- Bet kā tad uzbrukumi no zemes puses? – Turpināja interesēties Septembers.
Gunnars nesaprotoši paskatījās uz viņu.
- Es redzu, ka tu mani nesaproti. Neviens neies karot uz zemes, ja uz ledus ir
četras reizes lielākas manevra iespējas. Man tev vajadzētu izskaidrot, ka kuģi un karavānas nonāk neapskaužamā stāvoklī, kad pamet ledu. Tikai retais var kustēties ātrāk par bruņotu tranu, kam mugurā pūš rietumu vējš. Pamēģināt iekarot salu no zemes puses… Nē šāds uzbrukums beigtos ar pilnīgu neveiksmi. Zemi var izmantot, lai nogrieztu pilsētu no pārējās salas daļas, to bloķējot. Bet nevienam neienāktu prātā tik drausmīga domāt – uzbrukt no sauszemes. Te taču nevar pārvietoties pietiekami ātri. Jā pa visu salu ir izbūvēti ledus celiņi, bet tos iznīcinās, pirms kāds no uzbrucējiem būs tos sasniedzis. Bet tos celiņus, kas ir pašā pilsētā mēs saglabāsim un aizsargāsim. Tādejādi mēs saglabāsim manevra iespējas, bet pretinieks mīdīsies uz vietas dubļos.
Gunnars norādīja uz sienām, kas apjoza ostu. Prāmis piestāja.
Šīs piestātnes galā plīvoja milzīgs karogs. Karogs bija sadalīts četros taisnstūros. Labajā augšējā stūrī bija attēlots sakrustots ilknis un zobens. Kreisajā apakšējā stūrī bija laktas un āmura attēli. Pārējās karoga daļas bija izkrāsotas spilgti sarkanā un dzeltenā krāsā. Pie piestātnes stāvēja pietauvots prāmis ar ļoti garu mastu un smalku rotājumu.
- Zemesgrāfa jahta, - skaidroja Gunnars.
- Tā tur pie sienas? – pārjautāja Etans.
- Jā. Pa sienas augšpusi arī ir izbūvēta ledus josla, tāpēc kareivji tur var manevrēt
tikpat ātri, kā te lejā uz ledus. Izņemot dažas dienas, pretiniekam vienmēr vējš pūtīs sejā vai, labākajā gadījumā, sānos. Saule vakaros spīdēs tieši acīs. Ne īpaši labi apstākļi, lai ietu uzbrukumā.
Divi matroži nolaida buru. Viena trīsstūrveida prāmja mala atsitās pret piestātni. Tūlīt pat uz ledus parādījās jaunieši, kas nobloķēja slieces ar lieliem akmeņiem.
Uz priekšu panāca Svaksuss, lai veicinātu kuģiniekus.
- Es nodevu tavu un savu ziņojumu protektoram, - viņš ziņoja, kad bija
apmainījies ar Gunnaru ar draudzīgiem sitieniem pa plecu. – Tev tūlīt pat jānogādā viesi pie viņa.
- Vai Dome ir informēta? – Jautāja Gunnars. Etanam likās, ka viņš bruņinieka
balsī saklausīja kaut ko vairāk par vienkāršu ziņkāri. Ko īsti, nebija saprotams. Vietējo valodu vēl bija diezgan grūti izprast. Varēja nojaust, ka tuvojas notikumi, kurus no viesiem centās slēpt.
Svaksuss dīvaini nosmējās.
- Zemesgrāfs, ar viņam piemītošo gudrību, nolēma, ka privāta audience nesīs
lielāku labumu provincei…. Iesākumam. Negribēja sākumā šokēt augstmaņus ar viesu dīvaino izskatu.
- Iesim, draugi, - teiva Gunnars. – Tā ir tikai pastaiga. Kaut gan Jums tā varētu būt
arī grūtāka.
Etans zināja, kā izskatās ostas. Viņš bija strādājis daudzas līdzīgās pasaulēs. Citas ostas bija vairāk, citas mazāk civilizētas, bet visur valdīja viens princips: katram jāatrod kāds labums…
Pār visu valdīja bizness. Trokšņaina tirgošanās, prāmju iekraušana, izkraušana, zādzības, kautiņi. Visur bija bērnu bari, kuri pat te atrada vietu rotaļām. Trokšņojošs pūlis, kam prātā tikai iedzīvošanās. Jā, arī šī pasaule bija tālu no pilnības. Simtiem ādās tērptas figūras, piepildīja ostu ar siltu muskata smaržu. Tas nebija nepatīkams, bet komplektā ar drūzmu – nomāca.
Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem atlika savus darbus, lai noskatītos uz dīvaino procesiju. Bet visi centās ilgi neskatīties uz svešajiem un nekomentēt redzēto. Tas laikam bija tāpēc, ka viņus pavadīja Gunnars un kareivji.
Bet bērni nebija tik bikli. Viņi bija pieaugušo tranu miniatūras kopijas. Ģērbti tikai ādas vestēs un īsās bikšelēs, tie ieplēstām acīm nolūkojās uz garām ejošajiem svešiniekiem. Etanam tā vien gribējās noglāstīt galvu, vai apkampt kādu bērnu.
- Pilsētas iedzīvotāji neizskatās pārāk draudzīgi, - teica Septembers.
- Ja es jūs pavadu, - atsaucās Gunnars, - tad tas nozīmē, ka jūs esat valdnieka
viesi. Tas starp jums un pārējiem novelk zināmu robežu.
- Jā. Bet baidos, ka neskatoties uz tradīcijām, man būs jāiejūk pūlī.
Pirms Gunnars vai kāds cits paspēja viņu aizkavēt, Septembers jau bija atdalījies no grupas. Viņš spēra dažus soļus sānis un atradās pie maza veikaliņa.
Vecais saimnieks Stels Pommers sākumā aplūkoja gludādaino svešzemnieku, pēc tam bezpalīdzīgi skatījās pa malām. Viņa parasti pļāpīgie kaimiņi, šoreiz nepievērsa nekādu uzmanību.
- Cik maksā? – Jautāja Septembers, norādot uz vajadzīgo ar pirkstu.
- Es… hm, tas ir… godājamais kungs, es nezinu, ko…
- Tu nezini? – Septembers pārtrauca saimnieka stostīšanos ar labi tēlotu
satracinājumu. – Saimnieks, kurš nezina cenu savai precei? Kā tad tu vari tirgoties? - Viņš iegrūda ar pirkstu sev krūtīs. – Man, kā tu pats redzi, steidzami vajadzīgs labs kažoks. Es gribētu nopirkt lūk šo.
- Ja, kungs, - nomurmināja saimnieks jau nedaudz atjēdzies. Viņš samulsis
paskatījās uz Septembera roku, jo starp roku un ķermeni nekā nebija – tikai gaiss.
- Nu nestāvi, muti atvēris, - nepacietīgi uzstāja Septembers. – Padot lūk t o
kažoku. Noņem no pakaramā un dod uzmērīt.
- Protams, kungs, protams! – Pommers metās pie koka pakaramā, noņēma kažoku
un sniedza Septemberam. Tas uzvilka kažoku. Pakāpās mazliet atpakaļ, apcēla plecus, tad pieliecās un izstiepis priekšpusi, sasēja ar ādas auklām labajā un kreisajā pusē. Garums kažokam bija normāls, bet tas bija pārāk plats. Etans tajā būtu noslīcis.
- Nedaudz kuļājās sānos. Man nav vajadzīgi tik milzīgi caurumi rokām. Tu varētu
tūlīt pat tos iešūt. Atstāj tikai, lai rokas var izbāzt. Nu būs gana. Caurumi kājām ir lieliski.
- Jā… jā, kungs.
Kareivji, ziņkārīgie un puse Uonnomas bērnu skatījās, kā Stels Pommers ķērās pie neparastā darba – aizšūt liekos caurumus kažokā.
- Bet tu, kungs, nevarēsi to pēc tam uzvilkt.
- Paskatīsimies, skroderi. Laikam izskatīsies, ka es ielienu bruņurupuča bruņās.
Toties pirmoreiz, kopš mēs atlidojām, es jutīšos pietiekami silti.
Pommers nesāka izjautāt, kas tas bruņurupucis tāds ir, bet ķērās pie adatas un diega. Adata, ko viņš lietoja, bija abpusēji asa, kā tāds mazs zobens.
Tad Pommers atkāpās. Septembers pavicināja rokas un vairākas reizes pietupās.
- Pavisam nav slikti. Gribētos, protams, arī piedurknes… Bet nu labi, cik?
- Hm… astoņdesmit fosi, - teica Pommers, svārstoties un pētoši aplūkojot
svešinieku.
Ser Gunnars kaut ko nomurmināja, un uzlika roku uz zobena roktura.
- Bet tev, godājamais kungs, - steigšus nobēra vecais saimnieks, - sešdesmit, tikai
sešdesmit.
Gunnars noklepojās, un sāka aplūkot ielas bruģi.
- Jā, bet man nav vietējās naudas, - nomurmināja milzenis, slaukot apledojušos
bārdas sarus. Tas uzreiz sapurināja veco saimnieku. Minūtes laikā svešinieks kļuva līdzīgs parastam tranam, kaut arī bija no citas rases, un to pavadīja Zemesgrāfa karavīri.