galā ar saviem ienaidniekiem.
- Jā, mans kungs, - zāles aizmugurējā daļā atskanēja skaļa balss. – Ko darīsim ar
mūsu ienaidniekiem?
Trans, ko viesi iepriekš nebija ievērojuši, devās pie viņiem. Viņa apģērbs laistījās spožās krāsās. Tas bija apšūts ar ādas sloksnītēm. Viņa bārda bija garāka nekā Gunnaram, un tajā varēja redzēt sirmas šķipsnas. Acis pazuda dziļi zem biezajām uzacīm. Kad viņš pienāca tuvāk, viesi ievēroja vēl vienu viņa ķermeņa īpatnību. Tik resnu tranu viņi vēl nebija sastapuši.
- Darmuka Braunovks, - paziņoja herolds tūlīt pēc jautājuma uzdošanas. –
Uonnomas prefekts.
- Ko tas viss nozīmē? – čukstus Septembers jautāja Gunnaram.
- Darmuka – pilsētas prefekts un svarīgs Domes loceklis, - atbildēja bruņinieks. –
Ļoti ietekmīga, bet ietiepīga persona. Ambiciozs un alkatīgs. Bet pats galvenais, pasakaini bagāts. Diezin vai atradīsies daži trani, kas varētu mēroties ar viņu bagātībā. Viens varētu būt Zemesgrāfs. Nopārējiem Domes locekļiem daļa atbalsta Zemesgrāfu, daļa Darmuku.
- Hmm. Politiskas konflikts, - nomurmināja Etans, nevēršoties ar to ne pie viena.
Es domāja Zemesgrāfam ir absolūta vara.
- Visos jautājumos pēdējais vārds pieder Zemesgrāfam. Bet tas nenozīmē, ka viņš
neieklausās augstmaņu vairākumā.
Bruņinieks apklusa, kad perfekts pienāca tik tuvu, ka varēja visu dzirdēt.
Darmuka uzlika kāju uz paaugstinājuma, un aplūkoja sapulcējušos ar neslēptu nicinājumu.
- Tad šādi ir tie svešinieki, kas atlidojuši metāliskā gaisa kuģī? – Jautāja viņš
izsaucošā tonī. – Tiešām, ļoti savādi svešinieki.
- Pats arī neesi starpgalaktiku seksa simbols, resnuli, - noburkšķēja Septembers.
Etans, it kā piekrītot viņam, pamirkšķināja.
- Manā klātbūtnē neviens neapvainos viesus, - ne pārāk stingri noteica Kurdag
Vlats.
- Apvainojums? – Prefekts delikāti salika rokas uz krūtīm un iztaisnojās. – Es
apvainoju Sēžu Zāles apmeklētājus? Es?
Viņš pagriezās un pētoši palūkojās visapkārt. Prefekta kustībām bija tik maģisks spēks, ka herolds un arī Zemesgrāfs atkārtoja viņa kustības. Prefekts paskatījās griestos, tad palūkojās zem grīdas segas, it kā kādu tur meklētu.
- Te tev nu bija, - turpināja viņš ar mākslotu izbrīnu. – Kur tad Dome? Liekas
mums nav kvoruma. Mūsu priekšā ir seši svešinieki ar mums nezināmām iespējām un nolūkiem. Viņiem ir gaisa kuģis no tik liela metāla daudzuma, kāds Uonnomā nav redzēts kopš Lielās Laupīšanas laikiem. Un šeit nav neviena Domes locekļa…, izņemot manu nabadzīgo personu, kas te ir atvilkusies. Protams, - prefekts nevainīgi paskatījās uz Zemesgrāfu, - tas atbilst Domes hartijai? Varbūt tomēr vajadzētu sasaukt Domes sēdi, lai apspriestu, kāpēc locekļi nav ieradušies? Tā ka viņu te nav, debates nevar notikt. Taisni vai jābrīnās, mans dārgais.
- Nebiju domājis, ka šajā jautājumu vajadzētu traucēt visus Domes locekļus, -
atbildēja Kurdag-Vlats. Viņa balsī varēja saklausīt apjukumu un satraukumu.
- Skaidrs, - teica Braunovks. – Kā zināms, viņa augstības gudrība pārspēj mūsu
visu gudrību kopā ņemtu. Klanos viņa lēmumu priekšā. – Darmuka nevērīgi paklanījās. – Kad ierados te, man likās, ka jūs runājat par laika apstākļiem? Jūs pats, milord, teicāt, ka viss, kas attiecas uz šo lietu, ir diezgan savāds. Vai nebūtu svarīgi to būtu apspriest Dome, jo tas var ietekmēt katru varenās Sofoldas salas gan pieaugušo, gan bērnu?
- Jā, protams, - atsaucās Kurdag-Vlats.
- Tad varbūt iespējams atlikt šī jautājuma izskatīšanu, kamēr nav sapulcējusies
Dome pilnā sastāvā?
Kurdag-Vlats neko neteica, tāpēc Darmuka uzstāja:
- Tad Jūs, milord, esat ar mieru?
- Jā… nu jā, Darmuka! Sajauci tu man galvu ar savu uzstājību.
Zemesgrāfs pielēca kājās un divas reizes uzsita ar nūju pa grīdu. Sers Gunnars un Darmuka paklanījās. Pārējie centās kopēt viņu kustības. Zemesgrāfs aizgāja projām. Tam līdzi aizgāja arī meita un padomnieks.
- Priecājos redzēt tevi, ser Gunnar. Esi atgriezies dzīvs un vesels. – Teica
Braunovks. – Vai ekspedīcijas laikā bija kāda veiksmīga kauja?
- Mēs nevienu nesatikām, tāpēc arī nebija ar ko cīnīties, - sausi atbildēja
bruņinieks un vāji pasmaidīja. Viņa smaidā tomēr parādījās dīvains uzplaiksnījums. Varēja redzēt, ka trans ar grūtībām valda pār sevi.
- Kāda veiksme! Es būtu ļoti sarūgtināts, ja šajos dīvainajos notikumos tiktu
savainots viens no mūsu drosmīgākajiem bruņiniekiem. Sevišķi laikā, kad mums tuvojas īstas briesmas. Labdien, svešinieki, - prefekts paklanījās Etanam, - gan jau mēs ar jums vēl tiksimies.
Darmuka atstāja zāli savā viļnojošajā, daudzkrāsainajā apģērbā, kam pa virsu bija uzmesta brūna, skaista kažokāda.
- Es protams nezinu vietējo valodu tik labi, kā jūs, - teica Gellesponts, bet šis
puisis pieder tai ļaužu šķirai, kurai man vienmēr atradīsies pāris siltu vārdiņu…
- Jūs gan esat raksturu pazinējs, - pamāja Septembers, pēc tam pasmaidīja un
pamāja Gunnaram. – Jūs ar viņu nepavisam neesat no vienā asinīm. To es sapratu.
- Braunovkam asins priekš kaujas ir mazāk nekā sūnām, - bruņinieks nospļāvās
un paskatījās uz pārējiem. – Šim tipam bez sirds ir tāda vara… . Viņš ir nejūtīgs bende. Viņš pārpludinājis provinci ar vardarbību. Viņš jūtas pārāks pār visiem ar savu taisnību! – Gunnars nopūtās. – Ejam. Aizvedīšu uz jūsu istabām. Ir vēl kāda svarīga lieta, kas man jums jāpavēsta un, saistībā ar ceļojumu, jums tā jāapspriež pirms Domes sēdes… Es sekošu, lai ēdamais jums tiktu nogādāts istabās. Dome savāksies pēc vakariņām. Vai jūs varēsiet ēst mūsu barību?
- Tā, protams, nevar sacensties ar Haivhumas „Grand-Hotel” firmas ēdieniem,
bet, domāju, mēs tiksim ar to galā, - atbildēja Septembers.
- Bet šim, - noteica Etans, atgādinot Gunnaram par Volteru, - vajadzētu vakariņot
vienam apsargātā istabā. Sargi nedrīkst būt uzpērkami.
Volters nošūpoja galvu, bet pretī neko neteica.
- Esmu mazāks augumā par mis Dju Kanē, bet jūs no manis baidāties.
Septembers tikai pasmējās.
- Es to nokārtošu, - solīja Gunnars.
Etana istaba bija ērti iekārtota. Varēja saprast, ka visas šīs ērtības atbilst vietējiem standartiem. Ja Uonnoma ir tipiska provinces galvaspilsēta, te ļoti noderētu tirdzniecības prospekti. Kaut vai tas, kas attiecas uz metālapstrādi… vai šie brīnišķīgie kažoki…
Ja tikai viņš varētu sastādīt ziņojumu!
Uz gultas bija skaits baldahīns. Etanu interesēja, kā tiek gatavots tāds audums. Visi turīgi trani, ko viņš satika, bija tērpti apģērbā no šī auduma. Tas bija ļoti skaists un mīksts. Etans šaubījās, vai tas ir zīdtārpiņu darbs. Ja arī uz šīs pasaules varēja sastapt kukaiņus, tad tas, droši vien, bija liels retums. Katrs zīdtārpiņš ātri vien te pārvērstos par ledus gabaliņu. Tai pašā laikā, šis audums neizskatījās pēc mākslīgi taisīta. Vēl viena neatminēta mīkla.