- Par kādu Ordu viņš runā? – Jautāja Septembers.
- Nezinu, - atbildēja Etans, skatoties nopakaļ bruņiniekam, - bet man ir tāda sajūta, ka ātri to uzzināsim.
Īstenībā viņi ceļa pavadīja mazāk laika, nekā bija paredzējis Gunnars. Vējš sasniedza 60 kilometru stundā. Ta-holdinga un mazās apkalpes prasmīgo roku vadīts, prāmis ātri slīdēja pa ledu. Tirgotājs varētu šādā situācijā sākt juceklīgi domāt par tirdzniecību, bet Ta-holdings bija pieredzējis jūrnieks, pareizāk sakot, pieredzējis polārceļotājs.
Bija jautri stāvēt prāmja priekšgalā un ļaut vējam apsvilināt seju. Vējš cirtās aizsargbrillēs un centās noraut Etana kapuci. Kapuce aizsedza gandrīz visu viņa galvu un seju. Asais vējš graizīja seju kā ārsta skalpelis. Bet noskaņojums bija labs. Būtu bijis vēl labāks, ja būtu siltāk… Vai kaut kad varēs sasildīties?
Viņš juta, ka Gunnars stāv blakus.
- Uonnoma, - klusu teica bruņinieks, - Sofoldas sala. Manas mājas. Un tagad arī tavas, draugs Etan.
Dažas sekundes nekas nebija redzams – tikai horizonta līnija. Pēc maza brīža acu priekšā pavērās brīnišķīgs skats. Viņi slīdēja gar torņiem uz sienām, starp tādiem pašiem prāmjiem. Visi bija konstruēti pēc vienas līdzības. Tiem bija trīsstūrveida forma. Pārsvarā visi bija tik pat lieli, kā prāmis uz kura viņi atradās.
Gadījās arī prāmji, kas bija divas, pat trīs reizes lielāki. Viens prāmis pat bija aptuveni deviņdesmit metrus garš. Šim prāmim centrā bija divstāvu kabīne, bet priekšgala un aizmugurē bija pa vienai mazākai kabīnei. Uz klaja varēja redzēt daudz kārbu un grozu. Visa krava bija piesieta, lai to neaiznestu projām vējš. Uz daudziem prāmjiem krava bija pārsegta ar tādu pašu materiālu, no kura bija gatavotas buras. Ārēji lielais prāmis bija daudz skaistāks. Vairākās vietās to greznoja dekoratīvas metāla vai kaulu detaļas. Bura atspoguļojās kā varavīksne uz ledus. Etans saprata, ka jebkuru krāsu, izņemot baltu un zaļu, šajos ledos varēja redzēt kilometriem tālu.
Virzoties rietumu virziena, vairāki kuģi lielā ātrumā viņus apsteidza. Visi tie devās uz vienu vietu: uz brīvo vietu starp akmens sienām. Akmens sienu malās divi masīvi pelēka akmens torņi. Milzīgās sienas stiepās gan pa labi, gan pa kreisi, cik vien ar acīm avarēja redzēt.
Etans piegāja pie kabīnes durvīm un, pavēris durvis, teica:
- Dju Kanē kungs, Koleta, Miliken, nāciet ārā paskatīties. Esam klāt pie brauciena
mērķa.
- Lai arī kur tas atrastos, - noburkšķēja Koleta.
Jau pēc dažām sekundēm visi bija uz prāmja klaja. Ta-holdinga vadīts, kuģis akurāti lavierēja starp citiem prāmjiem.
Uz torņu augšējām platformām varēja redzēt patrulējam kareivjus. Prāmis ieslīdēja starp akmens sienām. Tas slīdēja garām lieliskam transporta kuģim ar oranžām burām un skaisti darinātām klaja margām. Pēkšņi kaimiņu kuģa raja uzlidoja augšā, gandrīz ķerot prāmja buru. Ta-holdings izkliedza veselu vārdu lavīnu, no kuriem Etans saprata tikai pusi.
Uz kaimiņu kuģa klaja pie margām parādījās trans ar loku. Tas nozīmēja, ka šīs pasaules iemītnieki prata apieties ar loku un bultām. Trans draudoši pavērsa loku pret cilvēkiem uz prāmja. Uz priekšu panāca Gunnars un kaut ko ļoti klusi noteica. Tik klusi, lai to varētu saprast šajā vējā. Trans uz kaimiņu kuģa tūlīt pat pazuda.
- Kā jūs tiksiet ostā? – Jautāja Etans. – neredzu nekādu vārtu.
- Ar vītu virvju tīkla palīdzību, - atbildēja karavīrs. – Vārtiem jāpaliek uz ledus.
- Kāpēc?
- Ar uguns palīdzību var izkausēt ledu zem vārtiem. Akmens sienas stiepjas dziļi zem ledus, bet vārtus tā uztaisīt nevar. Toties mums ir Lielā Ķēde. Tā stiepjas no viena torņa līdz otram un var noturēt visus kuģus, izņemot pašus mazākos.
Sienas bija vairāku metru biezumā. Tajās bija dažādas telpas, kur varēja manevrēt kareivji. Sienas sasniedza apmēram divpadsmit metru augstumu. Torņi vareni pacēlās virs šīm sienām.
Izbraucot cauri vārtiem, Etans redzēja, ka sienas ir visapkārt ap ostu. Tas bija ļoti labs inženierrisinājums. Uonnoma bija ideāla osta ledū. Sala bija izstiepta virzienā no rietumiem uz austrumiem. Osta un pilsēta atradās austrumu daļā. Tādejādi jūrniekus ostā no vēja sargāja pati sala. Tiklīdz tie atstāja ostu, to burās tūlīt pat sāka pūst vējš. Grūtāk, protams, bija ceļotājiem, kas nāca no austrumiem, bet arī tie varēja atvilkt elpu mājīgajā ostā.
Etans vēlreiz aplūkoja iespaidīgo būvi. No kādiem draudiem te varēja baidīties Gunnars?
Plašajā ostā bija pietauvojušies vairāki duči prāmju un kāds mazs, simpātisks kuģītis. Tirgotāju transports bija pietauvojies pie garas piestātnes, kas bija uzbūvēta uz ledus. Tā ka šie kuģi nekad nešūpojās viļņos, tad piestātne bija izbūvēta tikai nedaudz virs ledus līmeņa. Koka krāni un ceļambloki piedeva ostai nekārtības un dzīvīguma izskatu. Tur kur ledus satikās ar cietzemi, bija rindās izbūvētas ēkas. Tur strādāja dažādu formu un izmēru paceļamie mehānismi.
Daži vietējie iedzīvotāji pagrieza galvas, lai aplūkotu garāmbraucošo prāmi, bet Etans bija pārāk aizrāvies ar ostas izpēti, lai to pamanītu. Uzreiz aiz ledus robežas, zeme strauji cēlās augšup. To nevarēja redzēt starp šaurībā saspiestajām divstāvu un trīsstāvu ēkām.
Starp ēkām varēja redzēt šauras ieliņas. Tās bija izbruģētas ar gludiem, plakaniem akmeņiem. Katrai ieliņai pa vidu stiepās spoža ledus josla. Visām mājām bija akmens vai metāliski skursteņi un augsti jumti. Ja Etans vairāk laika būtu veltījis vēstures materiāliem, nevis tirdzniecības katalogu izpētei, tad viņš būtu izbrīnīts, cik šī pilsētiņa ir līdzīga viduslaiku Eiropas pilsētai.
Ledus joslas ielu vidu bija mākslīgi lietas speciālās formās. Pat no liela attāluma Etans ievēroja, ka pa joslām ostas virzienā lielā ātrumā traucās melni punkti. Bija skaidrs, ka joslas domātas, lai nolaistos līdz ostai. Ātri kustēties caur Uonnamas pilsētai nebija problēma, ja vien nebija vajadzība tikt kalnā.
Pa labi un pa kreisi virs pilsētas vareni pacēlās klintis. Starp klintīm bija ieplaka. Uz tās bija uzcelta pils, kas pilnībā robežojās ar klintīm.
Kā pavēstīja sers Gunnars, pili uzcēlis dižais bruņinieks Krigsirds-tu-Kalstunds 3262 SNC gadā. Etanam nebija nekādu zināšanu šajā gadu skaitīšanas sistēmā, bet pils izskatījās tiešām ļoti veca.
Sala bija izveidota kā durvju slieksnis. Uz tā augšpuses atradās osta un Uonnamas pilsēta. Tālāk klintis stāvus cēlās augšup, sasniedzot salas augstāko punktu. Tālāk klintis lēzeni nolaidās lejup, veidojot kaut ko līdzīgu plato. Tur bija ledāji un pika-pinas lauki. Starp kalniem varēja redzēt melnu dūmu stabus.
- Pika-pina, - skaidroja Gunnars, - aizsargā mūs no uzbrukuma un vēja no
rietumiem. Sienas un pils kalpo, lai aizsargātu pilsētu un salas austrumu daļu.
- Bet ziemeļi un dienvidi? – Ieinteresējās Septembers.
- Apkārt gandrīz visai salai ir sienas, kut arī zemākas un vājāk aizsargātas. Bet
visas noliktavas, kuģi un rūpnīcas, kas ražo metālu, atrodas šajā Sofoldas salas daļā. Ienaidnieks var uzbrukt salas ziemeļiem un dienvidiem. Viņš var nopostīt pika-pinas laukus tajā salas daļā. Bet tas viņam neko nedos, ja nu vienīgi kaut kādu sev zināmu baudu. Laukus atkal var iestādīt, mājokļus uzcelt no jauna, izmantojot esošos krājumus. Uonnoma var nodrošināt visus Sofoldas iedzīvotājus, ja tas būs nepieciešams.