Etans nosprieda, ka pareizi rīkojies šajā situācijā. Viņš tikai baidījās par Elfas izjūtām, kā viņa tagad izturēsies pret cilvēkiem? Laikam jau bija noticis visnepatīkamākais no tā, kas varēja notikt.
Viņš aizvien vēl sēdēja un analizēja notikušu, kad atvērās durvis un pa tām ienāca Septembers.
- Sveiks, draugs, - sāka viņš, skatoties uz durvīm. – Es tikko zālē satiku viņas
augstību. Jūs esat guvis uzvaru?
- Vai arī iedzīvojies nāvīgā ienaidniekā. Es nezinu. Tas vairāk līdzinājās atklātai
sadursmei. Bet kā Jūs uzzinājāt, ka viņa iznākusi no manas istabas?
- Jūs pats to tikko apliecinājāt.
- Ziniet, tā varētu būt labi nomaskēts slepkavības mēģinājums.
- Cik noprotu, it kā sods par mēģinājumu salaist ar augstmaņa atvasi…
- Nolādēts, Skva. Ne ar vienu es nemēģināju salaist! – ar pašcieņu paziņoja Etans.
– Viņa pati mēģināja ar mani salaist. Tā…
- …ir nāve no lēnas spīdzināšanas vietējo interpretācijā. Gunnars man likās
mazliet domīgs, kamēr biji ar viņu aizņemts.
- Ak, dievs! Viņš arī zina?
- Nedomāju. Vienkārši kādu sūtīja pēc Jums, bet durvis bija aizbultētas. Tad visi
nolēma, ka gribat palikt vienatnē. Ļoti jauki.
- Nolādēts! Labi, tomēr noskaidroju arī ko svarīgu. Jums bija taisnība par viņu
ķermeņu uzbūvi. Viņu skeleta uzbūve, nezinu vai tas ir pareizais medicīnas termins, ir daudz vājāka par mūsējo. Es viņu mazliet stiprāk pagrūdu, un viņa aizlidoja līdz istabas otram galam. Bija ļoti pārbijusies.
- Tiešām? – Nopriecājās Septembers. Zelta auskars viņa ausī nozibsnīja. – Sakiet,
vai viss viņu ķermenis ir klāts ar spalvām? Vai ir vietas, kur…
- Augstais dievs, Skva! – Iesaucās sarūgtinātais Etans. – Starp mums nekā nebija.
- Tad kāpēc Jūs nolēmāt viņu aizlidināt pāri visai istabai? – neatlaidās
Septembers.
- Es nebiju to tā domājis, - pacietīgi turpināja Etans. – Viņa izrādījās daudz
vieglāka, nekā domāju. Lūk ko es Jums cenšos iestāstīt.
- Vēl vajag pierādīt, ko jūs tur darījāt.
- Jūs beigsiet vienreiz vai nebeigsiet!
- Labi, draugs, nomierinies. Es vienkārši jokoju, - nopietnāk turpināja
Septembers. – Tātad neskatoties uz viņu solīdajiem apmēriem, to svars ir neliels. Tātad, cilvēks ar normāliem fiziskiem dotumiem, varētu būt krietni stiprāks?
- Nav obligāti, - iebilda Etans. – Tas, ka viņi ir vieglāki, nenozīmē, ka viņi ir
vājāki. Viņiem tomēr ir iespaidīgi muskuļi. Ar meiteni tik viegli tiku galā tāpēc, ka tas bija negaidīti.
- Un tomēr, - turpināja Septembers, - jebkurā spēka cīņā mums ir milzīga
priekšrocība. Tas ir patīkami.
- Ko Jums teica Gunnars? – Etans atgāzās gultā, aizlicis rokas aiz galvas. – Jā, vai
visi dabūja atsevišķas istabas?
- Jā. Izņemot Dju Kanē. Koleta atteicās dzīvot viena. Tāpēc viņas gultu novietoja
tēva istabā. Nelietim Volteram apartamenti arī īpaši neatšķiras. Tikai durvīm aizbīdnis ir ārpusē un uz logiem ir restes. Nekur viņš nevar aizbēgt. Tu palūkojies pa logu? Bez pārbaudītas virves un dzelkšņiem es pa to nerāptos ārā.
- Tādā vējā? – Teica Etans. Es to nedarītu pat ar virvi un dzelkšņiem.
- Hmm. Spriežot pēc Gunnara vārdiem vietējie iedzīvotāji, pārsvarā, ir miermīlīgi.
Ja neņem vērā tādu lietu, kā augstmaņu meitu atgrūšanu. Lieliska, labestīga tauta.
- Es tagad labāk pasēdētu kādā klusā bārā ar patīkamu kompāniju, - sapņaini
paziņoja Etans. Ledaina vēja brāzma apdedzināja vaigu. – Jā, viņi visi ir mierīgi zēni. Kas no tā?
- Bez tā visa, - turpināja Septembers, pētot koka skapi, kas bija novietots pie
gultas. – Te vēl ir klejojošas barbaru bandas. Parasti gan tās uzbrūk tikai atsevišķiem prāmjiem. Dažreiz veiksmīgi, dažreiz nē.
- Tāpēc acīmredzot arī pils ir tik labi nostiprināta, un tajā tik daudz kareivju, -
piezīmēja Etans.
- Arī tas ir iemesls. Jāņem vērā arī kaimiņu iespējamais uzbrukums. Bet pašreiz
klejotāju bandas ir tā savairojušās, ka ieguvušas nācijas statusu. Viņi migrē pa viegli paredzamu maršrutu un nodarbojas ar laupīšanu un pēkšņiem uzbrukumiem. Gunnars stāstīja man, kas notiek, kad parādās barbari. To nebija patīkami klausīties. Lai saņemtu atpirkšanās nodokli naudā, apģērbā, ēdienā u.t.t, viņi ieņem pilsētu uz nedēļu. Ņem sev visu, kas iepaticies, gan no veikaliņiem, gan ielām. Slepkavo, ja ienāk prātā tāda doma. Izvaro un aizved sev līdzi sievietes, kas nav noslēpušās. Dažreiz prieka pēc nogalina kādu bērnu bariņu… Vienkāršāk runājot – vienkārši dzīvespriecīgi puiši, kurus nav sabojājusi mūsu attīstītā civilizācija! Ja ir kaut mazākā pretošanās pazīme, pilsēta tūlīt pat pārvēršas par liesmojošu lāpu. Bet iedzīvotāji, ieskaitot bērnus, tiek nogalināti. Paliek dzīvas tikai dažas sievietes, ko ņem sev līdzi. Netiek ņemti pat vergi. Viņus nemoka nekādi sirdsapziņas traucējumi. Nav brīnums, ka parasti tiek samaksāts viss prasītais.
- Ļoti līdzīgi mums, cilvēkiem, - nomurmināja Etans.
- Vai tad nav? Viņi pārvietojas garās kolonās perpendikulāri vējam. Viņiem ir
dučiem ragavu, ar kuru tiek pārvadāts viss dzīvei vajadzīgais. Gan pārtika, gan visi sadzīves priekšmeti. Kareivji pārmaiņus dodas izlūkos, bet karavāna nekad neapstājas. Tikai tad, kad atkal apstājas pie kādas pilsētas.
- Kā Terras skudru armijas, - piezīmēja Etans.
- Jā, vai arī kā Turabišs Delfiuss no tās jaunās pasaules, no Draksas IV. Gunnars
salīdzina ar dabas spēkiem, kuru iedarbību viņi izjūt uz sevis. Kā vējš vai ugunsgrēks. Fiziski barbari ne ar ko neatšķiras no pilsētas iedzīvotājiem. Bet gan kultūras, gan prāta attīstības ziņā, stāv uz daudz zemāka attīstības pakāpiena.
- Un cik bieži te ir šo barbaru bandu uzbrukumi? – Jautāja Etans, skatoties pa logu
un klausoties vēja brāzmās. Uz loga rāmja jau parādījās apledojuma kārtiņa.
- Ik pēc diviem gadiem. Dažreiz pēc trīs gadiem.
Etans novērsa skatienu no loga.
- Tā ir Orda, ko visi te piemin?
- Tieši tā, - pamāja Septembers. – Šī banda Sofoklas iedzīvotājus aplaupa jau
aptuveni simts gadus. Un arī no vairuma kaimiņu provinču. Šķiet esam te ieradušies interesantā laikā. Gunnaram un jaunajiem bruņiniekiem apnicis maksāt nodevas barbariem. Viņi grib cīnīties.
- Šķiet, viņi to vēlējās arī iepriekš, - teica Etans. – Vai viņiem ir kāda cerība
saņemt atļauju cīnīties?
- Nu kā tu pats saproti, tādas darbības ir jāakceptē tā saucamajai Domei. Gunnars
un viņa draugi tikai sasmīdinātu vietējos augstmaņus. Bet te ir tāds puisis Balavērs. Varētu viņu nosaukt par vietējo ģenerāli. Un viņš nobriedis atbalstīt Gunnaru. Gunnars saka, ka Balavērs prognozē Uonnomas iespējas uzvarēt šajā kaujā kā piecdesmit pret piecdesmit.