- Bet varbūt derēs šis, -Septembers izvilka no kabatas kaut kādu priekšmetu,
iepriekš pagriežoties, lai to neredzētu Gunnars.
- Lūk, - skaidroja Septembers, - dakšiņa un nazis. Ļoti vienkāršs instruments.
Pagatavots no djuralloja. Tūristiem domāts priekšmets. Vajadzīgs izdzīvošanai jebkuros apstākļos. Man ir vēl.
- Kāds nazis? – Jautāja saimnieks. – Es redzu tikai metāla gabalu.
- Piespied, te vidu uz podziņas.
Pommers uzmanīgi piespieda uz pogas un palecās, jo tūlīt pat no roktura abiem galiem izleca dakšiņa un nazis.
- Nav ne jausmas, ko tu darīsi ar dakšiņu, - samierinoši teica Septembers, - bet
nazis tev noderēs darbam. Tas ir izgatavots no materiāla, kas ir vairākas reizes izturīgāks par jebkuru jums zināmo metālu. Tas nelūst un nekad nepaliek neass. Nazis kalpos tev un taviem bērniem ilgi, ilgi. Saprati?
Tirgotājs nesaprata daudz ko no tā, ko teica svešinieks, bet darījums tika akceptēts, tiklīdz viņš ieraudzīja dīvaino priekšmetu.
- O! Pilnīgi godīga apmaiņa! – Vecais bija tik satraukts un sanervozējies, ka tūlīt
pat sažņaudza dūrē iegūto priekšmetu, un kamēr Gunnars un viņa kareivju neredzēja, ātri to noslēpa.
- Paldies, kungs, paldies! – Murmināja Pommers, klanoties. Būsiet vēlreiz gaidīti
manā veikalā.
Gunnars vienaldzīgi paskatījās:
- Esat beiguši?
- Jā, pateicos, - atbildēja Septembers.
No cilvēku grupas atskanēja pazīstama balss.
- Ei, bet kā tad es? – Jautāja Volters.
- Ko tu? – Auksti atsaucās Septembers un pagriezās pret Gunnaru. – Pirmoreizu,
kopš atrodamies uz jūsu planētas, man beidzot ir silti. Es nevarēju vairāk gaidīt. Piedod, ja esmu izjaucis tavus plānus. Klausies, - viņš jautāja ar nevainīgu sejas izteiksmi, - mēs nevaram nokavēt tikšanos?
- Tas mani nepārsteigtu, - attrauca Gunnars un apgriezās.
Etans ievēroja, ka Septembers visu ceļu līdz pilij nedeva bruņiniekam mieru ar dažādiem jautājumiem, laikam lai Gunnaram nebūtu laiks domāt par to, kā Septembers norēķinājās ar tirgotāju. To Gunnars varētu pārdomāt arī vēlāk, bet tad jau būtu par vēlu, lai izjauktu darījumu.
Ap Uonnomas pils sienām stiepās dziļš grāvis. Grāvis, protams, bija tukšs. Pāri grāvim bija pārlikts neliels tilts. Sienas pacēlās vairāk kā piecpadsmit metru augstumā. Sienas bija no klinšu atlūzām un pelēkiem akmeņiem. Varēja redzēt, ka Uonnoma bija amatnieku pilsēta.
Divi kareivji apsargāja tiltu. Viņiem virsū bija koši izkrāsotas ādas jakas. Rokās kareivji turēja ar bronzu apdarinātus ādas vairogus. Katram rokā bija tievs koka šķēps ar metālisku smailo galu. Bruņu cepurēm bija izgriezumi ausīm un degunam. Aizmugurē bruņu cepurei bija pagarinājums. Tam bija jāaizsargā kakls.
Jauneklis, kas sagaidīja procesiju pie vārtiem, bija ģērbts tajā pašā stilā. Tikai viņa ādas apģērbu rotāja smalkas sudraba inkrustācijas, bet zobens ne ar ko neatšķīrās no zobena, kas bija pieāķēts pie Gunnara jostas. Arī viņa bruņu cepure bija inkrustēta ar sudrabu, bet cepures augšā rotājās kalta sudraba liesma. Uz vestes, kreisajā pusē, krūts augstumā bija neliela taisnstūrveida audekla uzšuve. Tā bija samazināta Zemesgrāfa karoga kopija.
Jauneklis izskatījās stipri aizelsies.
- Zemesgrāfs nekavējoties vēlas jūs redzēt pie sevis.
Sers Gunnars savilka uzacis. Viņš pagriezās uz Etana pusi.
- Nav labi. Ceru, ka mēs neieradīsimies pie Zemesgrāfa laikā, kad tam ir slikts
noskaņojums.
Viņš paskatījās uz Septemberu ar tādu skatienu, it kā pie visa būtu vainīgs viņš. Bet milzenis tikai nevērīgi svilpoja un smaidīja.
- Tagad man jāizdomā vārdi attaisnojumam, - nomurmināja Gunnars.
- Kāpēc viņam nevar teikt visu taisnību? – Jautāja Septembers, kad viņi jau gāja
pa pils pagalmu. – Ka man vajadzēja nopirkt kažoku, lai nenosaltu līdz nāvei.
- Tādā dienā, kā šodien? Tik siltā laikā? Nē, pat es vēl nevaru pierast, ka jūs
zīvojat tik šausmīgi karstā klimatā. Ja jāatzīstas, ka pa ceļu pie Zemesgrāfa, aizkavējamies pie skrodera…. – Gunnars patiesi izbijās. – Nē! Nē! Viņš mūs apspļaudīs no galvas līdz kājām.
- Vieglāk pateikt, nevis izdarīt, - nepamirkšķinot acis, atbildēja Septembers. – Ja
es pa ceļam nosaltu, tad taču nevarētu notikt svarīgā saruna ar Zemesgrāfu. Vai nav tiesa?
- Jā, - piekrita Gunnars. – Zemesgrāfs ir tiešs un patiess. Par to mēs vēl
pārliecināsimies. Viņš var izrādīt par jums tādu ziņkāri, ka aizmirsīs par aizvainojumu.
Procesija pagāja garām vēl vienam mazam kvartālam. Etans ievēroja kalēju, kurš apstrādāja bronzas vairogu. Viņu piesaistīja kvēlojošā uguns smēdē. Vēl pie kādām durvīm slinki stāvēja kareivji atspiedušies pret šķēpiem. Viņu apģērbs bija tieši tāds pats, kā tilta sargiem. Vēl viena kareivju grupa bija iekārtojusies torņa ēnā un spēlēja kādu spēli, kas ļoti atgādināja pašu izplatītāko azartspēli visā Galaktikā – viņi meta kauliņus.
Procesija iegāja iekšpagalmā un devās caur lielu zāli pie platāmkāpnēm.
Viņi uzkāpa augšā, pagriezās, uzkāpa vēl vienu posmu. Te pēkšņi aizmugurē atskanēja kliedziens. Sākumā Etans domāja, ka viņi pazaudējuši Koletu. Viņa bija piegājusi pārāk tuvu kāpņu vidum un nokļuva uz ledus celiņa, kas to tūlīt pat nogādāja līdz kāpņu lejai. Nekas nebija salauzts, tikai daži zilumi un sasitumi uz Koletas pēcpuses.
Kad visi bija uzkāpuši līdz augšai, sagaidītājs pagriezās pa kreisi. Procesija pagāja garām vēl vienam kareivju pulciņam, pagriezās pa labi. Nonāca vēl vienā, trešajā zālē, pēc tam ceturtajā – lielākā. Zāles tālākajā galā gaidīja trīs jauni cilvēki. Zāles vidū, kamīnā, kurējās uguns. Te temperatūra ir mazliet virs nulles, nodomāja Etans.
- Pagaidiet mazliet, es jūs pieteikšu, - paziņoja pavadītājs un devās uz priekšu pa
garu, spilgtu grīdas segu, kas klāja akmeņaino grīdu. Zāles abos sānos bija bezgalīgi gari galdi un krēsli, kā arī dīvainas formas gaismekļu turētāji.
- Atceries, - čukstēja Gunnars Etanam, kad viņi lēnām sekoja pavadītājam, - viņš
var būt skarbs, bet taisnīgs un miermīlīgs. Ir mums bijuši arī sliktāki valdnieki. Šis vismaz nav idiots, kā viņa brālis.
- Vai mēs satiksim viņa brāli? – Nobijies jautāja Viljamss.
- Nē, pat ja jūs būtu parādījušies pie mums vēl dīvainākā veidā, nekā ar jūsu
lidojošo laivu. Tikko viņa vaina tika pierādīta, viņu nogalināja.
- Ak, dievs, - iekliedzās skolotājs, atlecot atpakaļ. – Tas izklausās diezgan
nežēlīgi.
- Tā pie mums ir pieņemts, - mierīgi atbildēja Gunnars.
- Jā, diezgan nežēlīga pasaule, - piebilda Septembers. – Jūs te viens otru
neatbalstāt, vai ne?
Pēc tam viņš teica Etanam.
- Tagad, draugs, tava kārta. Saki to, ko uzskati par vajadzīgu.
Pavadītājs apstājās, pagriezās un stādīja priekšā:
- Sers Gunnars, eskvairs Svaksus dal-Džaggers, eskvairs Buls, svešinieku grupu!
- Svešinieki? – Septembers izbrīnīts paskatījās uz bruņinieku.
- Tā viņi jūs sauc, - atbildēja Gunnars. – Mums nav citu, labāku terminu. Tagad