Viņš atkal iedzēra buljonu, kurš jau bija paspējis atdzist.
- Iešu, pameklēšu Septemberu, - teica Etans, īpaši nevēršoties ne pie viena. – Te
paliek karsti, kā tropos.
- Ja tas ir mēģinājums pajokot, - sāka Koleta, sēžot ar karoti rokās, - tad es gan…
Bet Etans jau aizcirta aiz sevis sakropļotās durvis.
Uzlicis aizsargbrilles, viņš pārlūkoja laivas centrālo daļu un ievēroja, ka Septembers kaut ko pēta kreisā puses caurumos. Tiešām, šodien caurumi bija lielāki, nekā vakar.
Etans piegāja tuvāk, nešķiroties no vēl siltās kārbas. Ja vien varētu ielīst šajā siltajā kārbā un tur noslēpties. Uzsildītais šķidrums vēl bija mazliet silts, bet aukstums jau ņēma virsroku. Etans izdzēra atlikušo buljonu.
- Labrīt, Skva, - viņam nācās pietuvoties un atkārtot divreiz, pirms milzenis viņu
sadzirdēja.
- Ā! Sveiki, draudziņ! Skaties, es domāju, tas ir no pagājušās nakts. – Septembers
pakāpās un norādīja uz metālu. Etanam nebija nepieciešams kaut ko pārjautāt. Vējš nevarēja djuralojā atstāt tik dziļas un līkas pēdas. Bija seši ieskrāpējumi – divās grupās pa trīs katrā. Pārējie bija korpusa augšmalā.
- Sākumā domāju, ka tas ir vējš, - teica Skva, atgādinādams zinātnieku-pētnieku.
Viņš pašūpoja galvu. – Kā domājat, vai var gaidīt šī… , kā Jūs tur viņu nosaucāt, atkārtotu vizīti ?
- Drums, - atbildēja Etans, velkot cimdos tērpto roku pa korpusā atstātajām
grumbām. Uz video nebija detalizēta šo dzīvnieku apraksta. Neko nezinu par viņu paradumiem. – Viņš domīgi klusēja, lūkodamies uz kabeļiem, kas bija novilkti pa korpusa augšpusi. – Redzat, šonakt no manis nebija nekāda labuma. Šie kaucieni un sitieni… es… – Liela roka uzgūlās uz viņa pleca.
- Netērējiet, draudziņ, veltīgi laiku. Tas briesmonis būtu paralizējis daudzus no
profesionālajiem karotājiem, kurus es pazīstu.
Etans iebilda:
- Bet Jūs nesastingāt. Vai tad Jūs esat kareivis? Kas Jūs vispār esat? Mēs taču par
Jums neko nezinām. Zinām par Dju Kanē ģimeni, par Viljamsu, Volteru. Es pastāstīju par sevi. Bet Jūs?
Septembers paraustīja plecus un aizgriezās. Viņš raudzījās uz vienveidīgo ainavu sev priekšā. Vējš bija nopūtis lielāko sniega daļu, bet klāt nebija snidzis. Cik vien skatiens tālu varēja sniegties, ledus vizuļoja spožajā saulē, neskaitot sarkan-zaļos plankumus, kur auga pika-pina. Viņa cēli sarka šajā dimanta tuksnesī.
- Teiksim tā, esmu redzējis vēl briesmīgākus zvērus par šiem, - nomurmināja
Septembers. – Vēl varu Jums teikt, kaut gan tas man nebūtu jādara, - mani meklē. Vismaz uz četrām planētam par manu galva, nav obligāti kopā ar ķermeni, Jums dotu vairākus simts tūkstošu kredītu. – Viņš palūkojās uz Etanu caur savām biezajām uzacīm. – Ko Jūs par to teiksiet?
- Ļoti interesanti, - mierīgi atbildēja Etans, bet ko Jūs tādu esat izdarījis?
- Labi, pagaidām pietiks draugs. Pagaidām. Varbūt vēlāk Jums izstāstīšu.
Kā jau labs tirgotājs, Etans zināja, kad vajag uzspiest, bet kad – nomainīt tematu. Tagad bija tieši tāds moments.
- Ko Jūs viņam iemetāt? Tāds kauciens varēja sasaldēt asinis. Varbūt tās arī
sasala…
- Sāli, - it kā pašam par sevi saprotami atbildēja Septembers, - no manas pusdienu
kārbas. Bija mazliet palicis. Nedomāju, ka šīs pasaules zvēri būtu ar to sastapušies iepriekš. Vismaz ne pulvera veidā.
- Varbūt tie varēja sāli nolaizīt no ledus virsmas. Tas tomēr ir sasalis jūras ūdens.
Kaut gan no otras puses – pamēģini nolaizīt – mēle tūlīt piesals! Varbūt nezvēru vajadzēja pabaidīt ar degošu zaru?
- Nedomāju, ka tas būtu labāk. Sāls ir daudz efektīvāks, turklāt nerada briesmas.
- Briesmas?
- Jā. Paklausāties. Ir pasaules, kur uguns ir daudz retāk sastopama, nekā uz
parasta tipa planētām. Šī ir laikam viņa no viņām. Esmu pieredzējis, ka uz šāda veida planētām zvēri skrien taisni ugunij virsū. Viņi to uzskata par dzīvu radību, par jaunām briesmām. Esmu redzējis, kā zvērs vāļājas ar degošu koku rīklē, kozdams tajā un skrāpēdams. Ja tas Jūsu drums…
- Nav viņš nekāds mans! – protestēja Etans.
- … reaģē tieši tāpat, tad tas nebūtu viņu atbaidījis bet taisni otrādi – vēl vairāk
saniknojis. Nevar protams to skaidri zināt, bet sāls savu padarīja. Varu derēt, ka uz šāda tipa planētām, dzīvnieki sajūt uguni pa lielu gabalu. Varbūt uguns tracina arī drumus. Vai viņiem ir noteikts apgabals, kurā tie dzīvo?
- Nav ne mazākās saprašanas, - atbildēja Etans.
- Uz gludā ledus pēdas nav saskatāmas. – Septembers izņēma no kabatas jau
pazīstamo sarkan-zaļo zāli un sāk košļāt.
- Garšo kā pētersīlis. Kā gan tā var augt uz ledus tik lielā apgabalā?
Etans pakasīja pakausi zem kapuces.
- Cik atceros, sakņu sistēma pastāvīgi dzen jaunus dzinumus uz sāniem un uz
augšu. Kaut kādā momentā augšana sāņus apstājas, un augs sāk pieņemties resnumā. Barības vielas tiek uzņemtas no visa plašā apgabala, pa kuru stiepjas saknes. Tādejādi visa barība var tikt aizvadīta uz auga tālāko galu. Augs izdala tik daudz siltuma, lai spētu sev izlauzt ceļu ledū. Jauna augu uzbriešana ļauj attīstīt sakņu sistēmu jebkurā virzienā. Ja sakne, kas saistīta ar vienu uzbriedušu augu, satiekas ar citu sakni, tās saaug kopā, neatkarīgi no tā, no kurienes cēlušās. Tādā veidā izveidojas milzīgs sakņu tīkls. Augs izdzīvo arī tad, ja kāda no centrālajām saknēm iet bojā.
Ir šī auga variācija, kas saucas pika-pedans, kas sasniedz trīs-četru metru augstumu. Viņa saknes varot būt vairāku metru diametrā.
- Skaidrs. – Septembers par kaut ko aizdomājās. – Ja mēs sekosim šī auga sakņu
sistēmai, tad varam sasniegt sauszemi, no kurienes augs sācis augt?
Etans pasmaidīja:
- Laba doma. Tikai slikti ir tas, ka pēc video informācijas, ir augi, kuru sakņu
sistēma sniedzas pusotru tūkstoti kilometru no tuvākās sauszemes.
- O! – novilka vīlies sarunu biedrs. – Klausieties, es vēl neesmu brokastojis. Bet
Jūs?
- Izdzēru buljonu. Varētu apēst vēl kaut ko. – Etans nometa tukšo kārbu zemē.
- Labi, bet ko mēs darīsim pēc brokastīm, priekšniek?
- Nu… es domāju, te palikt nevajadzētu. – Viņš paskatījās sarunu biedrā, bet tas
klusējot lūkojās pretī. Etans turpināja. – Mēs nenokļūsim „Vara pērtiķī” sēžot te uz vietas. Stiprāka vētra var apgāzt visu mūsu konstrukciju. Domāju, vispirms vajag sameklēt drošāku patvēruma vietu. Varbūt kādu alu uz lielās salas? Jūs taču to esat izpētījis?
Septembers pamāja.
- Kā jau teicu, sala nav pārāk liela. Neredzēju nevienu drošu patvērumu. Ja nu
vienīgi paši izrokam. Šajā nolādētajā sasalumā tas laikam neizdotos.