Etans iesvilpās
- Nav pārāk laba prognoze, ja uz spēles likta visa tava tauta.
- Varbūt arī nav. Bet šis vecais trans jau nodzīvojis ilgus gadus, maksājot
nodevas barbariem. Viņš ir gudrs. Kā tu pats saproti, iebildumi pret pretošanos nāk no tiem, kas gandrīz neko nezaudē no Ordas uzbrukumiem. Tie ir apkārtnes mēri, fermeri. Tādi kā prefekts Darmuka un citi. Balavēru un Gunnaru atbalsta vietējie tirgotāji. Ordas uzbrukuma laikā visvairāk tauta cieš no ugunsgrēkiem un laupīšanas. Barbari savus spēkus koncentrē tur, kur ir visvairāk ēku un preču. Mūsu gadījumā, tā ir Uonnoma.
- Jā, es arī labāk jūtos pie nemainīgām cenām, - nomurmināja Etans. – Kā izskatās
mūsu draugu izredzes?
- Nu, teica milzenis, apsēžoties uz gultas malas, - kas ir raksturīgi šādām
kultūrām: Vairākums kaujas spējīgajiem vīriešiem ir kaut kāds sagatavošanas līmenis, bet tie ir slikti organizēti. Gunnars saka, ka viņi varot savākt aptuveni astoņus tūkstošus apbruņotu vīru. No šī skaita tikai divi tūkstoši ir apmācīti profesionāli kara mākslai. Uz salas ir pastāvīgs garnizons ar pieciem simtiem kareivju, kurus vada piecdesmit bruņinieki, simts eskvairi un vēl kāds simts viņu palīgu.
- Trīs tūkstoši karavīru un pieci tūkstoši zemessargu, - teica Etans.
Septembers pamāja.
- Cik liela ir Orda?
- Vismaz, četrreiz lielāka.
Etans neko neatbildēja.
- Pēc Gunnara vārdiem, - turpināja Septembers, - šo cilti vada lielākais maitas
gabals pasaulē, ar mīļu iesauku Saganaks-Nāve, Vraganas Bieds. Vragana bija neliels mednieku ciematiņš, ko Orda noslaucīja no zemes virsmas aptuveni desmit gadus atpakaļ. Nāvei ir interesants hobijs. Tā iekausē vietējos iedzīvotājus ledū. Tad uz akmens ragavām ar burām nostiprina šķēpu, un palaiž pa vēju pret iekausēto. Pagaida, kamēr laiva pazūd no redzesloka, tad metas atgūt savus šķēpus. Kad ragavas panāktas, tās paspējušas nelaimīgo līķus aizvest krietnā attālumā. Nāvei nolemto galva vienmēr ir pacelta, lai redzētu tuvojošos šķēpus. Vai nav jautra nodarbe?
- Šādu anekdoti labāk būtu dzirdējis pēc vakariņām, - nomurmināja Etans. Viņš
vienmēr uzskatīja savu kuņģi par izturīgu, bet šajā pasaulē… – Labi, pārliecinājāt, ka šis puisis ir ļauns. Bet ko Gunnars vēlas no mums? Kaut ko jau viņš vēlas, savādāk nebūtu par visu to stāstījis. Nebūtu tik smalki stāstījis par šī Saganaka neķītrajām izdarībām. Te slēpjas kaut kāda viltība. Un vēl viņš teica, ka vēlas līdz vakariņām mums pavēstīt kaut ko svarīgu.
- Jā, tam zellim galva strādā, - piekrita Septembers. – Lieta ir tāda. Kā Jūs pats
saprotat, Gunnars ar savu ģenerāli ir ļoti uzmanīgi. Viņi mēģinās pārliecināt Domi, ka maksāt nodevas ir nepareizi un vajag karot. Viņiem tas var izdoties, ja pasniegs to visu tik emocionāli, ka neviens negribēs iebilst.
- Ko tas nozīme? – Jautāja Etans, ievīstot kājas segās.
- Kad viņi to piedāvās, tas būs ļoti emocionāli, ja šajā brīdī mēs visi pieleksim
kājās, un zvērēsim cīnīties plecu pie pleca līdz nāvei.
- Hmm. Jūs mēģināt man pateikt, ka mums jāatbalsta viņu pretošanās ideja?
- Nē, stingri noteica Septembers. – Mums jāpiekrīt ņemt rokās zobeni un šķēpi, un
jāstājas Sofoldas kareivju rindās.
Etans ātri apsēdās. Miegs pazuda kā ar roku noņemts.
- Viņi vēlas, lai mēs karojam? Bet kamdēļ? Mēs taču neesam Sofoldas pilsoņi.
Mēs neesam karavīri… Vismaz es neesmu karavīrs.
- To var labot, - mierīgi atsaucās Septembers. – Izskatās, ka vietējie iedzīvotāji
mūsu ierašanos uztver gluži mierīgi, turpretī Gunnars apgalvo, ka tas ir izraisījis lielu sensāciju. Kaut gan skatoties uz traniem, liekas, ka svešzemnieku ierašanās pie viņiem, ir ikdienišķa parādība. Gunnars grib iedvest opozīcijai, ka mūsu ierašanās ir zīme no augšas. Zīme, ka kauja būs uzvarēta un vēl kaut kas tādā pašā garā… Bet ja mēs kaujas laikā slēpsimies pilī, cīņas spars uzreiz noplaksies. Tāpēc tiek gaidīts, ka mēs drosmīgi metīsimies cīniņā un sitīsim pretiniekus pa labi un pa kreisi ar saviem noslēpumainajiem ieročiem. Draugs, Jūs mani sapratāt?
- Karot? – Domīgi novilka Etans. – Es varu rokās turēt tenisa, mazliet protu spēlēt
golfu, bet lai ņemtu rokās kara cirvi un stātos pretī muskuļainiem milzeņiem…
- Viņi nelūdz tik daudz fizisku palīdzību, cik morālu, - mierīgā balsī turpināja
Septembers, - Gunnars apsolīja mums savu palīdzību. Viņš parūpēsies, lai mēs nokļūtu līdz Arzudunai.
Etans sasita rokas.
- Lieliski! Viņš domā, ka kāds no mums paliks dzīvs un izmantos viņa palīdzību!
Domāju, ka viņš palīdzēs ar bēru procesijas rīkošanu. Mūs ar visām goda ceremonijām noliks pie Zemesgrāfa kājām. Droši zinu tikai vienu. Uz mana līķa sejas viņi smaidu nesaskatīs. Bet kas būs, ja mēs nepiekritīsim?
Viņš gaidīja, ka Septembers atbildēs kādu standartfrāzi – „mēs atteikties nevaram”, vai „viņi mums nedos miera, kamēr nepiekritīsim”, bet Septembera atbilde satrieca viņu.
- Nekas, - viņš lēnām pašūpoja galvu. – Viņi vienalga cīnīsies, tikai bez mūsu
palīdzības. Ja gribam, varam doties „Vara pērtiķa” virzienā kaut rīt. Bet tad jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi.
- Tiešām… – Etans mēģināja atcerēties Gunnara seju. – Kad Jūs runāsiet ar
pārējiem?
- Esmu jau runājis. Koleta Dju Kanē saka, ka iesaistīties vietējos konfliktos esot
bīstami. Bet pēc tam viņa teica, ka mums nav citas izejas. Es jau sāku domāt ka meitenes prāts ir ļoti lokans pretstatā viņas ķermenim… Veco Jūs jau zināt. Dīvains tips. Sākumā saka, ka viņam jāparūpējas par sevi, lai varētu atgriezties pie savām puķēm, bet jau pēc minūtes gatavs doties cīņā pret „gļēvulīgajiem iekarotājiem, par Sofoldu!” Viņš ies… Volters, man par izbrīnu, teica nē.
Arī Etans bija izbrīnīts.
- Jūs viņam jautājāt?
- Protams. Sākumā viņš teica „nē”, bet pēc tam pārdomāja. Lūdza nevienam
neteikt. – Milzenis nosmīnēja.
- Bet Viljamss? – Etans mēģināja iztēlot savā prātā, kā izskatītos skolotājs bruņās,
ar bruņu cepuri galva, ar kaujas cirvi rokās. Šī aina likās ļoti amizanta.
- Viņš visu laiku runājas ar burvi… Kā viņu tur sauca? Eer-Meezahu. Viljamss no
sarunas atrāvās tikai uz brītiņu, lai pamātu ar galvu un atkal mestos sarunās, no kurām es neko nesapratu. Nezinu pat, vai viņš saprata, par ko jautāju? Viens no mums tiešām ir iedraudzējies ar vietējiem.
- Mani tas nepārsteidz, - domīgi noteica Etans. – Iedomājaties tikai, ko var uzzināt
šis Eer-Meezahs no parasta Sadraudzības pilsoņa. Lieciet skolotāju mierā. Mums vēl var noderēt kāda mums lojāla vietējā iedzīvotāja palīdzība. Mācīts cilvēks viens pats ir bezpalīdzīgs, bet divi jau veido savienību, kas var apspriest kādu interesējošu problēmu, neskatoties uz badu, aukstumu vai nāves draudiem.
- Tiešām? – Nosmējās Septembers piepaceļot savas lielās uzacis. – Jūs, draugs,
arī piederat šai kategorijai?