Gulta, droši vien, bija domāta vienai personai, bet tā bija tik plata, ka pietiktu vietas trijiem. Koka skapis blakus tai bija izgreznots ar skaistiem kokgriezumiem. Pie sienas bija milzīgs spogulis. Tam bija jābūt pieauguša trana augumā.
Divguļamajai gultai bija jābūt kaut kam grandiozam, gan pēc lieluma, gan pēc komforta.
Durvis varēja aizbultēt no iekšpuses. Aizbīdnis bija izgatavots no koka, nevis no metāla. Uonnomas meistari zināja kā aprīkot viesu apartamentus. Vienkāršs zaglis te iekšā netiktu, bet muskuļotu sargu svaru aizbīdnis neizturētu.
Vēl Etans ievēroja mazu asināmo akmeni. Tas bija nolikts pie gultas. Sākumā Etanam nebija skaidrs, kam tas domāts. Akmens atradās pārāk zemu, lai uz tā varētu asināt nazi. Pēc tam Etans saprata, ka tas domāts tranu nagu uzasināšanai.
Tā, droši vien, bija rīta tualetes sastāvdaļa. Piecēlies no rīta, nomazgājies, sasukājies, tad uzasini savus nagus…
Vēl kaut kas uztrauca Etanu, kamēr viņš nebija ielūkojies lielajā koka skapī. Tas bija pilns ar biezām, platām kažokādām. Šīs ādas nebija tik skaistas un krāsainās, kā vietējo iedzīvotāju apģērbs, toties bija smagas un siltas. Istabā nebija kamīna. Vienīgais logs bija atvērts pret debesīm. Bez kažokādām Etans te nevarētu iemigt. Jāņem vērā, ka nakts laikā temperatūra stipri pazeminājās.
Viņš piegāja pie augstā, šaurā loga. Logam bija aizvirtņi, kas paredzēti aizsardzībai no vēja brāzmām. Ienaidnieku tas, protams, neaizkavētu. Etans paskatījās lejup. Viņš aizmirsa, cik pakāpienu bija pārvarēts, kāpjot augšup.
Salas dienvidu daļa bija kalnaina. Uonnomas pils bija uzcelta uz pašas kraujas malas. Tas, kas izkristu pa logu, lejā jau būtu miris. Etans mēģināja iedomāties, kā viļņi sistos pret šīm kraujām. Iespējams, pirms simts miljoniem gadu tā arī ir bijis. Šī pils puse nebija pieejama.
Izbāzies pa logu aukstajā vēja, Etans redzēja, ka augstā krauja stiepjas tālāk uz rietumiem, pirms tā nolaižas līdz ledus līmenim. Šur tur uz baltā sniega plašuma bija redzami zaļi plankumi.
Viņš pameta skatienu debesīs. Piemetīsim, domāja Etans. Trani vakariņo ap saules rietu. Tātad viņam vēl ir dažas stundas līdz Domes sēdei. Varētu pa to laiku vēlreiz apciemot skroderi. Varbūt viņam ir arī cits apģērbs, ne tikai kažoki? Apģērbs, kurš bija viņam virsū uz „Antaresa”, kad tika nolaupīts (tas likās pirms vairākiem tūkstoš gadiem), nebija piemērots vietējam klimatam.
Speciālais kombinezons ar vilnu uz āru bija ļoti labs, bet tas apģērbs, kas bija zem tā, bija daudz sliktāk piemērots.
Pie durvīm pieklauvēja.
- Iekšā, - atsaucās Etans, nepagriežoties, bet balss, kuru viņš dzirdēja, lika tam
pagriezties pret durvīm.
Šī balss teica frāzi „Labu vēju” – cilvēku valodā.
Elfa Kurdag-Vlata, Uonnomas troņa mantiniece, uzmanīgi aiztaisīja aiz sevis durvis. Viņa izskatījās samulsusi un piesardzīga. Elfa aizbultēja durvis. Dīvaini.
- Piedodiet par istabas nabadzīgo iekārtojumu, - dobji noteica viņa. – Tā ir labākā
no tām, ko tēvs ātrumā lika sagatavot. Mēs neko nezinājām par jūsu vajadzībām.
Etans panāca no loga un speciāli apstājās tā, lai starp viņiem būtu gulta. Ja tas arī uztrauca Elfu, tad viņa to neizrādīja. Viņa piegāja un apsēdās uz gultas malas, ietinoties pārsegā.
- Jūs tiešām esat atlidojuši no citas pasaules? – jautāja Elfa, aizturējusi elpu.
Viņas apģērbs bija kā svētku paciņa, ko gatavojis neprasmīgs, sešus gadus vecs bērns. Tas fakts, ka Elfai zem apģērba bija gaiši pelēka spalva, nepadarīja viņu vairāk apģērbtu. Ja nebūtu šīs kaķa galvas, platās nāsis un mirdzošās, vertikālās acu zīlītes, varētu nodomāt, ka Etana priekšā sēž cilvēka pozā gludspalvaina ūdele.
- Jā, mēs esam no citas pasaules, - mierīgi atbildēja Etans ar uzsvaru uz vārda
„mēs”. Ja viņa gaidīja, ka Etans turpinās runāt, tad stipri maldījās. Etans ne sekundi neaizmirsa, kas ir viņas tēvs. Ne tikai tāpēc, ka mūždien bija sliktā omā, bet arī tāpēc, ka zināja, kāda viņam ir vara. Viņš varēja vienā momentā nolemt kādam nocirst galvu. Kamēr Etans nav iepazinis vietējos iedzīvotājus, viņš klusēs kā mūks. Pagaidām nevajadzētu daudz svaidīties ar informāciju.
Elfa bija garāka un daudz platāka par Etanu. Tas mazliet biedēja.
- Dīvaini. Jūs ne pārāk daudz atšķiraties no mums, - teica Elfa, skatoties uz Etanu
ar savām dzeltenajām acīm.
Nolādēts! Kaut viņa nebūtu bijusi tik pievilcīga! Esi uzmanīgs, teica Etans pats sev. Viņa taču nemaz radniecīga ar mūsu sugu. Ir, protams, tādi cilvēki, kas satiekas ar būtnēm no citas sugas. Etans pat pazina vienu tādu puisi…
Pietiek!
- Es domāju, tas ir ļoti interesanti, - beidzot noteica Elfa, pārtraucot saspringto
klusumu. Viņas pirksts virpināja spalvu cirtu. – Bet jums nepavisam nav spalvu. Tikai uz galvas.
- Tā īsti nav, - atbildēja Etans, cenšoties izlikties pēc iespējas mierīgāks. – Mati
aug arī citās vietās.
Viņš jau gribēja teikt „uz krūtīm”, kad Elfa viņu pārtrauca.
- Tiešam? Gribu paskatīties.
Viņa, kā atsperes mesta, metās pāri gultai.
Daudziem cilvēkiem kautrība sadzīvo ar izlikšanos. Etans nepiederēja pie tādiem cilvēkiem. Reālajā dzīvē tādiem nākas saskarties ar daudzām negaidītām situācijām.
Pirmām kārtām jau Etans nesaprata, ko Elfa vēlas - viņu noskūpstīt vai nogalināt? Mīlas spēles šajā pasaulē laikam ir tik pat nežēlīgas, kā klimats.
Etans gribēja pavēlēt pārtraukt šo dīvaino mīlas spēli, bet viņa mute bija pilna ar spalvām. Likās, ka Elfai ir vēlēšanās viņam iekost. Tā Etanam izskatījās, jo viņš sajuta visus četrus viņas ilkņus. Ja tagad istabā ielauztos tas resnis Darmuka, vai Elfas papucītis…. durvju aizbīdnis tos neaizturētu.
Etans divkāršoja savu pretestību. Izstiepis uz priekšu rokas, lai atgrūstu Elfu, viņa rokas sataustīja kaut ko apaļu un siltu. Tas bija plecs. Elfas kustības kļuva aizvien straujākas. Etans sasprindzināja rokas un nikni atgrūda meiteni.
Rezultāts bija pārsteidzošs, bet pamācošs.
Elfa izlidoja no gultas, atsitās pret sienu un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ar šausmām Etans nodomāja, ka ir iesitis pārāk stipri. Zemesgrāfa vienīgās mantinieces nāve tūlīt pat atrisinātu cilvēku neskaidro nākotni…
Par laimi Elfa bija stipri satriekta par notikušo, bet pie pilnas samaņas.
- Hmm…. Tu gan esi spēcīgs!
Etans nespēja izšķirties starp divām savām vēlmēm: pasniegt meitenei roku, palīdzēt piecelties un bailēm atkal pieskarties šim ķermenim.
- Ar tevis viss kārtībā?
- Jā… Liekas, jā, laipnais bruņiniek.
Viņa lēnām piecēlās kājās, pataustīja kaklu un pakausi, pēc tam sakārtoja savu apģērbu. Ar plecu atbalstījusies pret sienu, Elfa ar dīvainu skatienu paskatījās uz Etanu.
- Es nebiju gaidījusi tik… tik stingru pretsparu, - nomurmināja viņa.
- Izmisums, - atbildēja viņš, neatrodot citus atvainošanās vārdus. – Mūsu
patreizējais stāvoklis ir tik nopietns, ka nespēju koncentrēties uz citām lietām. Baidos neaprēķināju savus spēkus.
- Jā, - piemiedz ar aci Elfa. – Iešu un padomāšu par to savā brīvajā laikā. Līdz
nākošajai tikšanās reizei, ser Etan. Visu labu.
Noslaucījis no pieres aukstos sviedrus, Etans ievēroja, ka dreb viņa roku pirksti. Viņš saspieda pirkstus dūrē. Sāka drebēt visa roka. Arī otra roka nebija mierīga. Etans mēģināja saņemt sevi rokās. Rokas nomierinājās, tās kļuva siltākas.