- Kā pirksts? – Jautāja Septembers Koletai.
- Sasmērējām ar pretsāpju smēri, - teica Koleta, - liekas, pampums ir
samazinājies. Sāpes nav pazuduša, bet palikušas mazākas.
- Lielisks augs, - piezīmēja Dju Kanē, - brīnišķīgs aizsardzības mehānisms. Bet
varbūt arī – uzbrukuma ierocis. Uz cimda atradām dažus desmitus adatiņu. Negribētos uzkāpt uz šī auga ar kailu kāju.
- Kaut kas līdzīgs medūzai, - iestarpināja Viljamss.
- Ja esam sākuši runāt par aizsardzību, - teica Etans, būdams pēc iespējams
mierīgāks, - man liekas, vajadzētu sagatavoties pieņemt ciemiņus, kuri steidzas pie mums apliecināt savu viesmīlību.
Interesanti, kādu iespaidu atstās šis paziņojums?
- Nu lūk, - noburkšķēja Koleta, - tā tikai mums vēl trūka.
- Varbūt mednieki? – Jautri atteica Septembers.
- Aborigēni! – Iekliedzās Viljamss. – Brīnišķīgi! Es centīšos neko nepalaist
garām. Mani skolnieki būs sajūsmā.
Viņu nemaz nesatrauca fakts, ka pats var pārvērsties par izpētes objektu.
- Domājat, viņi nav naidīgi? – Nedroši noprasīja Dju Kanē.
- Ja tā, kā mēs varam pretoties? – auksti jautāja Koleta.
- Varbūt pat kanibāli, - teica Septembers, cenšoties izkliedēt nokaitēto atmosfēru.
– Draugs, Jūs taču pārskatījāt video informāciju? Es nostāšos Jums labajā pusē un centīšos izskatīties miermīlīgs. Jūs, Viljams, nostāsities Etanam kreisajā pusē. Stāvēsim kā parādes dalībnieki.
- Ja dialekts nebūs pārāk sarežģīts, es varētu viņus saprast, - iestarpināja Volters.
- Labāk stāviet aizmugurē un turiet muti ciet, - atcirta Septembers.
- Es taču viņiem neko nevaru izpaust, - apvainojās Volters.
- Mani neuztrauc tas ko Jūs teiksiet, bet gan Jūsu izskats. Viņš var nobaidīt pat
ļoti aukstasinīgus pirmatnējos cilvēkus. Simetrija uz viņiem iedarbosies nomierinošāki. Mēs nedrīkstam aizbaidīt potenciālu palīdzību.
Volters, purpinot zem deguna, apklusa.
Septembers pagriezās pret Dju Kanē.
- Lai kā es Jūs cienītu, Jums arī vajadzēs stāvēt aizmugurē, jo Jūs nesaprotat
vietējo valodu.
Tēvu un meitu tas apmierināja.
- Nu visi tagad zina, kur kam jāstāv? Labi. – Viņš pagriezās pret Etanu.
- Draugs, tagad Jūsu kārta.
Ķeroties pie durvju roktura, Etans jautāja Septemberam:
- Vai zināt kādus vārdus, kā iesākt kontaktu starp dažādu veidu saprātīgajām būtnēm? Varbūt viņi nekad nav redzējuši cilvēkus.
- Nezinu, - iesmējās Septembers, - bet es tikšu galā. Ejam. – Viņš pastūma Etanu uz durvju pusi.
Labi, ka Etans bija jau atvēris durvis, savādāk būtu atdūris pret tām.
Sers Gunnars Rudbārdis saspringti skatījās tālumā, bet viņi bija vēl pārāk tālu, lai saprastu cik figūras stāv pie dīvainā priekšmeta. Izskatījās, ka priekšmets ir no metāla.
Kad Eers-Meezahs satraukts iedrāzās Lielajā zālē ar savu stāstu par metālisku trauku, kas nogāzies no debesīm, Gunnars bija viens no skeptiķiem. Burvis apgalvoja, ka redzējis savā teleskopā, ka priekšmeta virsma ir noklāta ar metālu. Tas spīdējis kā diadēma. Un vēl viņš piebilda, ka redzējis no dīvainā trauka izkāpjam uz salas divas dzīvas būtnes.
Tagad viņš visu to redzēja pats savām acīm. Uz brīdi pat aizmirsa par dzīvajām būtnēm. Tik daudz metāla! Ja tas nav sliktāks par tēraudu, tad tam nav cenas! Ja Domē tiks apstiprināti kara plāni ar Ordu, kurus iesniedza Longakss, tad būs vajadzīgs ik viens metāla gabaliņš.
Grūti ir dibināt kontaktus ar nepazīstamām radībām. Uz šivām varētu viegli tikt tiem klāt un nocirst vairākas galvas. Bet tas ne vienmēr ir lietderīgi. Pirmām kārtām jau burvis viņam to nepiedotu. Arī pašam Gunnaram viņu parādīšanās bija kā zīme. Otrkārt, ja šie radījumi var radīt no metāla lidojošu trauku, tad viņi varētu radīt arī lielas nepatikšanas traniem.
Kāda doma nelika viņam mieru jau no pašas Uonnomas: varbūt tie ir dievi? Sirmām galvām, visu varoši un nemirstīgi. Tas nav izslēgts. Bet maga stāsts par to, kā nolaidās lidojošais objekts, liecināja, ka tam nebija kaut kas kārtībā ar kontroli. Dieviem tas nav raksturīgi. Tas vairāk atgādināja puiku braucienu ar ragavām, kuras nav vadāmas. Bet labāk atlikt secinājumus. Sākumā viss jāizpēta savām acīm. Tas patiktu arī viņa skolotājiem.
Un tomēr, tik daudz metāla!
Viņš vēlreiz paskatījās uz nokritušo priekšmetu. Skaidrs bija viens, lai arī kas nebūtu šīs dīvainās būtnes, redze viņiem ir sliktāka nekā viņam. Viņi tagad sapulcējās pie šī … nu negribējās viņam to saukt par „kuģi”. Bariņš stāvēja uz salas malas. Tas vien jau bija dīvaini. Bet varbūt nepametot salu, tie izrāda savu miermīlību. Gunnars pareizi saprata būtību, kaut gan secinājumi nebija pareizi. Viņš parādīja zobus. Varbūt šie svešie baidās cīnīties, tāpēc nav iznākuši pretī.
Viņi tur ir pieci… nē, seši. Izskatās, ka tikai viens ir karotājs. Jo labāk.
- Svaksus! – Viņš nokomandēja pirmo palīgu. – Pa kreisi! Vazen, Smjor, blakus viņam! – Viņš pagriezās. – Budžir! Pa labi kopā ar Avixu un Hivelu.!
Deviņi trani lēnām sadalījās trijās grupās, un devās tālāk. Tā bija ne vien nepieciešamā piesardzība, bet manevram vajadzēja arī atstāt iespaidu uz viesiem. Kreisajā flangā Skvaksusam vējš pūš mazāks. Eskvairs nav pārāk pacietīgs, bet mācībās – viens no labākajiem.
Bet kā ar tevi pašu, Gunnar? Vai tad jau esi vecs? Pieredze, viņš pats sev atgādināja, ne vienmēr atnāk tikai ar vecumu.
Pēc signāla, vienā flangā trīs trani nolaida kreisās rokas uz leju. Membrānas starp rokām un sāniem savilkās kopā un trani pagriezās pa kreisi. Pastāvīgi stiprais vējš pūta no labās puses. Viņi dziļāk iespieda ledū savus nagus, līdz ar to pagriežoties precīzi par sešdesmit grādiem. Budžirs un viņa komanda izdarīja tieši tādu pašu manevru, tikai pa labi.
Viņi jau bija tuvu. Vai tik neesmu novilcinājies, nodomāja Gunnars.
- Samazināt ātrumu! – pavēlēja viņš. Komandas biedri nolaida rokas, samazinot
ātrumu. Nebija labi sasniegt mērķi pirms saviem flangiem. Nedrīkst pieļaut nekādu paviršību. Pašreiz viņus no torņa droši vien vēro burvis, varbūt pat pats zemesgrāfs. – Un uzmanīgāk bremzējiet , - viņš noteica. Nav diplomātiski sveicināt viesus ar ledus gabaliņu krusu.
Labajā rokā Gunnars turēja šķēpu. Tūlīt viņi sasniegs vietu, kur stāv svešie, neizrādot nekādas naidīguma pazīmes. Viņiem bija rozā sejas. Paši bija ar ļoti gaišu ādas krāsu. Tikai viens bija brūns. Viņu ādas mazliet atšķīrās, bet tajās bija kaut kas, kas atgādināja zīdaiņa ādu.
Gunnars ievēroja, ka Svaksuss ātri tuvojas no labās puses, mazliet paceļot rokas. Bidžirs, to ievērojis, arī centās kustēties ritmā. Gunnars neredzēja svešajiem ne zobenus, ne cirvjus. Pat nažu viņiem nebija. Var jau būt, ka tajā metāliskajā pudelē ir noslēpušies vēl pussimts līdz zobiem bruņojušies cilvēki.