Pēc tam, kad Viljamss atbildēja uz vairākiem jautājumiem par savu dzimteni un kuģi, Gunnars jautāja, vai viņš nav burvis. Viljamss atbildēja, ka ir skolotājs. Gunnars neatrada nekādu atšķirību šajos divos vārdos. Jā, Viljamsam un Zemeslandgrāfa burvim Eer-Meezaham bus par ko parunāt savā starpā. Viljamss tādu perspektīvu uztvēra ar lielu entuziasmu.
Viljamss pat centās izstāstīt par lielo kuģi ar KK dzinējiem, bet Gunnars tūlīt pat atbildēja, ka tik milzīgu iekārtu no metāla nav iespējams uzbūvēt.
- Kāpēc tad šis kuģis nenolaižas pēc jums? – Jautāja Gunnars.
- Vienkārši sakot, viņš nevar to izdarīt, - atbildēja skolotājs. – Tas izraisītu
katastrofu uz jebkuras planētas, kurš šis kuģis mēģinātu nolaisties.
- Ho, - ar neticību izelpoja Gunnars. Viņš taču nav muļķis, lai noticētu tik
milzīgam kuģim no metāla.
Tāpat viņš nevarēja saprast, kas tas tāds – bezsvara stāvoklis. Pievilkšanas spēks – tas ir skaidrs. Kad nocērt galvu, tā nokrīt uz zemes. (Koleta samulsa, kad Septemebrs visu to tulkoja). Viņš zināja arī guttorbinus, krokimus un citas lidojošas būtnes, bet tiem taču bija svars.
Trans ar interesi aplūkoja Kotabita līķi. Tas bija labi saglabājies šajā „ledusskapī”. Pieredzējušais karavīrs bez pūlēm noteica, ka spranda pārlauzta ne jau nu nelaimes gadījumā… Bet tas viņam nebija pašreiz svarīgākais. Ar daudz lielāku interesi Gunnars aplūkoja sasalušo vadības pulti.
Šajā laikā arī Etans ar Septemberu uzzināja no Gunnara par dzīvi uz Tran-ki-ki. Uonnoma bija tuvākā pilsēta uz Sofoldas salas. Tā bija arī lielākā un galvaspilsēta. Sofolda stiepjas daudzus kudžatus uz rietumiem. Tai pieder arī vairākas tuvējās salas. Uz vienas no viņām laiva arī bija piezemējusies. Uz lielākām salām ir iedzīvotāji un arī garnizons. Uonnom Saunda ir lieliska dabīgā osta, liels tirdzniecības centrs. Salas kalnos ir karstie avoti. Tur strādā lietuves un smēdes. Sala ir bagāta ar dažādiem metāliem. Salas iedzīvotāji aktīvi tirgojas ar citiem Tran-ki-ki iedzīvotājiem.
Tiek kultivēta stādu audzēšana. Ka visas apdzīvotas salas, arī Sofolda pati sevi nodrošina ar visu nepieciešamo. Sevišķi izplatīta pika-pinas vākšana. Tā aug ļoti ātri – spēj tik novākt. Kad Etans jautāja, vai viņi vāc arī pika-pedanu, Gunnars dīvaini paskatījās uz viņu, bet Septembers tikai nosmīnēja.
Gunnars paskaidroja, ka tikai trakais var doties vākt pika-pedanu, jo tajos taču ganās stavanceri.
- Kas tie par stavanceriem? – Ar interesi jautāja Septembers.
Etans mēģināja atcerēties par tiem kaut ko no redzētā video informācijā.
- Neatceros… kaut kas pazīstams… nē, it kā atmiņa būtu nobloķēta. Kāpēc Jūs tas
interesē? Vai gribat te izveidot savu rančo?
Septembers pasmaidīja:
- Fermera darīšanas nu nekādi nevar pieskaitīt pie maniem talantiem.
- Jā… . Tagad atcerējos šī dzīvnieka tulkojumu: „pērkonēdāji”.
- Skan ne visai briesmīgi. Labi, nav svarīgi, mēs taču netaisāmies doties pika
pedanas ekspedīcijā. Labāk pajautājiet viņam par vietējiem zagļiem… par vietējo varu.
Izrādījās, ka vietējā Dome sastāv no vietējās elites: miertiesnešiem, mēriem, pārvaldniekiem. Domi vada Zemesgrāfa pēcteči. Viņu vārds Domē ir noteicošais, kaut arī iespējams tam iebilst. Zemesgrāfu saknes ceļas no augstdzimušiem traniem. Valsts un Zemesgrāfu personīgo bagātību pārsvarā veido ienākumi no dažādiem nodokļiem (pārsvarā no tirdzniecības).
- Kas tas par putnu ir Zemesgrāfs? – Jautāja Septembers.
- Bezbailīgs, spožs, gudrs valdnieks, - atbildēja Gunnars. – Viņš noliecās un
piebilda klusākā balsī:
- Viņš ir ciets kā vītinātā pagājušā gada gaļa, bet ja viņam jau no paša sākuma
teiksiet tikai taisnību, tad viss noritēs normāli.
- Skan labi, īsts valdnieks, - teica Etans skaļi, pēc tam pieklusināja balsi. –
Saprotu. Mūsējais reizēm arī ir tieši tāds pats.
Gunnars pamāj, bet tad izbrīnīts jautāja:
- Reizēm?
- Es pats īsti nesaprotu, ser Gunnar… . Viņam varbūt ir kāda vecuma slimība… vai
vēl kaut kas. – Viņš pasmaidīja, bet redzot, ka Gunnars atlec atpakaļ, steigšus saspieda lūpas. – Piedodiet, aizmirsu, ka pie rādīt zobus pie Jums nav pieņemts.
- Jā, Jums tas ir dīvains pieradums, - piekrita bruņinieks.
- Vēl viens jautājums, - teica Etans. – Lai arī esmu pārliecināts, ka jūsu pavāri ir
vislabākie uz planētas, mums ir līdzi savs ēdamais, kurus gribētu ņemt līdzi.
- Ja tas neaizņems pārāk daudz vietas, tad domāju varēsiet to paņemt līdzi.
- Domāju laiks sākt iekraušanas darbus, - teica Septembers.
- Iekraušanas darbus, laikam, nāksies veikt jums, - nopūtās Etans.
Prāmis uz sliecēm izskatījās pamatīgs, bet neveikls. Tas bija trīsstūrveida veidojums no pamatīgiem baļķiem. Gar malām bija margas vidukļa augstumā. Protams, tās bija līdz vidum traniem. Apkalpē bija četri trani. Laivas saimnieks, tirgotājs Ta-holdings uz sasisto cilvēku laivu noskatījās ar skaudīgu, alkatīgu skatienu. Šādu skatienu Etans ļoti labi pazina.
Apmēram trešdaļattalumā no prāmja priekšgala atradās vienīgais masts. Uz tā bija vienīgā kvadrātveida bura ar dieviem šķērskokiem. Prāmim bija trīs slieces, kuras bija gatavotas no akmens. Divas bija prāmja aizmugurē sānos, bet viena mazāka prāmja priekšgala pa vidu. Aizmugurējās bija savienotas ar divkāršu stūres ratu, ko stūrēja divi trani.
- Labs kuģis, - teica Etans saimniekam.
- Visiem maniem priekštečiem ir gods, ka uz mana nožēlojamā kuģa esat Jūs,
atnācēji no zvaigznēm! Mana ģimene mūžīgi sildīsies Jūsu slavas gaismā. Mani bērni un sieva…
Prāmja saimnieks turpināja šo glaimojošā slavinājumu. Septembers pa to laiku kaut ko čukstēja Gunnaram ausī.
- Nē, - atbildēja bruņinieks, - par to nebija jāzina visiem. Zemesgrāfs vēlējas, lai
viss notiek pēc iespējas klusāk. Bet ja tas skar naudu…., - viņš paraustīja plecus tāpat, kā to būtu darījis Zemes iedzīvotājs. Tagad Etans sāka apjaust, kāda dāvana traniem ir viņu sasistā laiva.
- Skaidrs, - teica Septembers, satverot divu kareivju padoto kasti, un novietojot to
uz klaja. Kareivji lasti bija pacēluši ar lielām pūlēm. Gunnars klusējot vēroja iekraušanas darbus. Interesanti, vai viņš ievēroja, cik viegli ar kasti tika galā Septembers.
- Gaismeklis, kas spīdēs… – Ta-holdings sekoja citiem cilvēkiem, turpinot
izpausties glaimojošajā daiļrunībā.
- Atvainojiet… – iesāka Viljamss, un Etans tūlīt pat aizšmauca projām, iekšēji
pateicoties skolotājam, kas izglāba viņu no slavinājuma plūdiem. Kāpēc Jūsu slieces ir taisītas no akmens? – Jautāja Viljamss.
- Diemžēl, - atbildēja kapteinis, - koks pārāk ātri nolietojas, bet metāls ir pārāk
dārgs pat bagātiem traniem, nemaz nerunājot par tik niecīgiem tirgotājiem kā es. Ir milzīgs burinieks, kas pieder vairākiem Vad-ezera traniem. Tas ir sešas reizes lielāks par manu prāmi. Ar tā burām var noklāt lielas viesnīcas jumtu. Slieces tam izgatavotas no lielu stavanceru muguras kauliem. – Viņš bēdīgs pašūpoja galvu. – Cik viegli tas iet pa ledus virsmu, pat pret vēju. Tādas manevrēšanas iespējas, tāds ātrums, tādi ienākumi…, kādi ienākumi!