lēnām. Sekojiet man.
Viņi devās pie bruņinieka, kurš stāvēja mazliet tālāk. Etans paspēja apskatīt klātesošos. Pēc tam sers Gunnars, salicis rokas ar spārniem virs galvas, zemu paklanījās. Pārējie centās atdarināt viņa kustībās un necēlās , kamēr nebija piecēlies bruņinieks.
- Mans kungs, - iesāka bruņinieks, - šie ļaudis lūdz piedošanu par ielaušanos tavā
provincē. Viņi lūdz tavu aizsardzību. Viņi… – bruņinieks mazliet sastostījās, - ceļo pa dažādām pasaulēm. Viņu metāliskais debesu kuģis salūza, it kā to būtu sadragājis Rifu Tēvs. Tagad viņi lūdz mūsu palīdzību.
Varens, vecs trans, viss klāts ar biezu pelēku spalvu, atbalstījies ar roku pret troņa sēdekļa roku balstu, piecēlās kājās. Etans ievēroja, ka troņa aizmugures daļa bija izveidota no tāda paša kaula, no kura bija veidotas kolonnas, kas balstīja zāles griestus. Tronis bija rotāts ar daudziem izgrebtiem simboliem. Tā muguras daļa bija vidēja koka resnumā. Zemesgrāfa apģērbs sastāvēja no zīda un spilgti krāsotas ādas. Uz krūtīm bija spoža apsudrabota metāla plāksne. Kroņa vietā bija ādas josta ar taisnstūrveida zelta sprādzi. Rokās bija izgrebta koka nūja ar rotājumiem. Tā bija aptuveni divi ar pusi metru gara. Nūja bija tieva, sarkankoka krāsā. Nūjai bija krāšņi rotāts uzgalis.
- Sers Etans From Forčuns, - teica Gunnars, norādot uz Etanu, pirms tas paspēja
protestēt pret sev piedēvēto titulu. – Stādu priekšā taisnīgo Torsku Kurdag-Vlatu, Sofoldas Zemesgrāfu.
- Mums ir gods atrasties uz tavu senču zemes, vēja dēls, - Etans centās runāt tādā
toni, kā to darīja tirgojoties.
- Laipni lūgti, svešzemnieki, - atbildēja Zemesgrāfs. Viņa balss tembrs izrādījās
diezgan augsts, atšķirībā no citiem traniem, ar kuriem nācās sastapties. Viņš norādīja pa labi uz izkaltušu večuku, kas bija ģērbies melnā zīdā. Ap galvu tam bija apsējs.
- Mans personīgais padomnieks Malmevins Eer-Meezahs.
- Man ir tas gods, augstdzimušie kungi, - atsaucās burvis. Viņš paskatījās uz
viesiem ar neslēptu nepatiku. Etans no tā kļuva mazliet nervozs. Tā varēja lūkoties uz laboratorijas žurkām, kuru nākotne vēl nebija zināma.
Kā vēlāk izrādījās, tās bija nepatiesas izjūtas.
- Bet tas lūk, - turpināja Kurdak- Vlats, pagriezies pa kreisi, - ir mans vienīgais
bērns, mana meita Elfa Kurdag-Vlata.
Ar žestu viņš norādīja uz skaistu, gandrīz kailu meiteni. Viņa paskatījās uz Etanu ar daudz ciešāku skatienu, nekā burvis. Ņemot vērā temperatūru, kas valdīja telpā, viņas apģērbs Zemes apstākļos būtu izsaucis pneimoniju.
Kaut kas iesitās Etana sānos. Viņš pagriezās un ieraudzīja smaidošo Septemberu.
- Vēlāk varēsi aplūkot ciešāk, draugs, - nomurmināja tas. – Nav brīnums, ka
Gunnars bija pārsteigts par mūsu līdzību.
- Ko? – Pārjautāja Etans. Tad uzmetis skatienu tronim, ievēroja, ka Zemesgrāfs ar
nepacietību skatās uz viņu.
- Tavi draugi, - nočukstēja dusmīgi Gunnars.
- Ak, jā, - Etans paspēra soli sāņus un norādīja ar plašu žestu. – Hm, sers
Septembers…
Septembers paklanījās, pavadīdams to ar jocīgiem žestiem. Tas samulsināja Etanu, bet Zemesgrāfs izskatījās apmierināts.
- Gellesponts dju Kanē… pats ievērojamākais tirgonis pasaulē… Viņa meita
Koleta dju Kanē…
Dju Kanē graciozi paklanījās. Tas ļoti pārsteidza Etanu un Septemberu. Koleta vilcinājās, tad izpildīja neveiklu reveransu.
- Un Volters, hmm…
- Tu nekādi nevari atcerēties manu otro vārdu, puis. Ātri var būt par vēlu, - norūca
laupītājs.
- Jā? – Jautāja Zemesgrāfs.
Etans un Zemesgrāfs samulsuši saskatījās.
- Tas ir noziedznieks, ko apsargājam, - beidzot izdvesa milzenis. – Viņam
nedrīkst uzticēties un jāseko līdzi katru sekundi. Viņš slēpās uz mūsu kuģa un…
- Tas viss ir meli! – Aprauti iekliedzās Volters. – Viņi ir noziedznieki, bet nevis
es! Es vadīju viņu kuģi, kad…
Septembers pagriezās pret viņu.
- Apklusti, nelieti. Savādāk tūlīt pat izšķaidīšu tev smadzenes. Ar Zemesgrāfu
mēs varbūt vēl pastrīdēsimies, kuram taisnība, bet darīsim to pēc tam. Bet tevi varu apklusināt tūlīt pat.
Mazais laupītājs apklusa.
- Ser, Gunnar, - jautāja Zemesgrāfs, - ko nozīmē šī vārdu apmaiņa?
- Domāju, sers Etans un sers Skva runā taisnību, Jūsu augstība. Šis histēriskais
puisis ir ļauns un viltīgs.
- Labi. Tad varbūt izdarīsim mūsu viesiem pakalpojumu? Vai pavēlēt tūlīt pat
viņu aizsūtīt viņsaulē?
- Pie mums tā nav pieņemts, Jūsu augstība, - steidzīgi noteica Etans. – Viņam par
saviem noziegumiem jāstājas speciālas mašīnas priekšā, kura bez jebkādām emocijām viņam piespriedīs taisnīgu sodu.
- Kāda var būt taisnība, ja nav iejauktas jūtas? – Brīnījās Zemesgrāfs. – Bet
pašreiz tas nav svarīgi. Tikko esam iepazinušies, bet es jau apspriežu jūsu tiesu sistēmu. Tagad ir svarīgākas lietas. Esmu priecīgs redzēt jūs, savus draugus un sabiedrotos. Jums ierādīs istabas un visu citu nepieciešamo. Vakarā vakariņas ar mani un maniem bruņiniekiem. Tagad jūsu mājas ir šeit.
Pēc tāda paziņojuma, viņš apsēdās ar lielu cieņu un apmierināts par ar sevi.
Etans iepauzēja.
- Mums ar Jums, Zemesgrāf, vajadzētu apspriest vienu lietu. Jūsu palīdzību mūsu
tālākam ceļojumam uz rietumiem.
- Ceļojums? Ceļojums? Kas tas par ceļojumu, ser Gunnar? – satraukts pārprasīja
Zemesgrāfs. – Eskvair Svaksus, Jūs man neko neteicāt par ceļojumu.
- Man nebija laika, mans kungs, lai…
- Viņi nesaprot situāciju, mans kungs, - iejaucās sers Gunnars. – Atceraties, ka
viņi ieradušies no citas pasaules.
- Kā tas iespējams? – Sausi noprasīja Kurdak-Vlata. – Mēs neko nezinām par ceļojumiem no vienas pasaules uz otru.
- Bet tas tā ir, mans kungs, - turpināja Gunnars. – Viesi saka, ka viņu tautieši dzīvo tālu no Uonnomas. Viņi vēlas nokļūt pie saviem tautiešiem. Astoņi vai deviņi tūkstoši satču no šejienes.
- Dienas pastaiga, ko tu neteiksi!
- Bet ja viņi nokļūs pie saviem draugiem, kungs, tad var atvest no turienes daudz metāla un citas…
- Diezgan! – Cieti noteica Zemesgrāfs. – Viņiem, protams, vajadzīgs prāmis, vai pat vairāki?
- Laikam jau vairāki, kungs.
- Ar pilnu apkalpi, provīziju un kareivjiem, aizsardzībai no pirātiem?
- Jā, mans kungs, bet…
- Tas netiek pat apspriests!
- Bet, Jūsu augstība… – sāka Etans.
- Viņi mums dāvā savu gaisa kuģi, mans kungs, - teica Gunnars. – Vesels metāla kalns. Bez jebkādām saistībām. Es par to samaksātu daudz vairāk, nekā šis nieka ceļojums.
- Jā, iespējams. Ir ļoti saprātīgi no viņu puses – dāvāt mums to, ko paši vairs nevar lietot, kas viņus vairāk neaizsargā.
Etans gribēja protestēt, bet tad saprata, ka tieši tādu reakciju no viņa gaida Zemesgrāfs, un apklusa.
- Pilnīgi neiespējams… patreizējā momentā. Varbūt vēlāk. Pēc tam, kad tiksim