Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tumšajā, lietainajā mežā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.
— Viss ir sagatavots, — beidzot sacīja ģenerālis.
— Arī es esmu gatavs, — atbildēja Hārlings.
Viņi sarokojās.
— Sarkanas raķetes, — sacīja Hārlings.
— Sarkanas raķetes, — atkārtoja ģenerālis. — Labu veiksmi, Hārling!
Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, šūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidmašīnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.
Hārlings zināja, kas pašlaik notiek mežā.
Apkalpes pārbaudīja lielgabalus un sagatavojās, lai pēc noteikta signāla sāktu šaut. Munīcija tika novietota cieši līdzās ieročiem un sagatavota tūlītējai lietošanai. Automātiskās žirokontroles ierīces nostādīja visu bateriju lielgabalu stobrus uz mērķiem. Gigantiskie dzelzceļa lielgabali, kas nespēja šaut ātri, pacēla stobrus tā, lai to smagie šāviņi kristu precīzi vajadzīgajā vietā un īstajā brīdī. Pieredzējuši virsnieki ar logaritmu lineāliem noteica precīzu pulvera daudzumu, kas nepieciešams dotajai trajektorijai, pastāvot noteiktam gaisa spiedienam, blīvumam un temperatūrai.
— Pus jūdze līdz bīstamajai zonai, — sacīja virsnieks motorlaivā.
— Atdot galus!
— Labu veiksmi!
Hārlings nogaidīja, līdz motorlaiva izgaist lietū. Tad viņš pārbaudīja savu laivu. Tajā nebija ne vissīkākā dzelzs gabaliņa. No laivas koka bortiem augšup slējās alumīnija statņi, kas balstīja spīdīga vara stiepļu tīklu. Tas nosedza visu laivu un bija tieši tik augsts, lai Hārlings varētu zem tā stāvēt. Vara tīkls visās pusēs nokarājās ūdenī, atstājot tikai tik daudz vietas, lai varētu airēt.
Hārlingam bija no vara stieples izgatavots kaut kas līdzīgs platam tīklveida apmetnim. Virs viņa galvas to turēja pie platas alumīnija apkakles piestiprināti balsti. «Apmetnis» bija pietiekami garš, lai skartu zemi visos stāvokļos, kādus vien Hārlings varētu ieņemt: tāpat kā tīklam virs laivas, tam vajadzēja būt pietiekami biezam, lai novadītu zemē pat spēcīgu elektrisku triecienu. Hārlings ietērpās savādajā ģērbā un sāka airēt aizsprosta slūžu kontrolpunkta virzienā. Pa to laiku lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija darināts no alumīnija (šie motori, dabiski, ātri izgāja no ierindas), kā naktstauriņi riņķoja virs trim lidaparātiem un metāla kupola, kas sedza spēkstaciju. Lidmašīnas centās pievērst sev ienaidnieka uzmanību.
Ja vien tas vispār veltīja uzmanību viņu vārgajiem pūliņiem .. .
Kad Hārlings bija šķērsojis neredzamo barjeru, viņš sajuta visā ķermenī vājus dzēlienus. Tas tiešām bija lieljaudas elektriskais lauks, kas bija radīts un tika uzturēts ar Zemes zinātnei nepazīstamām metodēm. Pēkšņi no tumsas iznira aizsprosts, masīva siena, kas pacēlās septiņas pēdas virs ezera līmeņa. Hārlings airēja gar tās izliekumu. Viņš pazina katru šā aizsprosta collu, bet tagad nebija laika ļauties sentimentālām atmiņām. Viņš karsti vēlējās, kaut slēdžu kontrolierīces būtu kārtībā. Tās bija hidrauliskas, un elektriskais lauks tām nevarēja kaitēt. Bet «ienaidnieks» varēja būt tās iznīcinājis, un neviens nespēja tām tuvoties, lai pārbaudītu.
Hārlings uzmeklēja vienas no metāla kāpnēm, kas veda no aizsprosta vaļņa ezera dibenā. Viņš piesēja laivu pie tām un pārbaudīja, vai vairāki desmiti sarkano raķešu, kas bija piestiprinātas pie vara tīkla, ir savās vietās. Tad viņš paņēma Bikforda auklu — elektrisko degli, bez šaubām, nedrīkstēja lietot —, kas bija ievietota ūdensdrošā gumijas caurulē. Caurules galā bija piesieta ūdensdroša kārbiņa ar sērkociņiem. Hārlings satvēra caurules galu, pacēla tīklu, kas sedza laivu, un uzkāpa uz metāla kāpnēm, visu laiku vērojot, lai viņa stiepļu tērpa apakšējā mala vilktos pa ūdeni. Viņš brīdi nogaidīja, bet nekādu elektrisku parādību nebija.
Par laimi, gar aizsprosta iekšējo sienu stiepās šaura karnīze, kas pašlaik atradās apmēram četras
pēdas zem ūdens. Hārlings nosprieda, ka šī zemūdens karnīze ir drošāks ceļš nekā aizsprosta virspuse. Tur, augšā, par spīti tumsai, viņu varēja pamanīt, kaut arī viņš līstu. Hesgreivs bija izvirzījis hipotēzi, ka «tie», ļoti iespējams, spēj «saredzēt» cilvēka ķermeņa izstaroto siltumu.
Kreisajā rokā Hārlings turēja sērkociņu kārbiņu un gumijas cauruli, labajā — smago armijas pistoli: nevarēja taču zināt, kas viņu sagaida aizvaru telpā. Kad viņš beidzot to sasniedza, durvis nebija aizvērtas. Hārlingam ceļu aizšķērsoja līķis — tas bija sargs, kas bija dežurējis iebrukuma naktī. Visās četrās telpās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš pārlaida skatienu svirām: neviens nedēļām ilgi nebija tām pieskāries, un tās šķita esam kārtībā. Viņš uz labu laimi pārbaudīja pašas mazākās pults sviru — tā darbojās. Varēja stāties pie plāna realizēšanas.
Hārlings attaisīja sērkociņu kārbiņu. Tie bija sausi.
Tad viņš pagrieza stūres, kas atvēra abu augšējo ūdens noteces slūžu aizvarus. Bet viņš neatvēra apakšējos aizslēgus, kas lika ūdenim caur slūžām ieplūst kanālā. Tagad ūdenim vajadzēja piepildīt abas gigantiskās slūžas un apstāties pie apakšējā aizslēga. Ja tas atvērtos, ūdens neiēplūstu vis kanālā, kuru noslēdza otrs aizslēgs, bet gan pārplūdinātu ieleju. Tāpēc mehānisms bija konstruēts tā, ka apakšējos aizslēgus atsevišķi nevarēja atvērt, — tos varēja atvērt un aizvērt tikai kopā. Mēraparāti uz pults rādīja, ka tie ir aizvērti, un Hārlings tos neatvēra.
Viņš nogaidīja trīs minūtes, apzinādamies, ka no šīm simt astoņdesmit sekundēm ir atkarīgs viss. Simt piecdesmit sekunžu laikā viņam neskaitāmas reizes likās, ka viņa pulkstenis ir apstājies. Un neskaitāmas reizes viņš pārliecinājās, ka tā nav.
Mežā visur lielgabalu apkalpju komandieri arī gaidīja, neatraujot skatienu no pulksteņu ciparnīcām, gatavi atklāt uguni. Pirmklasīgi lidotāji, veidojot ar saviem hidroplāniem virs mierīgi gulošajiem svešinieku lidaparātiem augstākās pilotāžas figūras, novēroja aizsprosta virspusi.
Divas minūtes un četrdesmit sekundes.
Neskaitāmas tonnas ūdens gāzās lejup pa stāvajām cauruļveida notekām.
Divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.
Pa notekām plūda arvien vairāk ūdens. Ezerā līmenis collu pa collai kritās, bet lietus gāzes dēļ tas gandrīz nebija manāms.
Divas minūtes un piecdesmit, sekundes.
Pēc divdesmit sekundēm ūdenim vajadzēja sasniegt apakšējos aizslēgus. Trīs sekundes … Viena, lai paspētu izdegt degaukla, viena vai divas raķetēm, vēl četras …
Divas minūtes un piecdesmit piecas sekundes.
Hārlings uzrāva uzreiz sešus vai septiņus sērkociņus un satvēra ciešāk gumijas cauruli.
Trīs minūtes!
Atlika vēl divas sekundes. Hārlings tās saspringti skaitīja, nevis «viens, divi», bet nosaucot garākus skaitļus, kurus varēja izrunāt sekundē: «simt viens … simt divi…»
Viņš aizdedzināja degauklu, nometa to uz grīdas un pats nolikās tai blakus.
Trīs sekundes vēlāk gaisā uzvijās pieci duči armi
jas signālraķešu. To lielākā daļa darbojās, par spīti mitrumam. Raķetes lauzās augšup cauri lietum… Hārlings nodomāja, ka, ja nebūtu lietus pretestības, tās būtu eksplodējušas zemajos mākoņos un netiktu pamanītas.