- Dju Kanē kungs, - turpināja Viljamss, - ievēroja, ka ārpusē kaut kas kustās. Kaut
arī viņš nepazīst vietējos, tomēr domā, ka tie nav viņi. Bet vispār neviens nav par to pārliecināts.
Šajā brīdī ārā atskanēja skaļš troksnis, it kā kāds būtu stipri iesitis pa laivas korpusu. Septembers saspringa pie durvīm. Volters sāka idiotiski smieties. Septembers saskaities nošņācās, lai tas apklustu, savādāk noraus galvu.
Etans dzirdēja it kā attālus soļus un krakšķus, bet diemžēl tas bija pavisam tuvu. Starp vēja gaudām varēja arī dzirdēt kaut ko līdzīgu īdēšanai. Šīs skaņas te parādījās, te noklusa, it kā motors strādātu tukšgaitā. Skaņas bija ļoti zems tembrs. Reizēm tās pārvērtās kaut kam klepum līdzīgam. Pēkšņi viss apklusa.
Septembers nekustīgi gulēja, uzmanīgi ieklausoties, kas notiek aiz sienas. Etans sekoja viņa kustībām.
Vējš aizvien gaudoja visapkārt, ieputinot arī iekšā sniegu. Etana priekšā bija maza sniega kārta. Viņš jau nodomāja, ka ārpusē neviena, izņemot vēja gaudas, nav.
Etans pierāpoja pie durvīm, un pielika ausi pie spraugas. Mēģināja kaut ko saklausīt starp atsevišķām vēja brāzmām. Viņš centās neskarties klāt metālam, ja nu auss tomēr piesalst… .
Paskatījies uz Septemberu, Etans pašūpoja galvu, norādot, ka nekas nav dzirdams. Septembers pamāja pretī, joprojām vēl sažņaudzis rokā ieroci. Etanam likās, ka dzird ārā klauvējienu, bet tad viņš saprata, ka tā ir tikai viņa sirds. Viņš nejutās savā ādā. Viss tas likās kaut kā muļķīgi. Ja arī ārā kāds bija, tad tam būs apnicis staigāt apkārt. Tas būs devies projām. Doma par kaut kādiem nakts radījumiem nebija īpaši patīkama.
Viņš piecēlās, masēdams nosalušās locītavas. Gribējās ātrāk pēc iespējas tuvāk pie ugunskura. Kaut kā ticis līdz lodziņam, viņš palūkojās ārā. Vienīgais šejienes mēness, atspīdēja laivas sasisto korpusu ar spokainā krāsā. Cilvēku roku darinājums vēl vairāk bija aizputināts. Vējš vēl vairāk centās izārdīt laivas kreiso pusi. Dīvaini, ka vēl kaut kas ir atlicis no tās šādā vētrā.
Etans nopūtās un pagriezās pret pārējiem:
- Viss kārtība. Ja arī kaut kas tur bija, tad tagad tas ir projām.
Saspringums atslāba. Vai izdosies atkal aizmigt? Viņš atkal paskatījās iluminatorā un pēkšņi saprata, ka uz viņu raugās nekustīga asiņaini-sarkana acs. Tā bija šķīvja lielumā. Pa vidu liela melna acs zīlīte.
Izlikās, ka Etans ir piesalis pie savas vietas, kaut arī sals šoreiz nebija vainīgs. Atkal atskanēja dīvainās skaņas, īsas un satrauktas. Acs sāka kustēties. Pa durvīm iebelza, it kā ar divu tonnu spēku. Draudoši nočīkstēja durvju eņģes. Etans atlēca no durvīm sāņus. Caur rūdīto stiklu varēja saskatīt trīsstūrveida siluetu.. Kāds iekliedzās. Varbūt tā bija Koleta, varbūt Volters. Bet varbūt abi divi reizē. Pēc tam Septembers atgrūda Etanu un palūkojās pa durvju spraugu ārā. Tas ko viņš tur ieraudzīja, lika viņam satrūkties. Viņš izbāza ieroci pa spraugu un nospieda mēlīti. Nekas nenotika.
Atkal sitiens durvīs. Lamājoties, Septembers atlēca malā. Viņi uzmanīgi nolika malā nedarbojošos ieročus. No saliekto durvju otras puses atskanēja tādi trokšņi, it kā tās kāds skrāpētu ar nagiem. Vēl viens sitiens pa durvīm. Šoreiz durvju augšējā eņģe neizturēja. Durvju augšdaļa ieliecās uz iekšu. Etans, gulēdams uz muguras, varēja tagad visu redzēt pa jauno atveri laivas bortā.
Viņš redzēja taisnstūrveida galvu ar šausmīgi sarkanām acīm, kas raudzījās tieši viņam virsū. Milzīgajā rīklē, kura atgādināja ekskavatora kausu, bija redzami tūkstoši asu un garu zobu rīkles abās pusēs. Radījums viņu vai nu redzēja vai sajuta. Milzīgais galvaskauss sāka lēnām spraukties jaunizveidotajā caurumā. Tagad Etans pat sajuta briesmoņa elpu, kura bija kā citrona un ķiploka kokteilis. Metāla durvis žēlabaini krakšķēja zem nezvēra svara, kurš rāvās iekšā kā izbadējies suns. Pie durvīm atkal pieleca Septembers. Viņš palēcās un kaut ko iemeta briesmoņa atvērtajā rīklē. Tad ātri noliecās. It kā gongs, atskanēja nezvēra zobu sasitiens. Pēc tam nezvērs sāka ātri mirkšķināt. Atskanēja kaut kas līdzīgs mežonīgam kaucienam. Nezvēra galva pazuda. Pēc tam tas tik stipri iezvēla pa korpusu, ka viss salīgojās. Etans gandrīz iegāzās ugunskurā. Un tad atkal – pilnīgs klusums.
Septembers centās iztaisnot durvis. Daļēji viņam tas arī izdevās, bet tomēr caurums palika. Septembers to aizbāza ar lielu izolācijas materiāla gabalu. Tāpat tika aizbāztas no jauna radušās spraugas. It kā viss turējās.
- Varbūt kāds uzsildīs kafiju. Domāju, pagaidām mūs neaiztiks. – Ar savu milzīgo
dūri viņš pārbaudīja vai izolācijas materiāls turas uz vietas. – Varētu izdzert vienu krūzi. Žēl, ka tas ir tikai kaut kāds uzlējums uz brūnganiem graudiem, nevis kaut kas stiprāks.
- Ak, dievs, - knapi elpojot jautāja skolotājs (Etans viņu pirmo reizi redzēja tik satrauktu), - kas tas bija?
Pats sev negaidot, Etans iedzēris kafijas malku, sāka atbildēt:
- Tagad sāku atcerēties faunas nodaļu. Tas bija gaļēdājs, kas medī naktīs. Vietējie
to uzskata par ļoti bīstamu… .
- Skaidra lieta, - piezīmēja Septembers, joprojām cenšoties aiztaisīt caurumu. –
Kas gan cits varētu pretendēt uz tik milzīgu zobu skaitu… . Nolādētais vējš!
- … Šo nezvēru sauc par drumu, - turpināja Etans. Te viņš ievēroja, ka Koleta sēž
piespiedusies pie tēva un viņu krata drebuļi. Koleta bija nobijusies. Te jebkurš varētu nobīties, bet tomēr tas neizskatījās pēc Koletas.
Koleta ievēroja viņa skatienu. Viņa strauji pavirzījās sāņus no tēva. Tēvs neiebilda. Tagad Koleta izaicinoši atkal paskatījās uz Etanu un jautāja:
- Jūs domājat es nobijos no šī nezvēra?
- Tas ir pilnīgi saprotams, - sāka Etans, - te nav nekā nosodāma…
- Tā tas nebija! – Iekliedzās Koleta. Pēc tam nomierinājās. – Vienkārši… . Es
nebaidos no nekā reāla, bet jau no bērnības es… es vienmēr esmu baidījusies tumsas.
- Redzat, viņas māte… – iesāka Dju Kanē, bet meita aprāva viņu.
- Nomierinies, tēt, paguli. Man kaut kas ir jāpārdomā.
Etans pagriezās uz otru pusi. Viņš lūkojās, kā uguns atspīd uz grīdas. Etans arī domāja.
… Vējš joprojām pūta no rietumiem, bet jau sāka zaudēt savu spēku. Saule bija uzlēkusi jau pirms divām stundām, bet Etans domāja, ka nevajadzētu tā saukt spīdekli, kas dot tik maz siltuma. Laikam jāceļas augšā. Tiesa, nav jau arī kur steigties. Pagājusi pusdiena, kopš Septembers viņu iecēlis jaunajā amatā.
Lai ekonomētu malku, kas bija krietni patērēta nakts laikā, ugunskuru vairāk nekurināja. Viljamss jau meistarīgi lika zarus un sūnām līdzīgo augu nākošajam ugunskuram. Dju Kanē ģimenīte ēda brokastīm uzsildīti putru. Etans ievēroja, ka Koleta ēda jau trešo porciju. Viņš nopūtās, nožēlodams, ka nav izgulējies.
Etans apsēdās, piespiedis ceļgalus pie krūtīm.
- Labrīt, skolotāj. Kur tad mūsu mednieks?
- Atkal aizgāja. Viņa pielāgošanās šejienes apstākļiem pārsteidz, vai ne? – Viņš
pameta Etanam cilindrisku kārbu. – Septembers paskaidroja, ka daudz neguļot. Lieka laika tērēšana.
- Jā… , - nomurmināja Etans, pūlēdamies attaisīt cilindrisko kārbu. Tad viņš
ievēroja sarkanu bultu, kas norādīja uz leju. Lamādams sevi par neattapību, Etans apgrieza kārbu otrādi un parāva aiz mēlītes. Attaisījās vāciņš. Parādījās miniatūrs sildītājs. Pēc sešdesmit sekundēm viņš jau dzēra karstu buljonu. Izdzēris lielāko daļu, Etans piecēlās. Vai nu viņš bija jau pieradis pie temperatūras, vai nervu gali bija atrofējušies, bet Etans nejuta, ka saltu. Jauka šodien dieniņa. Būs kādi piecpadsmit grādi, ne vairāk.