Jā, nodomāja Etans, it kā svešs, bet līdzīgs mums. Varbūt Galaktikā arī ir kāda pasaule, kurā dzīvo bārdaini gudrie, kam nemaz nerūp bagātība., bet pagaidām tāda pasaule vēl nav atklāta.
- Nu būs viss iekrauts, - noteica Septembers. Tā tas arī bija.
Etans pieķēra sevi, ka visu laiku raugās uz priekšu, tur, kur dzīvoja Gunnars.
Gunnars nolūkojās, kā uz laivas klaja uzrāpās pēdējie cilvēki.
- Viss kārtībā? – Viņš pagriezās pret kapteini. – Ta-holding! Visi uz klaja!
Dodamies ceļā.
- Kā pavēlēs Jūsu augstība. Es sildos Jūsu staros…
- Neesmu viens no Jūsu pircējiem, Holding, - attrauca Gunnars. – Zemesgrāfs
maksā tev par šo reisu, tā ka met pie malas savus glaimus. – Viņš sameklēja eskvairu. – Svaksus, ņem sev līdzi Smjoru un ziņo par mūsu ierašanos. Paziņo par to arī Longaksam un nodrošini, lai klāt būtu arī burvis. Kaut gan viņš jau laikam gaida aiz nepacietības mēli izkāris. Šoreiz savaldi savu fantāziju un neuzbur iztēlē neko briesmīgu.
- Tieši tā, ser! – Attrauca Svaksuss, liekas, mazliet ledaini. – Paļaujaties uz mani.
Gunnars atbildēja viņam ar tādu pašu smaidu ar vienām lūpām. Trani apmainījās ar izelpām. Kaut arī ārēji nebija nekādas atšķirības, Etanam Gunnars likās daudz vecāks.
- Zinu, ka uz tevi var paļauties, Svaksus! Labu ceļavēju!
Svaksus uzsita bruņiniekam pa plecu, pasauca Smjoru, un viņi pazuda viņpus borta. Trani devās uz dienvid-rietumiem – uz savu māju pusi. Nav brīnums, ka viņi bija ātrāki par prāmi. Trani burtiski lidoja, tikai nokožot apledojumu ap muti un izspļaujot to uz ledus.
Uz prāmja bija neliela koka kajīte. Tā atradās uzreiz aiz vienīgā masta. Varbūt tranu izpratnē arī bija pašreiz jauka, vasarīga diena, bet Etanam kļuva auksti.Iekšpusē, tālāk no loga, pie ēdamā krājumiem satuntuļojušies, sēdēja Dju Kanē ģimene. Blakus stāvēja kaut kas līdzīgs krāsniņai ar cauruli, kas stiepās ārpusē. Uguns tajā nekurējās. Viljamss sēdēja pie durvim, Volters, kā vienmēr, ierāvies pašā tālākajā stūrītī.
- Protams, tā nav pirmā klase, - mēģināja jokot Etans, - bet uzmanīgāk aplūkojot…
Koleta nozibsnīja ar acīm, Viljamss neko neteica: viņš bija aizrāvies ar interjera izpēti.
- Skatieties, - teica viņš, norādot uz sienu, - trani izmanto dēļus un koka mietiņus,
vajadzīgajās vietās tos sastiprinot ar dzelzs vai bronzas naglām. Šī krāsns pārsvarā sastāv no bronzas. Dažas detaļas ir no vara, bet pats korpuss ir no dzelzs. Re, tur kur aizvira, mietiņš ar dzelzs uzgali. Rokturi ar skaistu ornamentu.
- Droši vien, Ta-holdinga lepnums, - piezīmēja Etans, mēģinot galvā novērtēt
amatnieku darbu.
- Nepārsteidz, - piekrita skolotājs, - ka neredzam neko no keramikas, jo ūdens
podnieka ripā momentāni aizsaltu.
Negaidot prāmis sasvērās uz vieniem sāniem. Koleta iespiedzās.
- Kas tur vēl noticis? – novaidēja viņa.
- Iešu, apskatīšos, - atsaucās Etans.
- Domāju, kapteinis mazliet pagriezis prāmi pret vēju, - paziņoja Viljamss, - drīz
mēs…
Nenoklausījies līdz galam, Etans izgāja no kabīnes. Viņš atkal sajuta vēju. Pieradis pie tā viņš vēl nebija, bet nebija arī tā, kā sākumā, kad gribējās sirds dziļumos nolamāties. Septembers stāvēja prāmja priekšgalā un sarunājās ar Gunnaru.
Bura plīkšķēja vējā. Prāmis tagad devās tajā pašā virzienā, kā Svaksuss un Smjors, kurus sen vairāk nevarēja redzēt.
- Ar jūsu ļaudīm viss kārtībā? – Gādīgi painteresējās Gunnars.
- Cik var būt iespējams. – Septembers aplūkoja visus. Volters sēdēja stūrī. Koleta
izskatījās te sabijusies, te nekaunīga. Viņas tēvs bija iegrimis vienaldzīgā apātijā. Viljamss bija aizrāvies ar saviem pētījumiem.
- Kā Jūs, draugs? – Septembers jautāja Etanam. Vējš purināja viņa baltos matus.
- Es… , - Etans nevarēja atrast kādas īpašas savas sajūtas, jo visu laiku bija
aizņemts. – Man… auksti…
- Īsi, bet skaidri. – Septembers gribēja uzsist Etanam pa muguru, bet tas smaidot
izvairījās. Vējš dedzināja viņa seju.
- Man liekas, mēs uzņemam ātrumu. – Bura trokšņaini plandījās starp divām
rajām. Viens jūrnieks atradās pie buras. Otrs un kapteinis bija pie stūres rata. Kapteinis mēģināja savaldīt buru un vēju, lai kuģis slīdētu vajadzīgajā virzienā. Viņš nepartraukti lūkojās te uz buru, te uz ledu, te debesīs.
- Sagatavoties! – Atskanēja viņa pavēle. - Griezt! – Un viņš ar niknumu uzgāžas stūres ratam, lai pagrieztos vajadzīgajā virzienā.
Prāmi pamazām sāka griezties pa labi. Vienā brīdī tas bija pagriezies pret vēju. Bura sitās pret mastu ar tādu blīkšķi, ka likās – atplīsis kāds dēlis. Divi jūrnieki momentāni saķēra buras abas malas un vienlaicīgi pavilka. Tā uz reiz ieņēma jaunu konfigurāciju un prāmis atkal uzņēma labu ātrumu uz zimeļ-rietumiem.
- Labs darbs! – Sajūsmināts iesaucās Septembers. Viņš devās uz laivas
priekšgalu, turoties pie margām. Etans viņam sekoja. Viņš gribēja tuvāk aplūkot buru. Visam, kas te tika izmantots, bija komercvērtība. Buras materiāls bija biezāks par materiālu, ko izmantoja uz Zemes. Etans tādu nepazina. Tik lielā vējā tas izskatījās pārāk viegls. Gaiši-dzeltenā krāsa diezin vai bija dabīga. Gunnars, kurš pienāca klāt, to apstiprināja:
- Pika-pinas iekšas ir mīkstas, bet apvalks tievs un ciets. Kad to izkaltē un
apstrādā stellēs, no tās iznāk izturīgs audums. Buras, virves un daudz citu derīgu lietu.
- Ko Jūs sakāt! – Novilka Septembers, beidzis apskatīt stūres mehānismu. Etans
gandrīz iekliedzās, redzot, ko Septembers pēc tam izdarīja. Ar savām lielajām rokām viņš sagrāba buras apakšējo daļu un rāva pretējā virzienā. Etans gaidīja, ka sadusmoties jūrnieki gāzīsies virsū Septemberam.
Bet viņam neviens nepievērsa uzmanību. Ta-holdings pat soli neatkāpās no stūres rata. Arī citi jūrnieki turpināja savu darbu. Bidžirs un citi kareivji mierīgi turpināja stāstīt viens otram dažādus atgadījumus no dzīves.
Septembers ar nopūtu palaida buru vaļā. Etans ievēroja, ka buras materiāls bija tikai mazliet ieplīsis.
- Ļoti izturīgs, - nostenēja Septembers. – Ja uzliktu vairākas kārtas šāda materiāla vienu otrai virsū – iznāktu labs vairogs.
Gunnars ar cieņu paskatījās uz viņu:
- Vai tu neesi karotājs, draugs September?
- Teiksim tā, es kaut ko saprotu no tā.
- Varbūt arī iznāktu labs vairogs, bet apstrādāta hesaura āda uz koka, bronzas vai metāla tomēr ir labāka. Tādu vairogu arī grūtāk aizdedzināt.
- Par to es nebiju padomājis.
- Negribi pamēģināt manu zobenu? – Piedāvāja Gunnars.
Varēja redzēt, ka Septembers bija ieintriģēts. Negribot pievērst uzmanību savām spējām šajā jomā (varbūt arī viņam to nebija), Septembers pieklājīgi atteicās:
- Ne tagad, draugs Gunnar. Varbūt kaut kad vēlāk, citos, piemērotākos apstākļos…
- Kad atnāks Orda, tādu gadījumu būs daudz, - drūmi noteica bruņinieks. Viņš pamāja un aizgāja kaut ko pārrunāt ar kapteini.