- Jūs sastapāt drumu?
- Baidos, ka jā, - atbildēja Etans, - viņš mums uzdzina pamatīgas bailes.
Viņš ir vienkāršs un godīgs, nodomāja Gunnars. Neviens karavīrs nevienam nestāstīs par savām bailēm, pat pēc cīniņa ar drumu. Bet ja viņam piemēram uzbruktu satrakojies stavancers… . Tas ir īpašs gadījums, te pat viņš…
- Jūsu kuģis, - sāka viņš mierīgā balsī,- liekas ir stipri cietis. Pats to neredzēju,
tāpēc neticu, ka tik milzīgs metālisks priekšmets (bruņinieks centās noslēpt savā balsī skaudību) varētu nolaisties no debesīm. – Tomēr jautājums atskanēja satrauktā balsī: - Vai tiešām šis aparāts var lidot?
- Jā, - atbildēja Etans, - mēs ieradāmies no kuģa, kas ir daudzas reizes lielāks par
šo. (Gunnars neslēpa savu apmulsumu). – Tas savukārt mūs atnesa no citas pasaules, kur dzīvo mums līdzīgas būtnes. Mēs apstājamies…. gaisā virs Jūsu pasaules. Tad tur notika dažādas neparedzētas lietas. Mums vajadzēja pārsēsties šajā mazajā laivā. Tad notika vēl viena nelaime, un mēs nevarējām pareizi nolaisties. Viens no mums, - viņš turpināja, - nolaižoties gāja bojā.
- Jūtu Jums līdz, - pieklājīgi atbildēja Gunnars. Viņš protams neticēja šim
fantastiskajam stāstam. Citas pasaules! Jebkurš bērns, kurš apguvis skolas vielu, zina, ka Tran-ki-ki ir vienīgā pasaule Visumā, kur pastāv dzīvība. Nē, šī laikam ir bez spalvaina un īsa tranu suga no planētas tālām nomalēm. Nākošie Etana vārdi it kā to tikai apstiprināja.
- Te ir neliela mūsu cilvēku apdzīvota vieta, daudz satču no šejienes uz
rietumiem. Mēs gribējām nolaisties tur, bet laiva kļuva nekontrolējama… . Ja Jūs mums palīdzētu līdz turienei nokļūt, mūsu tautieši būtu bezgala pateicīgi.
- Cik satču? – Jautāja Gunnars, nepievēršot glaimiem uzmanību.
Etans sāka galvā rēķināt, ņemot vērā video informāciju un Septembera aprēķinus.
- Aptuveni astoņi vai deviņi tūkstoši.
Viens no kareivjiem knapi apvaldīja smieklus, bet Gunnars ieplēta acis. Arī viņš pats gandrīz vai pasmaidīja. Astoņi-deviņi tūkstoši! Ātrs brauciens uz šivām apkārt provincei…
- Tādas lietas, - viņš mierīgi teica, - izlemj zemesgrāfs.
- Zemesgrāfs?
- Jā. Lielajā Uonnomas pilī. Jūs viņu un Domes locekļus satiksiet, kad nokļūsim
tur.
- Tas mums der, - pirmoreiz ierunājās Septembers, - domāju, mums vajadzētu
visiem iepazīties.
- Pareizi, - teica Gunnars. – Es esmu Gunnars Rudbārdis, Stensbruka Rudbārža
jaunākā dēls, Dugai Mežonīgā mazdēls. Mani eskvairi Svaksuss dal-Džaggers, - garais, slaidais karavīrs paspēra soli uz priekšu, - un Budžirs Hotangs. Zemesgrāfa vasļi un karavīri, - viņš sāka stādīt priekšā parējos pēc kārtas. – Vazens Tersunds, Smjors Tols, Aviks-let-Otkamo, un Hivels Vuonislati.
- Es esmu Etans Forčuns, tas – Skva Septembers, Milikens Viljamss… – viņš
iepazīstināja ar visu grupu.
- Šim tikai viena iesauka? - Jautāja Gunnars, norādot uz Volteru.
- Tas ir noziedznieks… , kas mums jāuzrauga, - improvizēja Etans. – Tāpēc tam ir tikai viens vārds.
Uzzinājis, ka Dju Kanē ir tēvs un meita, Gunnars bija mazliet vīlies: viņš nebija pareizi sapratis šo būtņu vecumus un savstarpējās attiecības. Tātad nav dzīvesbiedri. Tētiņš un meitiņa.
- Neskatoties uz taviem sveicieniem, draugs Etan, man vajag pārliecināties, ka
esat siltasiņu būtnes, nevis kaut kāds apmāns. Pirms sākam domāt, kā Jums palīdzēt, vajadzētu atrisināt šo svarīgo jautājumu.
Budžirs kaut ko čukstēja Gunnara ausī:
- Kāpēc, ser? Viņi taču acīmredzot…
- Klusu, eskvair. Stjorva izskatās pēc krūma, bet spēj iekost.
Samulsušais Budžirs kaut ko nomurmināja un pagāja malā.
- Kas tur ir? – Jautāja Septembers.
- Domāju, viņi grib pārliecināties, ka ir no vienas sugas ar mums. Viņu vajag kaut
kā nomierināt. – Etans pagriezās pret bruņinieku. – Kā mēs Jums to varētu pierādīt ser Gunnar?
Milzīgais trans piegāja pie Koletas. Viņa turējās labi, bet tomēr viņas skatienā plēsīgajā sejā varēja saskatīt izbailes.
- Ko viņam vajag? – Noburkšķēja Koleta Zemes angļu valodā.
Etans kaut ko ātri pārsprieda ar Gunnaru. Septembers pasmaidīja.
- Uz kārts liktas mūsu dzīvības, - klusu noteica viņš, - labāk paklausīt. –
Gunnaram viņš teica tranu valodā:
- Uzmanīgi. Viņai ir ugunīgs raksturs.
Bruņinieks pamāja ar galvu. Etans vērsās pie Koletas Zemes angļu valodā.
- Viņš vēlas, lai Jūs izģērbtos, Koleta. Auksti būs tikai uz mazu mirkli.
- Jūs esat sajucis? Man jāļauj, lai šis ziloņa un kaķa krustojums mani neķītri
apblenztu?
- Viņam, - mierinoši teica Etans, - vajag pārliecināties, ka mēs esam normāli
zīdītāji. Jūs esat mūsu vienīgais tam apliecinājums. Vai arī mēs tiksim izcepti.
- Nu, Koleta, - iesāka Dju Kanē, - es nedomāju, ka…
- Labi, - mierīgi teica Koleta un saka atbrīvoties no apģērba. Etans ievēroja , ka
pārējie trani ne bez intereses skatās uz viņu.
Koleta viegli satrūkās, kad Gunnars pieskārās tai ar savām milzīgajām ķepām. Pārējo īsās apskates daļu viņa pacieta flegmatiskā mierā.
- Esat apmierināt? Jautāja Gunnaram Septembers.
Koleta sāka apģērbties.
- Pilnībā, - atbildēja Gunnars. Pie sevis viņš nodomāja, ka šie cilvēki ir viņa cilts
samazināta kopija, tikai ar daudz labāku tehniku.
- Viss kārtībā, Koleta? – Ar rūpēm balsī jautāja Etans angliski.
- Liekas, jā, - mazliet satraukusies viņa atbildēja, pat nepamanot, ka Etans šoreiz
viņu nesauca par „Dju Kanē kundzi”. – Ceru tikai, ka viņam nav blusas vai gnīdas.
- Ko viņa saka? – Jautāja Gunnars.
- Viņa ir glaimota par Jūsu uzmanību, - mierīgi atbildēja Etans.
- Jā. Labi, draugs Etan. Zemesgrāfs un Dome lems par Jūsu lūgumu – nokļūt līdz
Jūsu mājām.
- Ne gluži līdz mājām, - teica Etans, mēģinot iztikt bez sarežģītiem
paskaidrojumiem, - vienkārši līdz nelielai mūsu ciltsbrāļu apdzīvotai vietai uz Jūsu pasaules.
- Labi. Jebkurā gadījumā, Jūsu lūgumu izskatīs Dome. – Pie sevis viņš nodomāja,
ka atbilde būs noraidoša, jo Orda atrodas pavisam netālu, un jārēķinās ar katru zobenu, katru kinžalu, katru buru. Skaļi viņš to neteica. Varbūt no šiem svešiniekiem būs kāds labums. Nevajag uzreiz viņus sarūgtināt. Ja tie būtu gatavi upurēt savas laivas paliekas, tas nāktu viņiem par labu. Šo lietu nevar vilkt garumā.
- Tātad Jūsu kuģis vairāk nevar lidot?
- Nē, - bēdīgi novilka Etans.
- Vai to var salabot?
- Nedomāju, - iejaucās sarunā Septembers, - to varētu izdarīt tikai O-G klases
dokā. Tuvākais – vairāku parseku attālumā.
Gunnars palūkojās uz viņu. Par Etanu jau viss bija skaidrs, tomēr nevarēja saprast, ko gaidīt no šī, tikpat liela cik viņš, subjekta. Akcents viņam bija daudz vairāk izteikts, nekā Etanam. Bet šis milzenis bija pat laikam priecīgs, ka bruņinieks viņu nopēta.