Viņš pagāja garām iluminatoram, paskatoties uz planētu, kas lēnām slīdēja acu priekšā. Šādi iluminatori pasažieru klāja aizmugures nodalījumā bija daudz retāk sastopami. Arī pasažieri bija sastopami daudz retāk. Viņš bija noguris no bezjēdzīgajām pasažieru sarunām. Arī darījumus ar šiem cilvēkiem nebija jēgas veikt.
Lielākā daļa planētas Tran-ki-ki pašreiz atradās tumsā. Tā sakrita, ka arī uz kuģa patreiz bija gulēšanas laiks. Viņš pašreiz laikam ir vienīgais pasažieris, kas ir nomodā. Lai arī cik mazas ir izredzes izdevīgiem tirdzniecības darījumiem, rīt nāksies ar „šatlu” nolaisties uz planētas reizē ar trokšņainajiem tūristiem.
Tran-ki-ki bija kā mazs ciems „Antaresa” maršrutā. Milzīgais starpzvaigžņu kuģis šeit uzturēsies augstākais divas dienas. Lielāko laika daļu aizņems aparatūras izkraušana, kas domāta vienīgajam cilvēkveidīgo postenim uz šīs planētas. Tas, ka postenim dots nosaukums, kas cēlies no Zemes, nenozīmē, ka šo planētu atklājuši cilvēki. Tā varēja būt jauktā komanda. Neviens sakarīgi domājošais nenosauktu šo Sadraudzības posteni par „Vara pērtiķi”. Siltasiņu dzīvnieki nekad nesāktu dzīvot šajā ledus ellē.
Planētas gaišā puse parādījās kā gaišs, gandrīz līdz sāpēm balts pusmēness. Etans sāka atcerēties informāciju par šo tumšo lodi.
Tran-ki-ki bija nesen atklāta pašā Oikumenas malā. Kaut arī planēta neskaitījās kā potenciāla kolonija, tomēr tā pievilka kā magnēts dažādus alkatīgus indivīdus. Viņš laikam bija viens no viņiem.
Kaut arī cilvēki šeit dzīvoja, kopš uzbūvēja „Vara pērtiķi”, šī planēta bija ļoti neviesmīlīga. Te nebija nekāda Jaunā Rivjēra! Arī civilizācijas klase bija tikai 4B. Tas nozīmēja, ka te dzīvoja aborigēni ar normālu intelekta potenciālu, bet tehnikas attīstības līmenis bija zem tvaika dzinēja laikmeta, varbūt pat vēl stipri zemāks.
Planēta sastāvēja no dažiem nelieliem kontinentiem, dažām lielām salām, un ļoti daudz mazām saliņām. Dažas vietas bija līdzenumos. Tajā atradās arī „Vara pērtiķis”. Dažas vietas bija kalnainas. Nedaudzo sauszemi no visām pusēm apņēma jūras, kuras bija sasalušas līdz pašam dibenam. Dziļuma amplitūda jūrās bija no dažiem metriem līdz trīs kilometriem.
Gravitācijas standarts 92 T, dienas ilgums – aptuveni 20 stundas, liels attālums no saules. „Laba pasaulīte”, nīgri nodomāja Etans. Uz ekvatora temperatūra sasniedza +3, pēc simt grādu skalas. Pie „Vara pērtiķa” vidējā temperatūra bija – 15, dažās naktīs noslīdēja līdz neticamiem – 90. Jo tālāk no ekvatora, jo aukstāks.
Jā, lieliska pietura ceļojumā pa civilizācijas nomalēm! Citiem tirgotājiem bija daudz patīkamāki komandējumi. Kā, piemēram, tik patīkamas pasaules, kā Baltazars vai Beršeba. Daži pat tirgoja uz Zemes, bet viņam, Etanam Forčunam, vienmēr gadījās kaut kādas Sadraudzības nomales. Viņam jāveic biznesa darījumi kaut kādās apšaubāmas un neattīstītās pasaulēs. Kaut gan nebija ļaunuma bez labuma. Viņš jau sasniedzis trīsdesmit gadus, kas pavadīti tirgojoties dažādās nomalēs. Gan jau kāds dzimtajā kantorī apskatīsies viņa lielisko veikumu tirgojot tik dažādos apstākļos. Tad viņš droši vien saņems kādu labu vietu atbilstošu nopelniem – juvelieru paradīzi Zaudējumu Pasaulē, vai tikko atklātajā Jaunajā Parīzē.
Novērsies no apbrīnojamā baltā pusloka, viņš iegrima pārdomās par savu turpmāko darbību. Kā, piemēram, vietējiem iezemiešiem izskaidrot Asandusas portatīvā katalītiskā luks-sildītāja darbības principus? Viņš mazliet zināja valodu, jo vienmēr centās izpētīt visus videoierakstus par vietu, kur devās tirgot. Bet šajos videoierakstos bija maz ziņu par vietējām tradīcijām un tirdzniecības paražām. Tā ka Tran-ki-ki bija atklāta nesen, videoieraksti saturēja tikai pamatinformāciju par šo planētu. Antropoloģiskie pētījumi parasti notiek mazliet vēlāk.
Vienu tomēr viņš laikam varēs iestāstīt iezemiešiem. Asasundas sērija būvēta no amrojoslām un ir miniatūrās enerģijas brīnums. Viens šāds kabatas sildītājs var nodrošināt istabas temperatūru vidējā ēkā pat šajā aukstajā klimatā. Tā kā vietējie ir pielāgojušies šim nežēlīgajam aukstumam, tad šāds sildītājs viņiem varētu kalpot ļoti ilgu laiku. Uzsildi gaisu līdz nullei, un esi svētlaimē ar visu ģimeni.
Bez šādām iekārtām, atrodoties uz planētas virsmas, kur vēja ātrums nereti sasniedz 300 kilometrus stundā, neaizsargāts cilvēks dažu minūšu laikā pārvērstos par ledus statuju.
Iespējams vietējos ciemos atradīsies cilvēkveida radījumi, kas būs priecīgi par iespēju aizvest mājās šos lieliskos mazos sildītājus. Tagad lai tikai rokas nedreb uzstādot sildītājus…
Savās domās jau tirgojoties ar vietējiem, viņš nogriezās uz personīgās bagāžas nodalījumu, un pēkšņi ieraudzīja savādu ainu.
Pieci cilvēki bija sapulcējušies pie glābšanas laivu izejas. Slūžas bija atvērtas. Bet tas taču nevarēja būt! Varbūt laikā, kad tika izziņota trauksme, viņš bija tik dziļi iegrimis domās, ka neko nedzirdēja?
Nu nē, pašreiz viņš dzirdēja pat to, kā sitas viņa sirds. Tātad ausīm varēja ticēt, bet acīm nevarēja.
Jā laikam acīm nevarēja ticēt, jo viņš redzēja, kā divi cilvēki nevīžīgi vicināja lāzeršautenes. Viens no apbruņotajiem turēja savu šaujamo pavērstu pret padzīvojuša cilvēka krūtīm. Apbruņotajam seja atgādināja sesku. Vecais vīrs centās turēties braši. Viņš bija tērpts labi pašūtā uzvalkā no modernā emeraldīna auduma. Zem uzvalka varēja redzēt glazūra kreklu. Vecajam cilvēkam kreisajā pusē stāvēja pelei līdzīgs mazs cilvēks, kurš skatījās uz ieroci tā, it kā tūlīt būtu gatavs mesties virsū ieroča turētājam.
Otrs apbruņotais bija liela auguma vīrietis ar plakanu seju, šķībiem zobiem un lieliem bicepsiem. Viņš centās savaldīt sieviešu kārtas būtni, laikam cilvēkveidīgo, („laikam” tāpēc, ka likās viņai ir astoņas kājas un divpadsmit rokas, un visas viņas bija kustībā, bet viņas lamāšanās nāca no Zemes un bija dzirdama angļu valoda). Ieklausījies viņā, Etans pat nosarka. Lamājās zemā basā arī tips, kas viņu bija satvēris. Interesanti kāda izskatījās šī sieviete. To nevarēja saskatīt, jo viņa kustējās pārāk ātri.
Etans atkal paskatījās uz tipu ar seska seju. Tas sarunājās ar veco vīru.
- Cik ilgi var vazāties ar tevi, Dju Kanē? Vai nu velcies, vai gribi lai Jūs visus
„izslēgtu”? – Roka, kurā bija lāzeršautene, mazliet drebēja. – Ātri glābšanas laivā! – Nervozs skatiens pulkstenī. Otru gūstekni abi teroristi ignorēja.
- Nu es nezinu… nezinu, kā labāk. Tā nav vienkārša lieta. Varbūt, labāk
pagaidīt…
Tad viņš bezspēcīgi nolaida rokas gar sāniem un pacēla acis pret griestiem. Terorists ar plakano seju izdvesa: „O!” – un vēl kaut ko nesakarīgu. Tad nosvieda sievieti zemē. Viņa apmeta vairākus kūleņus un lēnām piecēlās. Lamāšanās kļuva klusāka, bet ne mazāk ekscentriska. Viņa svēra ne mazāk par deviņdesmit kilogramiem un bija diezgan īsa.
- Kož, - teica terorists, ne pie viena nevēršoties un aplaizot savu roku.
- Klausies, Dju Kanē, mums nav laika. Sākumā tas kā sienāzis spirinājās, -
norādot uz mazo vīru ar peles seju. – Tagad tu iespītējies. Labāk pa labam.
- Nu, es nezinu, - Dju Kanē nedroši paskatījās uz meiču.
- Neuztraucies, tēti. – Viņa paskatījās uz plakansejaino, un Etans ieraudzīja
tuklajā sejā divas apbrīnojami zaļas acis. – Iesist tētim - tas pats kas viņu nosist. Viņš taču ir vecs. Beidziet vienreiz šo idiotismu. Nav ko te šaudīties pa labi, pa kreisi. Tētis nevar kaut ko darīt, pirms nav to apdomājis. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks, atšķirībā no viena otra.