Septembers parušināja ugunskuru. Tas sāka dzirksteļot. Pa aizvērto durvju spraugām mazliet vilka aukstums. Pēc tam Septembers slinki paskatījās uz Volteru.
- Domāju, tev nekas neizdosies.
- Domā atkal mani pārsteigt… – ieaurojās laupītājs.
- Tu, sīkais, lien atpakaļ savā caurumā. Neredzi – rūpējos, lai arī tu nenosaltu.
Volters, drebēdams, sakoda zobus. Viņš uzlika pirkstu uz gaiļa.
- Tas nelaimīgais muļķis taisās šaut uz Jums, - mierīgi teica Koleta.
Maza zaļa gaismiņa parādījās stobra galā. Ar to viss arī beidzās.
Volters apstulba, tad vēlreiz nospieda gaili. Gaismiņa bija vēl mazāka. Trešajā reizē vispār nekas nenotika.
Ar nopūtu, kurā bija gan bailes, gan sāpes, viņš nometa nederīgo šaujamo un devās uz savu stūri, glaudot savainoto roku. Viņš nenovērsa acīs, kurās šoreiz bija bailes, no Septembera.
- Mierīgi, Volter. Ja man arī bija iekāre pārlauzt tavu sprandu, bet ķermeni
pievienot tavam kompanjonam, tad tagad nav tas brīdis. Esmu pārāk noguris, bet rīt vai parīt varu arī pārdomāt. Vajadzēja tomēr to darīt agrāk, bet tu esi tik nožēlojams, ka pietiks ar lauztu roku. Nekaitini mani vairāk.
Septembers piegāja pie durvīm. Viņš sāka ar sēdekļu pildījumu taisīt ciet spraugas. Vienu atstāja gaisam pašiem un ugunskuram.
Koleta noliecās virs kastēm, izvilka kādu paciņu un skaļi lasīja:
- Vistas eskalops! Lieliski, bet neizdevīgi. Nolemtajiem paredzēts smalks ēdiens!
Kādam no transporta birokrātiem ir laba humora izjūta.
Etans ar izbrīnu atzīmēja, ka tās ir pirmais viņas šāda veida joks. Ja arī bija kāds cits zemteksts, tad viņš to neievēroja.
Koletā ņēma ārā no kastes konservus. Etans bija tik izbadējies, ka metās virsu, pat neapskatot konservu etiķetes.
Turpinot taisīt ciet šķirbas durvīs, Septembers paskatījās uz Viljamsu:
- Jūs lieliski sevi turējāt rokās, skolotāj! Man bija interesanti novērot Jūsu reakciju.
Tas viegli pamāja.
- Es nedomāju, ka Forčuna kungs būtu tik vieglprātīgs, nometot pielādētu ieroci
šim subjektam pie kājām. Tāpēc sapratu – tas ir droši. Labu ugunskuru esat iekurinājis.
- Baudiet siltumu. – Atbildēja Septembers. – Naktij malkas pietiks. Liekas, ka
Jūs, draugs, teicāt, ka naktis te ir īsākas?
Etans pamāja. Viņš centās iekārtoties pie uguns tuvāk, bet tā lai neapdedzinātos. Tas nekādi nesanāca. Pie nelielā ugunskura tomēr sēdēja seši cilvēki. Visiem vienlaicīgi sildīties bija diezgan grūti. Vai nu siltums, vai pieklājība. No vienas puses sildies, no otras – salsti. Tādas, lūk, neērtības.
Viņi salika visus saiņus un pakas lielā kartona kastē, un iestūma stūrī. Septembers ierosināja savākt visus atkritumus un izsviest ārā.
Bet bija jau sacēlusies pamatīga vētra. Tā varēja pamatīgi apsaldēt cilvēku, neskatoties uz aizsargabģērbu. Ar balsu vairākumu priekšlikumu noraidīja.
- Gribētu kaut ko vairāk zināt par vietējiem aborigēniem, - teica Septembers,
pieliekot malku ugunskuram. Sagrupējušies ap ugunskuru, viņi savos aizsargtērpos atgādināja kautķermeņus, kuri gaida, kad tos sadalīs gabalos. Koks turpināja degt, kaut pārāk ātri pārogļojās. Ugunskurā radās arvien vairāk kvēlojošu ogļu. Pat durallojs tagad izskatījās sarkanīgs.
- Nav brīnums, ka mēs ar viņiem vēl neesam satikušies, - piezīmēja Etans, -
laikam esam nokļuvuši uz visretāk apdzīvotās planētas.
- Nomierinies, tēt, - mierinoši teica Koleta, - par tavām puķēm labi parūpēsies…
un pēdējo reizi, cik atceros, starptautiskās smērvielas, Goldins-4, pacēlās par četriem punktiem.
- Bet laivu, kad mēs gājām lejā, taču nevarēja neievērot, - turpināja Septembers, -
skaidrs taču, ka to varēja redzēt simtiem kilometru uz visām pusēm.
- Pilnīgi iespējams, - piekrita Etans, - bet arī ja tā, tad ekspedīcijas sagatavošanai
paietu nedēļas, ja tādu vispār kāds organizēs.
- Tomēr vajadzīga sardze, - teica Septembers.
- Es skatījos tikai vispārējo video, - atbildēja Viljamss, - bet man liekas, ka
vietējie tādā naktī ārā nerādīsies.
It kā apstiprinot viņa vārdus, vējš ar jaunu sparu sāka raustīt durvis.
- Viņiem tas varbūt ir tikai tropisks vējiņš, - iebilda Etans. – Bet ja mēs te esam
tik tālu no civilizācijas, kā domājam, tad aborigēni te nepazīst lidojošus objektus. Nav zināms kāda būs viņu reakcija. Mēs varējām arī palidot garām kādam aborigēnu apdzīvotam centram, līdz nāvei pārbiedējot vietējos iedzīvotājus. Varbūt viņi šo apgabalu pasludinās par tabu. Tā jau ir noticis ne vienu reizi vien.
- Cerēsim, ka šoreiz tā nenotiks, - teica Septembers. – Sāku jau domāt, ka mums
vajadzīga kāda palīdzība no ārpasaules, savādāk nekad nebūs man lemts vēl iedzert brendiju. Bet par dežūrām es ieminējos cita iemesla dēļ. Un ne jau arī viņa dēļ. – Viņš norādīja uz Volteru, kurš jau laikam bija aizmidzis, jo no stūra varēja dzirdēt tikai klusu krākšanu. – Kaut arī kamēr viņš vēl ir agresīvs, bet mums ir viens darbojošs šaujamais, labāk būtu pieskatīt arī Volteru. Galvenā rūpe tomēr ir par uguni. Ja ugunskurs nodzisīs, nav nekādas garantijas, ka mēs pamodīsimies.
- Jums, taisnība, - piekrita Koleta.
- Es parasti ilgi neaizmiegu, - paziņoja Viljamss, - ja Jums nav iebildumu, es
dežūrēšu pirmais.
- Ļoti labi, - teica Koleta, - es varētu būt nākamā… . Bet lūdzu atbrīvot no
dežūrām manu tēvu. Tas nav priekš viņa.
- Bet mīlā… – sāka Dju Kanē. Koleta noskūpstīja viņu uz pieres.
- Kuš, večukiņ. Paļaujies uz mani.
- Bet tava māte nodomātu…
Pēkšņi Etans ievēroja, ka Koletas skaties kļuva mežonīgs. Likās, viņa tūlīt uzsprāgs, bet tā tika galā ar savu balsi.
- Nepiemini man vairāk to sievieti, - izdvesa Koleta.
- Bet…
- Nevajag! – Viņas balss nevēstīja neko labu.
Etans gribēja meitenei kaut ko pajautāt, bet ieskatījies viņas zaļajās acīs, pārdomāja to darīt. Met mieru, muļķi! Viņš sāka atkal grozīties, cenšoties ērtāk iekārtoties pie ugunskura.
Likās, viņš tikko aizmidzis pēc divu stundu dežūras, kad Etans atkal pamodās. Pusmetru tālāk dega ugunskurs. Kāds pirmatnējs instinkts bija viņu pamodinājis. Viņš pagriezās un ieraudzīja tieši sev pretim skolotāju.
Tas pielika pirkstu pie lūpām. Ugunskura otrā pusē Etans ieraudzīja Koletu. Viņas tēvs tupēja blakus uz ceļiem, apņēmis meitu ap pleciem. Viņas sejas izteiksme galīgi pamodināja Etanu.
Blakus nogaidošā pozā stāvēja Septembers. Viņš izskatījās pēc Hefesta, stāvot ar lāzeršauteni rokās, un skatoties uz durvīm. Pateicoties ugunskuram, nebija kļuvis aukstāks, bet visapkārt bija drūma tumsa. Etanam bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Cilvēki, atšķirībā no suņiem, nevar saost briesmas, bet cilvēki spējīgi nodot savas sajūtas citam cilvēkam.
- Tas notika Dju Kanē kunga dežūras laikā, - čukstēja skolotājs. – Viņš
pamodināja Septembera kungu, kurš izlēma pamodināt visus pārējos.
Etans ieraudzīja stūrī Volteru, kura rokas jocīgi raustījās.