers. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu upei, kas ieplūda ezerā, bija izdevies izgrauzt ceļu kādā vietā, kur kalnos bija mīkstāki ieži, un ezers bija ieplūdis vispirms nākamajā ielejā un beidzot pāri tuksnešainai zemes joslai — okeānā.
Vietā, kur bija izlauzušies senā ezera ūdeņi, vēl bija saglabājies neliels, bet ūdeņiem bagāts ūdenskritums. Laiku pa laikam ūdenskritumu mēdza aplūkot inženieri, mēģinot noteikt, vai te nevarētu uzcelt elektrostaciju. Un katru reizi viņi secināja, ka ūdenskritums nav tā vērts. Ūdens līmeņu starpība bija nenozīmīga, bez tam pagaidām šajā apgabalā nebija lielas vajadzības pēc elektroenerģijas.
Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma atklāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja tehniķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pašu ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais daudzums enerģijas alumīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās platības ap boksītu atradnēm; šim nolūkam labi noderētu kanāls, pa kuru tai pašā laikā varētu transportēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.
Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnveidotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spiediens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un radošo talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstruēšanā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celtniecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aizsprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kantora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par šo. Lieki piebilst, ka pasaulē nebija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.