Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepieciešamajiem miljoniem kilovatstundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pieminēšana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aizsprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūkstošus kilovatu, līdz vainīgo noķēra.
Nelaime atnāca pēkšņi kādā pavasara vakarā, kad inženieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs
ideālos apstākļos. Viņi juta — un tā ari būtu pateikuši, ja kāds tiem jautātu —, ka dzīvo uz vislabākās planētas un tieši īstajā laikā.
Piepeši mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi šaudīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rādīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani… Bet pat to skaņa bija neparasta — tie zvanīja nesakarīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt parastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz šim bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgādināja sliktu artilērijas kanonādes trokšņa imitāciju.
Sāka zvanīt telefoni — arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, — un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.
Tāpat kā sācies, viss pēkšņi apklusa. Mēraparātu bultiņas atgriezās savos normālajos stāvokļos, vēl joprojām viegli trīsēdamas, it kā uztraukumā, trauksmes zvani un telefoni apklusa, signāllampiņas nodzisa, un pa radio no jauna atskanēja «Mēnesnīcas sonātes» pirmās taktis. Inženieri vērās cits citā, bet neteica ne vārda, jo ikviens pūlējās atrast notikušajam izskaidrojumu, bet nespēja.
Pirms viņi bija paguvuši kaut ko bilst, traucējumi atkārtojās tieši tāpat kā iepriekš. Taču šoreiz inženieri ieraudzīja kaut ko, kas, pēc viņu domām, bija šo savādo parādību cēlonis. Virs meža lēni riņķoja trīs dirižabļi, virzoties uz aizsprosta un spēkstacijas pusi. Drīz inženieri ievēroja, ka tie nav dirižabļi, bet tās nebija arī lidmašīnas. Spilgtajā pilnmēness gaismā bija labi redzams, ka šie priekšmeti ir gluži kas cits. Tie atgādināja lielas lidmašīnas fizelāžas.
Pēc formas tie bija līdzīgi izstieptām lāsēm ar apaļu šķērsgriezumu un nobeidzās ar smailu adat- veida galu. Lai gan inženieri varēja saskatīt nedaudz saskrambātās un saspiestās metāla plāksnes, kas veidoja kuģu korpusus, un pat izskaitīt elipsveida lūku rindas, viņi nemanīja neko tādu, kas palīdzētu šos trīs gaisa kuģus noturēt vai dzīt uz priekšu. Nebija ne motoru, ne propelleru, nebija pat spārnu vai astes. Vienkārši skaisti korpusi, kurus nekas nebalstīja un kuri pēc izmēriem bija līdzīgi nelieliem okeāna laineriem. Laiku pa laikam pakaļgala tuvumā pazibēja kaut kas līdzīgs mirdzošām spirālēm, bet tas notika tik ātri, ka novērotāji nebija pārliecināti, vai vispār ir kaut ko redzējuši.
Trīs gaisa kuģi nolaidās uz zemes tikai kādu tūkstoš pēdu attālumā no spēkstacijas. Tie slīdēja lejup lēni un liegi kā dirižabļi, lai gan nekur neredzēja tvertnes gāzei, kas liktu tiem peldēt gaisā. Lielākā daļa spēkstacijas darbinieku tagad stāvēja pie logiem un vēroja notiekošo. Viņi nevarēja saskatīt nekādas pazīšanas zīmes, bet nešaubījās, ka šie lidaparāti pieder viņu pašu nācijas armijai, jo nebija nekāda iemesla ienaidnieka iebrukumam. Bez tam šāds iebrukums katrā ziņā izskatītos citādi. Pie mēraparātiem palikušie darbinieki ar vislielāko izbrīnu konstatēja, ka spēkstacijas enerģijas daudzums strauji krītas. Nepagāja ne trīsdesmit sekundes, kad tas jau bija sasniedzis nulli. Bez jebkāda redzama iemesla pārdega daži aizsargi, Bet mēraparāti rādīja, ka turbīnas un ģeneratori joprojām darbojas ar pilnu jaudu! It kā kāds nozagtu visu saražoto enerģiju, pirms tā sasniegusi pārvades kabeļus.
Filipss, spēkstacijas galvenais inženieris, kuram bija gadījies dežurēt naktī, nolēma aplūkot trīs gaisa kuģus tuvāk. Viņš kopā ar daudziem citiem darbiniekiem uzkāpa uz plakanā jumta. Lidaparāti joprojām gulēja zemē, bet šķita, ka tie pa šo laiku pievirzījušies tuvāk. Tagad atstatums līdz tiem nebija lielāks par piecsimt pēdām. Pēc tam notika vēl kaut kas neticams — visi trīs gaisa kuģi sāka grimt zemē. Grunts šajā vietā nebija no mīkstajām un viegli izturēja pat automobiļa svaru, taču tas nekādā ziņā nebija iezis. Trīs lidaparāti grima tajā, it kā tie būtu blīvi un izgatavoti no svina. Kad korpusu augšējā daļa atradās apmēram vienā līmenī ar apkārtējo zemes virsmu, grimšana izbeidzās.
Tad viens no darbiniekiem pieļāva kļūdu. Spilgto mēness disku aizsedza mākoņi, un dīvainos gaisa kuģus gandrīz nemaz vairs nevarēja saredzēt, jo neviena no to daudzajām lūkām nebija apgaismota.
— Starmešus! — minētais darbinieks ieteica.
Galvenais inženieris pats pavērsa starmeti pret lidaparātiem. Tad kāds nospieda slēdzi un staru kūlis spilgti apgaismoja vienu no kuģiem. Atbilde bija kaut kas līdzīgs apžilbinošam uzliesmojumam. Vispirms tas ķēra vienu no tērauda mastiem, kas turēja smagos augstsprieguma vadus. Masts sašķīda skaidās. Pēc tam stars skāra spēkstacijas ēku. Desmitdaļu sekundes vēlāk visas vabolītes un naktstauriņi uz ēkas sienām, visi putni un ķirzakas, kas mitinājās vīteņaugos, un, pats par sevi saprotams, visi cilvēki ēkā un uz tās jumta bija pagalam.
Nakamaja diena paradījas izlūklidmašīnas. Enerģijas piegādes izbeigšanās lika sevi manīt simtiem jūdžu attālumā. Toties to, ka no spēkstacijas nebija neviena telefona zvana un ka tur neviens uz zvaniem neatbildēja, ievēroja vēl daudz plašākā apkārtnē. Tāpēc, lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, tika atsūtītas lidmašīnas. Ļaudis domāja, ka Hārlinga aizsprosts sagruvis un ielejā visi apslīkuši. Taču lidotāji, kas riņķoja virs ielejas, pārliecinājās, ka aizsprosts ir neskarts un atrodas savā vietā. Bet viņi ievēroja dažas citas dīvainības. Tiūka viena no mastiem, augstsprieguma vadi, kurus tas bija turējis, bija pārgriezti un pieslēgti trim savādiem priekšmetiem, kas atgādināja metāla dirižabļus un kuriem trīs ceturtdaļas korpusa bija ieraktas zemē.
Šīs lidmašīnas neatgriezās, un, kad tās vairs neatbildēja uz radiosignāliem, tika atsūtītas citas. Viena no šīm lidmašīnām atgriezās, un lidotājs ziņoja, ka otra gaisā esot pēkšņi sašķīdusi pēc tam, kad to ķēris apžilbinošs stars no zemes.
Pēc šī ziņojuma civilās aviācijas lidmašīnas pārtrauca lidot uz Hārlinga aizsprostu. Lietu savās rokās pārņēma armija. Trīs dienas vēlāk jau bija savākta diezgan plaša informācija … Pa to laiku mežā slepeni tika sakoncentrētas daudzas smago lielgabalu baterijas.
Augstākās pavēlniecības štābā notika nikni strīdi.