Alans Dīns Fosters
Ledus burinieks
Vīrietis „Antaresa” bārā ceturto reizi centās ar galvu aizsniegt griestus, uz kuriem bija debesu gleznojums. Bet varbūt tā bija piektā reize. Šīs neveiksmes izsauca dažu greznā bāra apmeklētāju vilšanos.
Lūk viņš izslējās (patreiz to darīt viņam bija diezgan grūti). Viņa augums bija aptuveni divi metri. Zinošs cilvēks novērtētu viņa masu uz divsimt kilogramiem, neskaitot alkoholu, kuru tas patērēja milzīgos daudzumos.
Ieskrējies no tālākā stūra, kā traks zilonis viņš metās pie bāra letes, atbalstījies pret to centās uzlidot līdz griestiem. Viņa lidojumi un kritieni tricināja plastmasas pudeles un glāzes. Atkratījies no robota-bārmeņa, kurš jau atradās uz reaktīvās psihozes robežas, viņš grīļodamies gāja starp galdiņiem, lai sāktu visu no jauna.
Lūk atkal piecēlies, iedzēris lielu sava šķidruma malku, viņš atkal devās uz sākumpunktu. Jauniešu kompānija uzmundrināja censoni, jo iegājuši azartā, slēdza derības. Interesanti vai piektajā (varbūt sestajā) mēģinājuma tiks ielauzts galvaskauss, vai salauzti griesti?
Lai arī telpiskie mākoņi, kuri lēnām slīdēja zem kupola, bija ļoti reālistiski, tomēr tā bija tikai projekcija uz apstrādātā dūralloja. Tāpēc publika šaubījās par „degunradža” galvas iespējām pretoties mākoņainajām debesīm.
Starp aplaudējošiem spēlētājiem un norūpējošajiem īpašniekiem bija arī „Antaresa” pirmais palīgs un divi subinženieri. Pēdējie aptuveni piecpadsmit minūtes jau domāja, kā apturēt trako personu ar minimāliem zaudējumiem sev un kompānijai. Galu galā viņu pūles un centieni arī izskatījās pēc izrādes un izsauca publikas smieklus.
Pirmais palīgs, izglītots cilvēks, kas visu mūžu bija pētījis un eksperimentējis ar nelielas mākslīgas saules radīto gravitācijas lauku, nesaskatīja te neko uzjautrinošu. Viņam vienreiz pietika.
Pārbaudi vai nepārbaudi, - kompānijas noteikumi stingri aizliedza šaut uz pasažieri, kurš bija samaksājis, lai arī kā viņš uzvestos. Visi citi mēģinājumi cieta neveiksmi. Viens no subinženieriem jau satvēra piedzērušā akrobāta milzīgo roku. Viņš iedomājās, varbūt salauzt krēslu pret milzeņa galvu. Varbūt varētu norakstīt uz īslaicīgu prāta aptumsumu.
- Palaiž garām, eju atkal!
Vicinot pustukšo „Uria Hip” pudeli, rūcot skaļumā, cik vien varēja atļaut viņa milzīgās plaušas, jaunizceptais Ikars ieskrējās ar ātrumu, kas bija pārāk liels salīdzinot ar ķermeņa stāvokli. Viņš viegli uzlēca uz bāra letes. Pastiepies pret kupolu, viņš gandrīz aizsniedza garām „peldošo” mākoni. Pēc tam atkal sekoja kritiens letes otrajā pusē. Nokritušajam sekoja dažas plastmasas pudeles un glāzītes. Skatītajiem nauda ceļoja no rokas rokā.
Pēc pauzes pirmais palīgs nolēma beidzot ķerties pie rīcības. Kamēr kritušais nav piecēlies. Varbūt zaudējis samaņu, tas atbrīvotu viņus no daudzām nepatikšanām.
Padevis subinženieriem zīmi, viņš piegāja pie netīrās bāra letes un paskatījās otrā pusē.
Cerības nepiepildījās. Tiesa, patreiz kritušais nevarēja tikt ārā no nu jau salauztā bāra, bet raustījās viņš ar lielu enerģiju.
- Ser, es apelēju pie jūsu morāles. Pati par sevi publiska dzeršana jau ir slikti, bet
trača celšana vakarā bārā, nemaz nerunājot par bāram nodarītajiem zaudējumiem, ir vēl sliktāk. Tas, ka Jūs nepakļaujaties komandas prasībām – šokē. Ar ko mēs esam Jūs aizvainojuši?
Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem milzenis tomēr piecēlās kājās. Viņš gandrīz iztaisnojās, atbalstījies ar dūrēm pret leti.
- Mani aizvainot? Mani a i z v a i n o t !
Pirmais palīgs nevilšus sarāvās no tādas ekspresijas, taktiski aizgriežoties.
Milzenis kaut ko meklēja ar skatienu, tad tas atdūrās pret pusizdzerto pudeli, kura bija sažņaugta milzīgajā rokā. Tūlīt pat puse no atlikušā šķidruma tika satecināta mutē.
- Mani aizvainot! Paklausies tu, navigācijas traucējums, lūk tas dirselis, - milzīgais pirksts norādīja uz pašapmierinātu jaunu spēlētāju, - tas maitas gabals saka, ka viņš labāk par m a n i zina pozigravitāciju.
- Sakiet lūdzu! – atbildēja pirmais palīgs, mēģinot saprast milzeņa domu gājienu. – Varbūt te vainīgas atmosfēras lokālās izmaiņas?
Abi inženieri jau stāvēja pie letes. Kaut tikai izdotos novērst milzeņa domas ar sarunām…
- Seks… sensacionāli, - izdvesa milzenis un atraugājās. – Mums te ir zinātniskais
eksperiments, lai pārbaudītu teoriju praksē. Jūs taču neesat eksperimentu pretinieks?
- Pasarg Dievs, - izdvesa pirmais palīgs.
- Mēs esam aprēķinājuši kuģa lauku, skaidrs? Pēc maniem aprēķiniem, man
vajadzētu varēt aizsniegt griestus.
- Līdz tiem, kas mums virs galvas?
- Jā. Tu izrādās neesi tāds muļķis, kāds izskaties. Tagad tu saproti, ar ko te es
nodarbojos?
- Jā, jā. – Subinženieri vēl nebija ieņēmuši ērtu pozīciju. – Bet Jums būtu jāzin, ka
šis puisis, par ko Jūs runājat, ir pazīstama jahtu pilota dēls. Pats viņš arī ir kaut kāds starpplanētu sprinteris, tā ka droši vien zina par ko runā.
Pirmais palīgs redzēja savā priekša baltu matu ērkuli, milzīgu plēsējputna degunu,
tumšas ūdeņainas acis zem kuplajām uzacīm un zelta riņķi labajā ausī. Milzeņa kailās rokas bija klātas ar baltu spalvu. Viņa šķietami laipnajā sejā nebija daudz grumbu. Bet tās, kas bija, atgādināja dziļas gravas ielejā. Galvenais sejā, protams, bija Beržeraka deguns – pārējās sejas daļas izvietojās tam apkārt. Grumbas savās vietās izskatījās kā šuves uz ādas.
- Bet es pagaidām nezinu, kas Jūs esat? – turpināja pirmais palīgs, nodomājot, ka
tas varētu interesēt arī tiesu.
Sākumā viņam likās, ka milzenis sagatavojies uzbrukumam: vēl aizvien sažņaudzis rokā pusizdzerto pudeli, tas parādīja pirmajam palīgam un publikai dūri.
- Visu dievu un velnu vārdā, Skva Septembers, lūk kas es esmu! Un es esmu
spējīgs pārspēt, pārdzert, pārlidot, pārēst, pārskriet, pārbļaut jebkuru šajā Spirāles karalistē!
Septembers grasījās turpināt uzskaitīt savus superpersonas apšaubāmās superīpašības. Bet viņa tirādi pārtrauca tik spēcīga atrauga, ka visi uz mirkli sastinga. Šajā brīdī abi inženieri metās virsū milzenim no mugurpuses. Visi trīs nogāzās uz grīdas. Viens no viņiem izrāva pudeli ar kaut kādu zeltainu šķidrumu un atvēzējās, bet pirmais palīgs apturēja viņu:
- Nevajag Everes, var būt pēc tam sarežģījumi.
Iestājās klusums, pēc tam atskanēja aplausi. Aplaudēja jahtu pilota dēls – vai nu izrādot cieņu, vai ironiju.
- Bravo, - sauca pleibojs.
…Nekustās ne pats mazākais kukainis. Sajūtas neatbilst īstenībai, domāja Etans From Forčuns, steidzoties uz pasažieru klaja aizmugures nodalījumu. Peles un žurkas nevarēja pierast pie starpzvaigžņu lidojuma galējībām. Nonākušas no „šatla” uz zvaigžņu kuģa, viņas radīja lielu problēmu, kamēr kādam neienāca prātā uz pasažieru klaja izslēgt pozigravitācijas lauku. Viens apkalpes loceklis „nopeldēja” caur klaju ar ķeramo tīkliņu, līdz ar to atrisinot problēmu līdz nākošajai ostai.
Ja grauzēji būtu pieraduši pie bezsvara stāvokļa, kompānija būtu mani apgādājusi ar slazdiem grauzējiem, nodomāja Etans.
Kā dārgu preču tirgotājam, viņam bija darīšana ar dārgiem niekiem, skaistām lietām, dārgu mājas aparatūru. Juvelieru izgatavotiem peļu slazdiem diez vai būtu liela piekrišana.