Sala izrādījās vēl mazāka, nekā bija iedomājies Septembers. Pārsvarā ledus un sasalusi zeme. Te pat sēne nevarētu izaugt. Kā par brīnumu, auga krūmi un pat daži koki. Uz dažiem krūmiem bija kaut kādas cietas ogas. Pēc skata līdzīgas avenēm. Etans ievēroja ogas, bet nevarēja par tām neko atcerēties no redzētā video informācijā. Viņš norāva vienu ogu un iebāza kabatā. Vēlāk izpētīs. Izskatās jau ēdama, bet ko var zināt. Varbūt tajā ir daudz slāpekļskābes.
Bija te arī citi dzīvnieki, ne tikai drumi. Tumši spalvu kamolīši ar gaiši rozā actiņām un mazām, īsām kājiņām parādījās te vienā vietā, te otrā. Viņi pārvietojās neticami ātri.
Kad Septembers aplūkoja kādu koku, viņam virsū uzplanēja divi radījumi, kas līdzinājās sikspārņiem. Tiem bija silts, biezs kažoks. Septembers no pārsteiguma atlēca atpakaļ. Koka galotnē laikam bija radījumu ligzda. Tad šie radījumi uzlidoja mazliet augstāk, un turpināja riņķot drošā attālumā.
Etans mēģināja iedomāties, kādai jābūt ligzdai, lai izturētu vēja brāzmas ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Viņa iztēle tik tālu nesniedzās, Tāpēc Etans sāka pētīt sarkanīgās sūnas, kas auga starp akmeņiem.
Gellesponts Dju Kanē arī aplūkoja retos augus.
- Ziniet, - viņš teica Etanam, - pika-pinā ir daudz sarkanās krāsas, bet šis augs ir
gandrīz violets.
- Vai nav skaisti? – Dju Kanē bija redzami sajūsmināts. Etans neizjuta tik
pacilātas emocijas. – Zināt, es taču audzēju ziedus. Jā, mani pat zināmās aprindās uzskata par lielu speciālistu! – Pēc tam viņa galvā laikam kaut kas sagriezās. Dju Kanē turpināja pavisam lietišķi: - Te, laikam, ir ļoti daudz mangāna un dzelzs.
- Nezinu, - atbildēja Etans, mēģinot saprast, par ko iet runa – par puķēm vai
derīgajiem izrakteņiem, - uz video nebija informācijas par ģeoloģiju.
- Interesanti, - novilka Dju Kanē, sākot ciešāk aplūkot augus. – Vai tie ir tik
mīksti, kā izskatās? Daži augi satur derīgos izrakteņus milzīgos apmēros. – Viņš iegrūda pirkstu kādā no „pleķiem” un atrāvās atpakaļ tik zibenīgi, ka Etans pat palecās.
Septembers un Koleta sadzirdēja Dju Kanē kliedzienu, jo momentāni atradās blakus.
- Tēti…. Kas notika? Ar tevi viss kārtībā?
Dju Kanē sēdēja uz zemes, sažņaudzis savu roku. Etans pūlējās paskaidrot meitenei, kas noticis. Visus interesēja vecā cilvēka stāvoklis.
- Viņš sadūra pirkstu tajās sūnās… , vai kā tur to sauc!
- Pēc sajūtām, kaut kāda skābe, - novilka Dju Kanē, - un diezgan sāpīgi. Koleta!
- Esmu šeit, tēt.
- Varbūt atgriezties laivā? – Jautāja Septembers.
Dju Kanē piecēlās kājās, aizvien vēl turot roku, un mēģināja uzvilkt cimdu.
- Laivā? Domāju nav vajadzības. Man nav nelabi, vai citu saindēšanās pazīmju.
Vienkārši mazliet sāp.
- Cik muļķīgi, tēt! – Noburkšķēja Koleta.
- Ko Jūs, - teica Etans, - tas izskatījās tik nevainīgs, un Jūsu tēvs nedomāja, ka
varētu draudēt kaut kādas briesmas.
- Un Jums arī tas neienāca prātā? – Indīgi piezīmēja viņa, apskaujot tēvu. Etans
gribēja iebilst. Neko līdzīgu viņš taču nebija redzējis video informācijā. Bet meitene neklausījās. – Nu labi, uzskatīsim, ka šis augs nav indīgs, - viņa teica tagad jau pavisam mierīgi.
Dju Kanē knapi valdīja pār sevi. Etans bija uzbrīnīts, redzot kādas pārmaiņas notiek ar veco vīru. Te viņš izskatījās pēc sabiedrības augstākas kastas cilvēka, daudzu uzņēmumu īpašnieka – te pēc veca, nevarīga vira, kam vajadzīga aprūpe. Kurš no tiem ir reālāks? Varbūt tikai Koleta to zina, bet viņa jau to nevienam nestāstīs.
- Te tā uzreiz nevar pateikt, - teica Septembers, domājot par notikušo, - varbūt tas
tiešām nav stiprs bites dzēlies. Tikpat labi var nogāzties no kājām pēc dažām minūtēm. Kut gan šis, laikam, nav tas gadījums. Bagātie jau mirst tikai no pārēšanās. – Koleta apveltīja viņu ar niknu skatienu, bet pats Dju Kanē tikai pasmaidīja. – Tādā klimatā dzīvnieki un augu nekad nav indīgi. Ja arī kāds gadās, tad to nevar salīdzināt ar viņa tropisko brāli. Te ir cita ekosistēma. Kas ir nāvīgs vietējiem dzīvajiem organismiem, varbūt nekaitīgs mums. Un otrādi. Labi, ejiet uz laivu un kaut ko pielieciet pie ādas. Vismaz kaut ko, kas noņemtu sāpes.
Etans skatījās uz aizejošajiem - tēvu un meitu.
- Domājiet, ar viņu viss būs kārtībā?
- Jā. Izskatās pēc neliela skābes apdeguma. Rīt izpētīsim to pamatīgāk. Bija labi,
ka viņam rokās bija cimdi. Tagad laiks domāt par kokā kāpšanu.
- Pacentīšos, - teica Etans, - kaut arī tas nav mans sporta veids, - ziniet, drīzāk
teniss, golfs …
- Gan jau sanāks, draugs. Pietam galotnē zari ir diezgan kupli – Jums būs vieglāk
uzkāpt nekā man. Ar savu svaru Jūs arī augstāk varēsiet uzkāpt.
Etans skaļi neteica, ka zem Septembera svara zari ātri vien salūztu.
Viņi devās gājienā pa salu augšup, lejup, kamēr sasniedza augstāko punktu. Te auga arī atbilstošs koks. Etans jau gribēja palekties, lai aizsniegtu apakšējo zaru, kad Septembers viņu pacēla un zars bija viegli aizsniedzams.
Atvilcis elpu, glaudot nobrāzto roku, viņš sāka kāpt augšup. Kāpšanu atviegloja tas, ka zari bija kupli un auga cieši viens pie otra. Koks bija aptuveni divdesmit metrus augsts. Stumbram un resnākajiem zariem bija bieza miza. Tā bija labs aizsargs no vēja un saglabāja siltumu. Etans uzkāpa gandrīz līdz pašai galotnei. Viņš lēnām šūpojās vēja aptuveni metru no galotnes.
Etans atradās aptuveni trīsdesmit metrus virs ūdens līmeņa. Pa kreisi labi bija redzama sadragātā laiva.
Pa kreisi bija redzami zaļi plankumi uz ledus. Vai nu tā bija pika-pina, vai to attālā, milzīgā radiniece – pika-pedana. Pie horizonta varēja redzēt tumšus siluetus. Tie atgādināja kalnu masīvus bez sniega. Tie atradās austrumos. No vienas puses vajadzētu doties turp, jo tā bija vienīgā redzamā sauszeme. No otras puses – civilizācija bija otrā pusē – rietumos.
Satvēris stingrāk stumbru, viņš pagriezās uz rietumiem. Sev par lielu prieku, arī rietumu pusē Etans ieraudzīja kalnainus siluetus, ja vien tā nebija mirāža. Tagad viņam vējš pūta sejā. Aizsargbrilles labi nefiksējās uz sejas. Viņš tās palaboja, cenšoties nofiksēt. Piemiedza acis.
Uz ledus, starp tālajiem kalnu siluetiem un salu, Etans ieraudzīja duci tumšu plankumu. Tā nevarēja būt pika-pina. Pleķu kustējās!
- Viņš sadzirdēja Septembera balsi: „Nu kā, var kaut ko redzēt?”. Stiprā vēja dēļ,
izklausījās, ka balss skanēja no liela attāluma.
- Neesmu pārliecināts, bet izskatās, ka mums tuvojas dzīvnieku bariņš. Varbūt
varēsim sagādāt pusdienas.
- Labi! – Augšup pavērstajā sejā atplauka smaids. – Cerēsim, ka mums būs
ēdienkarte, nevis mēs būsim tajā.
Etans vēlreiz palūkojās uz tālajiem punktiem. Viņš pārliecinājās, ka tie kustas salas virziena. Tad sāka kāpt lejā.
Divi cilvēku devās uz laivu. Viņu maršrutu varēja redzēt pēc izelpotā gaisa mākonīšiem. Viljamss un citi viņus jau gaidīja laivā. Skolotājs palīdzēja Septemberam aizbultēt durvis.
Etans ievēroja, ka Voltera uzvalks un bikses ir dīvaini uzbriedušas. Viņš izskatījās, kā resna rūķa skulptūra. Ap galvu bija aptītas lupatas, un melnās ačteles starp tām izskatījās kā mazas spraudziņas. Kustētie bija neērti, bet toties silti. Varēja redzēt, ka laupītājs necentās izskatīties moderni.