Выбрать главу

Ja tie gribētu cīnīties, tad nokāptu uz ledus, bet Gunnaram aiz muguras saule un vējš. Lai tik pamēģina! Šie pirmie seši tiks saspiesti kā kukaiņi. Pagaidi, muļķi! Atkal tavi spriedumi nav diplomātiski. Tagad nav laiks fantazēt.

-          Pacelt šķēpus! – viņš nokomandēja. – Gatavoties bremzēšanai!

Svaksuss un Bidžirs pieslidoja gandrīz vienlaicīgi. Skaists darbiņš, viņš paslavēja pats sevi. Tiem, kas viņus novēro no pils torņa, ir jābūt apmierinātiem.

Gunnars un viņa komanda, satvēruši ieročus, mazliet pagriezās pa kreisi un nobremzēja. Tūlīt pat no tranu nagiem uz priekšu aizlidoja vesels ledus gabaliņu mākonis. Līdz svešajiem ledus neaizlidoja. Vienalga, divi no viņiem atlēca malā, bet priekšējie stāvēja mierīgi. Kāds no aizmugurē stāvošajiem izdvesa kādu ļoti augstu skaņu, kuras nozīmi Gunnars nesaprata. Varbūt svešinieki savā valodā tā smejas. Tā pati būtne, kas izdvesa šo skaņu, ieķērās citā būtnē. Droši vien ģimene. Tā nav slikta pazīme. Atšķirt sievieti no vīrieša nebija iespējams. Ja vien uzmanīgi ieskatīties… . Kur atkal esi aizmaldījies, pats ar sevi nemierā bija Gunnars. Būtu tas bijis gadu atpakaļ – tas vēl būtu piedodams.

Nu ja viņi tur iekšpusē kādu slēpj, tad prot to darīt meistarīgi. Neviens uz to pusi pat neskatījās. Visi, izņemot vienu, likās kaut kādi neattīstīti. Neviens neizskatījās pēc bērna. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, bet no ļoti tievi. Pie tam vēl jārēķina viņu apģērbs.

Savukārt cilvēku bariņu pārsteidza tieši sers Gunnars. Bruņinieks bija kaut kas īpašs pat savu tautiešu vidū. Viņš bija tikpat garš kā Septembers, tikai divas reizes platāks. Milzīgās rokas beidzās ar četriem pirkstiem. No delnas locītavas līdz sāniem bija sakļauti membrānveida spārni. Kājas bija īsas. Tām bija resni, gari pirksti. Katrs no trim pirkstiem beidzās ar garu nagu, kam gals bija ass, kā žilete: tādejādi uz katras kājas izveidojās trīs slidu asmeņi. Ceturtais pirksts bija īss un vērsts sāņus. Tas varēja kalpot kā bremze.

Ejot pie laivas, trani izskatījās īsāki, jo gāja saliekušies, spārni bija sakļauti. Šī poza palīdzēja šādā stiprā vējā saglabāt līdzsvaru. Vareno tranu ķermeni klāja īsa bieza spalva. Katram karavīram bija apmetnis no biezās tumši-brūnā hessavara vilnas. Vidukli apņēma josta no skaistas ādas, kas bija apkalta ar zelta diskiem. Gunnaram pie kreisā gurna karājās abpusēji ass zobens. Labajā pusē draudoši rēgojās liels kinžals. Uz resna kakla bija kaklarota no kroplīgajiem krokima zobiem. Kapuce bija līdzīga cilvēku aizsarg kombinezonu kapucei. Šai kapucei bija divas spraugas trīsstūrveidīgajām spalvainajām ausīm. Kapucei priekšā bija divas lentas, kuras varēja sasiet zem zoda.

Uz ceļiniekiem raudzījās divas šauras gaiši-dzeltenas kaķveidīgas acis. Varēja saskatīt tumšas acu zīlītes. Deguns bija plats un plakans, mute pilna ar asiem zobiem. Trani bija visēdāji.

Spalvas uz ķermeņa bija pelēkas. Diviem kareivjiem virs acīm bija kaut kas līdzīgs matu šķipsnai un starp ausīm virs galvas bija tumši mati. Vēl vienam, tāpat kā Gunnaram, bija īsa bārda. Gunnaram bārda tāpat kā viss sejas apmatojums bija spilgti rudā krāsā.

-          Sakiet viņiem, draugs, kaut ko, - starp zobiem novilka Septembers.

Etans ātri galvā lika kopā pirmās frāzes. Centās salikt vārdus pareizā secībā.

-          Mēs… ē… karavāna, kas pazaudējusi virzienu, - sāka viņš, - vējš mūs apmānīja,

un tagad esam likteņa varā. – Viņš uzmanīgi paspēra uz priekšu divus mazus soļus un pastiepās uz pirkstgaliem. Pēc tam ievilcis dziļu elpu, iepūta aborigēnam sejā. Kaut tikai neaplipinātu ar kādu slimību šo lāčveidīgo aborigēnu.

Kādu sekundi neviens nekustējās, pēc tam briesmīgā izskata aborigēns atplauka platā smaidā, cenšoties nerādīt zobus, un pūta savu elpu sejā Etanam.

-          Mana elpa - tavs siltums, - viņš atvieglināti teica. Šie svešinieki vismaz ir

audzinātas būtnes. Tagad nav svarīgi – kam ir taktiska priekšrocība, cīņas nebūs. – Nolaist šķēpus, - viņš pavēlēja saviem ļaudīm, - Viņi ir miermīlīgi noskaņoti.

Pēdējo frāzi varēja neteikt: visi dzirdēja īso Etana uzrunu un redzēja sveicienu.

-          Pārāk jau mēs šodien uzticamies visiem, - noburkšķēja sev zem deguna

Svaksuss.

Viņš neatslābinājās. Pārējie trani atviegloti paklausīja savam komandierim. Un tad Etans pieļāva gandrīz liktenīgu kļūdu.

-          Varbūt dosimies laivas iekšpusē, - teica viņš, - prom no šī nolādētā vēja?

Gunnars atlēca atpakaļ un sniedzās pēc sava zobena. To pašu izdarīja arī divi citi viņa kareivji. Kā gan viņš tagad gribētu saprast svešinieka sejas izteiksmi!

Ko? Kāpēc mums jāiet prom no vēja? – Jautāja Gunnars starp zobiem. Visi visapkārt bija kā sastinguši.

-          Ā, beidzot es sapratu, - beidzot teica Etans, rādot uz debesīm, - Mūsu pasaule ir

daudz siltāka. Jūsu nebeidzamās vētras ir bargs pārbaudījums mums. Nebiju domājis, ka Jūs to pārpratīsiet. Zvēru, gribēju teikt tikai to.

Kareivji atkal atslāba. Gunnars negribēja strīdēties ar viesi, kuram ir taisnība. Aiziet prom no ledus un vēja – tas nozīmēja zaudēt savas priekšrocības. Bet svešinieks to laikam nesaprata.

-          Es pieņemu tavus vārdus, - viņš atbildēja, - kaut gan grūti tos saprast. Šodien ir

ļoti patīkama vasaras diena. Var staigāt bez apmetņa. Bet Jūsu kuģi gan es gribētu aplūkot.

Viņš pārāk strauji uzsāka kustību, bet, velns parāvis, tā taču arī ir viena no bruņinieku īpašībām. Nav jau viņš herolds.

-          Tā būs labāk, - teica Etans, - nāciet tik iekšā.

Septembers ielīda laivā un pasniedza roku Etanam.

-          Lielāko daļu es sapratu, - viņš klusām teica. - Bet kāpēc viņus tik ļoti satrauca

priekšlikums doties prom no vēja?

-          Nezinu, - atbildēja Etans, meklējot, kur likt kāju. Viņš ielīda un pasniedza roku

Viljamsam. – Nē, laikam tomēr sapratu. Tā ir vietējā karaspēka vienība. Ja nav vēja – nav arī iespējas manevrēt. Redzējāt kā viņi pārvietojas pa ledu. Uz salas kāpa nelabprāt.

-          Tiešām, - piekrita Septembers. – Lielākajās šīs planētas kaujās būtu jāpiedalās

kājniekiem un ledus buriniekiem. Brīnišķīgi!

-          Negribētu es redzēt kādu no viņiem saniknotu. Paskatieties uz viņu augumiem.

-          Varbūt te Jums nav taisnība. – Cilvēki jau bija sakāpuši laivā. Tagad laivā

uzmanīgi kāpa trani. – Es pievērsu uzmanību kādai interesantai detaļai.

-          Kādai? – Jautāja Etans, skatoties uz Gunnaru, kurš ziņkārīgi pētīja laivas

iekšpusi, it kā cenšoties visu redzēto saglabāt savā atmiņā.

-          Ar viņu svaru nagiem bija daudz dziļāk jāielien zemē. Varbūt viņi arī ir pati

lielākā muskuļotā būtne pēc Pītera, bet varu derēt, ka viņu kājas ir vieglas, iespējams pat daļēji tukšas iekšpusē, kā putniem. Viņi noteikti ir daudz vieglāki, nekā izskatās. Jūs, draugs, kaut arī divreiz mazāks, varētu viņus uzveikt laužoties.

-          Negribētu pat jokojoties to izmēģināt praksē, - atbildēja Etans.

Lai arī Gunnars nebija burvis, te pat desmitgadīgs knauķis pateiktu, ka šis kuģis nav spējīgs nekur aizlidot. Milzīgi caurumi sānos un griestos, saplēsti sēdekļi, salauzta armatūra – tas viss norādīja, ka piezemēšanās notika ne tā, kā bija paredzēta. Tad viņš ievēroja labi pazīstamās pēdas uz jumta un vienas sienas. Ar cieņu viņš palūkojās uz svešiniekiem.