Выбрать главу

-          Tad varbūt Jums nebūs iebildumi, - it kā starp citu turpināja bruņinieks, - ja mēs

to kaut kā izmantosim? – Viņš saspringti gaidīja atbildi. Negribējās izliet asini, bet tik daudz apstrādāta metāla… .

Gunnaram likās, ka svešinieki neatteiks, bet pat viņu pārsteidza atbilde.

-          Protams. Lai tas Jums nes kaut kādu labumu.

Pat Svaksuss bija izbrīnīts.

-          Tikai ņemat vērā, - piebilda Septembers, - diezin vai Jūsu ļaudis pratīs apstrādāt

šo metālu.

-          Mūsu meistari, - iebilda Svaksuss, izslējies pilnā augumā, - prot strādāt ar

bronzu, varu, sudrabu, zeltu, džunītu, dzelzi, prot liet labu tēraudu.

-          Lieliski. Ticiet, es Jums novēlu tikai to labāko. Ja tie pratīs izliet djuralloju savās

krāsnīs, es pirmais viņiem aplaudēšu. Ja Jūs vēl iemācītu drumiem vadāt kravas…

Dzirdot to, pat daži kareivji iesmējās, tas tūlīt izkliedēja saspringto atmosfēru.

-          Ja mēs to varētu iemācīt, - smaidīja Gunnars, - mums nebūtu vajadzīgs metāls.

-          Ir atsevišķi gabali un atlūzas, kuras Jūs varētu kaut kā izmantot, - turpināja

Septembers, - sēdekļu rāmji, apsildītāji un vēl šis tas. Ar lielāko prieku piedāvātu Jums vairākas jūdzes vadu, bet baidos, ka te to nav tik daudz.

Viņš nesāka sīkāk izskaidrot sarežģītos mehānismus. Neapmierināts kareivis var ātri pārvērsties par saniknotu kareivi. Tad tas savas emocijas var izlādēt, ķeroties pie ieročiem.

-          Gan jau paskatīsimies, - teica Gunnars, vēršoties pie Etana. – Tātad Jums nav

iebildumu, draugs Etan?

-          Nē. Laiva ir Jūsu, draugs Gunnar.

-          Lieliski! Tagad laiks satikt viņa gaišību. – Viņš bija sajūsmināts: tāds laupījums

un ne piles asiņu! Varbūt pat satikti nākošie sabiedrotie. Tikai viņu izskats gan nav neko kareivīgs…

-          Mēs esam gatavi ceļam, tāpat kā Jūs, - sāka Etans, bet tad aprāvās. – Bet… kā lai

mēs nokļūstam līdz Jūsu pilij?

Gunnars nodomāja, ka svešinieki smejas par viņu. Tā kā mazi bērni, nodomāja viņš. Sliktākajā gadījumā – kā pusaudži.

-          Slidosim pa ledu uz šivām, - viņš pacietīgi skaidroja, - te, augstākais,

piecpadsmit minūtes ko slidot. Ja pret vēju – tad trīs reiz vairāk.

-          Jūs sakāt, ka vajag slidot pa ledu? Baidos, mēs nevaram pārvietoties pa ledu.

-          Kāpēc? – Pacēla balsi Svaksuss, jau atkal ķeroties pie zobena.

-          Tāpēc, - teica Etans, atpogājot kostīmu un parādot rokas, - ka mums nav spārnu,

- novelkot zābakus, - un nav ne nagu, ne slidu. – Viņš ātri apģērbās, jo kļuva auksti.

Gunnars paskatījās uz apauto kāju un saprata savu kļūdu. Sagruva viņa teorija, ka svešinieki ir tikai pamazinātas tranu kopijas. Viņu satrieca atklājums, ka šīs būtnes ir pilnīgi svešinieki gan savā valodā, pārvietošanās iespējās, gan ar savu lidojošo kuģi.

Neuzvaramais Sofoldas bruņinieks bija galīgi apmulsis.

-          Bet… ja Jums nav ne danu, ne šivu, - viņš apjucis teica, - kā gan Jūs

pārvietojaties? Jūs taču visu laiku nestaigājiet šajās zolēs?

-          Staigājam gan. Pietam diezgan daudz, - atbildēja Etans, - vēl mums ir mazi

mehānismi, kas mūs pārvieto no vietas uz vietu. Vēl mēs skrienam. – Viņš nodemonstrēja arī šo cilvēku prasmi.

-          Mēs arī staigājam, kad ievelkam šivas, - nomurmināja Gunnars. – Bet staigāt tā

visu laiku… tas taču ir briesmīgi!

-          Daudzi no mūsu ļaudīm arī tā domā, un cenšas staigāt pēc iespējas mazāk, -

atzinās Etans. – Mūsu pasaulē arī ir vietas, kur noderētu šivas, bet to nav pārāk daudz. Okeāni mums nav sasaluši, bet šķidrā stāvoklī.

-          Tādā, - pārsteigts iesaucās Gunnars, - kā pasaules iekšpusē!

-          Interesanti! – Pirmo reizi iejaucās Viljamss. – Skaidrs, ka viņu atmiņā ir

saglabājušās ziņas par atsevišķām vietām bez ledus un ūdeni. Ja lielākā viņu pasaules daļa ir tāda, kā te, tad nav brīnums, ka vietējie burvji uzskata, ka pasaule ir izdobta un piepildīta ar ūdeni.

-          Kāda Jums mājās tomēr drūma pasaule, teica Gunnars ar nožēlu balsī. –

Negribētu es tādā dzīvot.

-          Bet, - teica Etans, - uz daudzām pasaulēm, arī uz Zemes, ir vietas, kur jūs justos

kā mājās.

-          Tad jūs vispār nevarat pārvietoties pa ledus virsmu? – Pārjautāja bruņinieks.

Viņam grūti bija aprast ar šādu nenormālību.

-          Ne gluži… . Ja ir vajadzība, mums ir mākslīgās „šivas” no metāla. Bet mums nav

to līdzi: tādās laivās kā mūsu, tās neņem līdzi. Bet man liekas, ka arī uz tām šādā vējā es nenoturētos uz kājām…

-          Nav jau tik briesmīgi, - teica Koleta, bet Etans ignorēja viņas vārdus.

-          Es izsaukšu ragavas, - nolēma Gunnars. – Budžīr, ņem sev līdzi Hivelu un parūpējies par to.

Eskavairs pamāja un abi karavīri tūlīt pat devās ceļā. Cilvēki ar izbrīnu noskatījās, kā trani burtiski lidoja pa ledu. Viljamss bija sajūsmināts.

Uz ledus eskvairs no mugursomas izņēma labi nopulētu spoguli. Tā lielums bija trešdaļa no paša karavīra lieluma. Spogulis tika novietots uz tumšas koka pamatnes un izskatījās metālisks. Eskvais nolīmeņoja spoguli un pagrieza pret sauli noteiktā leņķī. Otrs karavīrs uzstādīja koka pamatni un nofiksēja to pie rāmja. Tagad spogulis bija pagriezts cietzemes virzienā, kuru Etans bija ievērojis rietumu pusē. Spogulim bija aizvirtņi. Kamēr karavīrs pieturēja šo konstrukciju, eskvairs strādāja ar aizvirtņiem, attaisot tos un aiztaisot noteiktā secībā. Tūlīt pat pie horizonta parādījās atbildes zibšņi. Eskvaira kustības kļuva daudz ātrākas.

-          Skaidrs, - teica Septembers, - ka tāda skaņu komunikācija, kā bungas vai taures,

šeit nestrādā. Tādā vējā jau puskilometra attālumā nekas nebūtu dzirdams.

Viljamss jautāja Gunnaram:

-          Bet kā sazināties naktī?

-          Var strādāt lāpu gaismā. Lielā attālumā izmantojam lielākas stacionāras iekārtas

ar daudz lielākiem spoguļiem. Protams, ja tās netiek iznīcinātas.

-          Iznīcinātas? – Jautāja Etans. Gunnara balsī bija jūtams satraukums, un Etanu

ieinteresēja tieši šī intonācija.

-          Jā. Orda visu nodedzina, lai nepienāktu ziņojumi par tās uzbrukumiem. Tā pat

aizliedz to celtniecību, bet daudzi aizbildinās ar nezināšanu par tādu aizliegumu, un atjauno šīs iekārtas.

-          Orda, - jautāja Septembers it kā starp citu. – Kāda Orda?

-          Baidos, Jūs ātri to uzzināsiet, - atbildēja Gunnars. – Mums ir palicis maz laika.

Pa to laiku es gribētu uzzināt daudz vairāk par jums un jūsu brīnišķīgo gaisa kuģi.

-          Daudz ko Jūs nesapr… neatrastu par interesantu, ser Gunnar, - teica Etans. – Bet es būšu priecīgs Jums visu izrādīt.

Gaidot, kamēr ieradīsies ragavas-prāmis, notika savstarpēja izprašņāšana. Gunnars izrādījās diezgan zinošs astronomijā. Jā Trn-ki-ki reti kad ir apmācies, nodomāja Etans.