- Domāju pēc brokastīm jāuzkāpj augstākajā kokā.
- O! Tikai ne man.
- Labi, labi. Viens no mums uzkāps augstākajā kokā un izlūkos apkārtni. Varbūt
ieraudzīsim kaut ko interesantu.
- Piemēram, būdiņu, kur pārdod saldējumu? – Iesmējās Septembers un uzsita
Etanam pa muguru. – Laba doma, draugs. Bet nu iesim kaut ko ieēst. Savādāk man nebūs spēka uzpasēt Jūs, kamēr neesat nogāzies.
- Pat ja mēs ieraugām kādu sauszemi, - jautāja Koleta, - kā mēs līdz tai nokļūsim?
– Viņa uzdeva jautājumu, kamēr Septembers noņēmās ar savas putras notiesāšanu. – Jūs pats teicāt, ka staigāt pa ledu bez speciālām ierīcēm nav iespējams. Tuvumā nekā nav un ja kaut ko atklājam, tas būs daudzu kilometru attālumā. Varbūt Jums tā arī nav nekāda problēma, bet mēs ar tēvu neesam nekādi pieredzējuši tūristi.
Dju Kanē gribēja kaut ko iebilst, bet meitene apturēja viņu ar žestu:
- Nē, tēt, es zinu tavas vēlmes, bet sēdēšana korporācijas direktora kabinetā
neattīsta fiziskās iemaņas.
- Korporācijas direktoru zināšanai, - teica Septembers, turot rokās tukšo kārbu. –
Lai arī ko Jūs, jaunā lēdija, domātu, arī es pats nedomāju, ka varētu veikt tādu pārgājienu. Mēs varētu mēģināt uzkonstruēt kādu pārvietošanās līdzekli. Kaut ko līdzīgu kamanām. Varētu izmantot laivas sadragāto sekciju. Varētu noasināt garākos zarus. Uzvilkt tiem virsū metāla uzgaļus. Iznāktu kaut kas līdzīgs kārtīm. Būs kaut kas neveikls, lēns, bet tomēr ātrāks, nekā iet kājām. Tad mēs varētu paņemt līdzi visus savus pārtikas krājumus.
- Laiks droši vien nemainīsies, - domīgi noteica Koleta, - un varu iedomāties, cik
labi es pavadīšu nakti uz kaila ledus.
Septembers bija norūpējies:
- Tas tiešām būs slikti, Dju Kanē kundze. Labāk tagad par to nedomāsim. Bet ja
nu mums uzbruks vēl viens tāds nezvērs, mēs pārvērtīsimies par aukstu uzkodu. Tāpēc uzskatu, ka tā būs tomēr labāk, nekā sēdēt te uz vietas. Tā mēs varbūt pietuvosimies kādām apdzīvotām vietām.
- Varbūt kāds sūtīs mūs meklēt? – Jautāja Dju Kanē.
Visiem par izbrīnu, atbildēja Etans:
- Diezin vai te kāds meklēs dzīvus palikušos. Tādā gadījumā viņiem būtu
jāpārmeklē visa planēta. Ja arī kāds atrastu laivas paliekas, tas nodomātu, ka esam devušies uz „Vara pērtiķi”. Glābēji aprēķinātu iespējamos maršrutus. Mēs taču savā ceļā varam atstāt kaut kādas zīmes. Mums ir zināms, ka jāvirzās rietumu virzienā.
Nu lūk, nodomāja Etans, pats esi sev uzbūris savas dzīves galu, diezgan skumju priekš jaunā „Malaikas” kompānijas tirdzniecības ģēnija. Atliek tikai drebošām kājām iet uz priekšu, domājot, ka tās dreb no aukstuma.
- Labi tas ir vai slikti, bet kā teica jaunais cilvēks – esam atstāti likteņa varā.
Varam paļauties tikai paši uz sevi. – Piezīmēja Septembers.
Etans atkal ierunājās:
- Tiesa, ir vēl viens variants, - Septembers izbrīnījās. – Mūs var sākt meklēt viņa
cilvēki. – Etans norādīja uz Volteru.
Volters no sava stūra dusmīgs paskatījās uz Etanu:
- Nē, - nospļāvās viņš. – Viņiem nav nekādas iztēles. Mēs te esam gandrīz līķi.
Tagad pateicaties par to viņam, - Volters nikni paskatījās uz Septemberu.
- Te ir daudz asa metāla, - mierīgi atbildēja milzenis, - Jūs varat jebkurā brīdī
nejauši pārgriezt rīkli.
- Vai arī Jūs!
Septembers tikai pasmaidīja.
- Varat mēģināt jebkurā laikā. Ja tas Jums tikai atrisinās visas problēmas, - teica
Septembers, vērsdamies pie visiem klātesošajiem. – Tagad vajadzētu visiem veikt mazu pastaigu pa sauszemes gabaliņu uz kura esam nokļuvuši. Te, droši vien, vēl paliksim dažas dienas. Vairums no jums to ir redzējuši. Vajadzētu iepazīties ar apkārtni, kur pavadīsim dažas dienas.
Neviens nerunāja pretī – pat Koleta. Tikai Etans atkal atrada mazu sarežģījumu:
- Bet mums ir tikai četras aizsargbrilles.
Tiešām aizsargbrilles nebija ne Viljamsam, ne Volteram. Tad skolotājs teica:
- Man aizsargbrilles nav nepieciešamas, Forčuna kungs. Tāpēc jau atdevu savas
Jums. – Viņš izņēma no kabatas mazu futrāli un, aizsargājot to no caurvēja, apsēdās tupus. Kad atkal piecēlās stāvus, acis izskatījās daudz šaurākas.
- Man ir proteīda optiskās kontaktlēcas. – Viņš ielika futrāli atpakaļ kabatā. – Šīs
ir speciālas lēcas – paredzētas lietošanai intensīvā saules gaismā. Tās man noderēs ārā. Varbūt tās nav tik labas, kā jūsu aizsargbrilles, toties daudz ērtākas.
Etans saprata, ka šis mazais un nedrošais pēc skata skolotājs, zina ko dara. Tas ir trešais cilvēks viņu kompānijā, uz kuru var paļauties grūtā brīdī. Pamazām rodas arvien lielāka atkarība no Septembera, no cilvēka, kurš vajadzīgs daudziem, kurš tiek meklēts, kā apgalvo pats Septembers. Nu labi, vēlāk tiksim skaidrībā. Viņš jau devās uz durvīm, kad atskanēja žēlabaina balss:
- Bet kā tad es?
- Jūs arī nāksiet, - norūca Septembers, - es nevaru Jūs atstāt vienu ar malku un
pārtiku. Neesmu drošs par Jūsu psihisko stāvokli.
- Bet man taču nav, - lūdzoši teica Volters, - ne aizsargbriļļu, ne speciālu
kontaktlēcu. - Skaidri bija redzams, ka viņš zina, ko nozīmē atrasties šajā pasaulē bez aizsargbrillēm. – Pēc divām dienām es būšu akls kā jaunpiedzimis kaķēns. Bet pēc divām nedēļām tas jau būs neatgriezenisks process. – Neskatoties uz aukstumu, Volters nosvīda.
- Noraujiet kādu krekla vai apakšveļas stērbeli, - teica Septembers, - un apsieniet
galvu. Priekš acīm vislabāk būtu kāds plāns, melns audums. Un turiet pēc iespējas acis vairāk aizvērtas. Daudz ko neredzēsiet, bet arī nepaliksiet akls. Tad arī būs mazāka iespēja, ka atkal izstrādāsiet kādu jaunu niķi.
- Bet es taču nosalšu. Man nav ne aizsargtērpa, ne divkārša apģērba komplekta, kā
Jums.
- Slikti, draugs. Kad uzmeistarosim ragavas, kaut ko izdomāsim, lai aizsargātu Jūs
no sala un vēja. Bet man nav ticības, ka Jūs godīgi palīdzēsiet mums strādāt. Ja gribat – paliekat laivā un nosalstat. Bet tagad, kad visi dodas ārā, arī Jums jādodas līdzi.
Nopūties, laupītājs atpogāja žaketi, un sāka plēst krekla malu. Etanam kļuva viņa žēl. Pats tomēr ir vainīgs, ka nokļuvis šādā situācijā. Bet sirdsapziņa nepiekrita loģiskajam saprātam.
Pagaidiet, - teica Etans. – Pirms plēst kreklu, pameklējiet, varbūt der kāds sēdekļu pildījuma gabals. Te, lūk, svaidās visādi gabali. Varbūt kaut kas noder no korpusa izolācijas materiāla. Pamēģiniet to visu sabāzt aiz krekla. Nav pārāk ērti, toties silti.
- Liels paldies! – Nopriecājās Volters. – Pamēģināšu!
- Kāpēc par viņu jārūpējas? – Jautāja Septembers. – Atļauj viņam nosalt.
- Jūs esat dzirdējis par to, kā tas ir – lēni nosalt?
Septembers gribēja kaut ko teikt, bet dīvaini palūkojies uz Etanu, aizgriezās. Tiesa, pats Etans nekad nebija redzējis, kā lēnām nosalst cilvēki.
- Labi, lai tā būtu. Viljams, pieskatiet viņu, lai nepaņem neko citu, kā tikai mīksto materiālu. Pārējie – ejam ārā.