- Kas? Es? – Sašuta Etans. – Tagad manas zinātniskās intereses ir tēmētas tikai uz
to, kā iznīcināt lielāko bifšteku šajā Visuma kvadrantā. Ar asu mērcīti un 96 vai 97 gada vīna pudelīti. Jā, - viņš turpināja, - ko tad mēs šodien vakariņās ēdīsim?
- Tas tiešām ir svarīgs jautājums, - piekrita Gunnars, pamājot ar galvu. – Es teicu
Gunnaram, ka ēdīsim līdzatvesto pārtiku. Viņš bija šokēts, negribēja par to neko dzirdēt. Teica, ka mūsu pārtikas nepazīstamās smakas var izraisīt Domes locekļiem nelabumu. Es savukārt piezīmēju, ka nebūs arī labi, ja ēdot viņu pārtiku, kāds no mums to tūlīt pat neatvemj atpakaļ uz vakariņu galda. Gunnars tam nepiekrita, sakot, ka, ja atteiksimies no kopīgām vakariņām, tas var būt slikti saprasts. Tā vismaz es sapratu viņa vārdus. Tagad viss būs atkarīgs no tā, ko šef-pavārs sniegs galdā. Uzzināt ēdienkarti man neizdevās. Jūs teicāt, it kā mēs nevaram saindēties no viņu pārtikas?
- Cerēsim, ka nē, - domīgi atbildēja Etans. – Tas, ko atceros no video informācijas, nevarētu īpaši sabojāt mūsu kuņģi. Tomēr, tas nenozīmē, ka uz vakariņu galda var neatrasties kāds mums neēdams produkts. Es ieteiktu ēst tikai dažus vienkāršākos ēdienus, un netēlot no sevis starpzvaigžņu gardēdi. Iespējams lielākā daļa no pārtikas būs mīksta un garšīga. Jūs neuzzinājāt kaut ko par vietējo etiķeti?
Septembers pasmaidīja:
- Ēdiet ar rokām. Tālāk tīrā improvizācija. Obligāti jāņem līdzi ieroči.
- Es jautāju Gunnaram par to, ko te ir pieņemts darīt, ko nē, - piezīmēja Etans. Viņš nervozi mēģināja pielāgot apzeltīto ādas jostu, kas pa diagonāli šķērsoja viņa kažokādas jaku. Galma skroderis droši vien bija vienos sviedros, mēģinot pielāgot vietējo apģērbu svešinieku vajadzībām.
Tā kā visi svešzemnieki, izņemot Septemberu, bija aptuveni tādā pašā augumā, kā trani, tikai krietni tievāki, tad viņi pilnīgi noslīka jebkurā vietējā apģērbā.
Iešujot un pāršujot bērnu apģērbus, skroderis ātri vien apģērba visus svešzemniekus.
- Neraizējieties, - čukstēja Septembers Etanam. – Vienkārši skatieties uz saviem
kaimiņiem un dariet tieši tāpat. Man teica, ka labāko gabalu izķeršana ir gluži parasta lieta. Tāpat neviens neuztrauksies, ja nošķaidīsiet kaimiņu ar sulu, vai Zemesgrāfu ar mērci.
Dju Kanē neveikli taustīja savu modificēto apģērbu, bet Koleta kontrolēja viņu. Kas attiecas uz viņas pašas apģērbu, tas pilnībā noslēpa viņas tuklo stāju, kaut arī starp traniem viņa nemaz neizskatījās tukla… Koleta tikai piebilda, ka viņas „kleita” mazliet grauž miesu.
Varēja jau dzirdēt tranu balsu jūklī gan smieklus, gan kaislīgus, naidīgus izsaucienus. Starp runām, tām pa vidu, šur tur varēja dzirdēt skaļas atraugas.
Zālē skanēja arī mūzika. Visvairāk „orķestrī” bija stīgu instrumentu, sitamie instrumenti, un vēl kāds instruments, kas atgādināja oboju. Visu nomāca cepešu un vārītu dārzeņu smarža. Apbrīnas un neveiklības sajūta te esot neparastajiem viesiem, netraucēja nepacietīgi gaidīt vakariņas.
Gunnars sagaidīja viņus pie galvenās zāles ieejas. Etans vēl nekad nebija redzējis bruņinieku tik uztrauktu.
- Lūk arī jūs! Pie Lielā Mežonīgā Rifa, kur jūs tik ilgi kavējaties? Es jau
nodomāju… ka esat nolēmusi doties projām savā ceļā.
- Nekas tamlīdzīgs, vecīt Gunnar, vai kā tur tevi saukt, - teica Septembers, uzsitot
Gunnaram uz pleca. Etans nobrīnījās, ka Gunnaru tas nemaz neuztrauca.
Gunnars skatījās garām milzenim.
- Kur tad ir tas mazais klusais?
- Ā, Volters arī ir te, - atbildēja Septembers, norādot ar pirkstu uz aizmuguri.
Pat lieliskajās kažokādās un zīdā, laupītājs atgādināja žurku.
- Domāju, Gunnars nejautāja par Volteru, - piemetināja Etans, apskatot mazo
procesiju. – Kur ir Viljamss?
Arī Septembers palūkojās visapkārt.
- Jā, kur tad…
- Viss kārtībā, džentlmeņi, esmu šeit, - atskanēja pazīstamā balss no zāles tālā
stūra.
Skolotājs parādījās reizē ar burvi Eer-Meezahu. Viņš samulsis smaidīja, pievienojoties pārējiem.
- Piedodiet par kavēšanos, draugi. Ceru, ka ar to nevienu neesmu pievīlis.
- Nē, nē, - teica Septembers. – Jums taču nav jāatvainojas par visiem?
- Piedodiet, -automātiski atsaucās Viljamss. – Malmevins man paziņoja kaut ko
ļoti svarīgu.
Burvis tikai mazliet palocīja galvu.
- Jā, protams, - noburkšķēja Septembers.
- Laiks, - iejaucās Gunnars, neļaujot skolotājam turpināt. – Sekojiet man un
neuztraucaties. Nedomāju, ka visi tūlīt pat sāks lūkoties uz jums. Tas ir izdevīgi. Bet ieinteresētās acis ievēros, ar ko kopā esat atnākuši.
Malmevins, laikam rīkojās pēc saviem paradumiem, jo bija jau viņus pametis. Kad viņi tuvojās durvīm, Etans pienāca pie Viljamsa.
- Kādi jaunumi?
- Vai tu kaut ko zini par karali Plutonikusu? – nočukstēja skolotājs.
- Karalis Plutonikuss? – Etans sarauca uzacis un paskatījās uz pārējiem. – Tas ir
tas briesmīgais vulkāns, kuru rādīja pirmās video informācijas pārraidē? Darbojošs vulkāns, aptuveni vienpadsmit kilometru augstumā? Es nezināju, ka Jums ir vietējās apkārtnes apraksts.
- Man nav nekāda apraksta, - atbildēja Viljamss. – Tā bija radiopārraide
ceļotājiem… es domāju, lai vieglāk būtu pārdot biļetes. Labākais salas topogrāfiskais apraksts.
- Es laikam tai laikā gulēju, - konstatēja Etans. – Kut ko par planētu atceros tikai
no video informācijas.
- Atceraties, kur atradās vulkāns?
- Nē. Pagaidiet… Jā. Aptuveni četrsimt kilometrus uz austrumiem no „Vara
pērtiķa”.
- Pareizi. No apmetnes līdz turienei var nokļūt.
- Varbūt neesmu īsti gudrs, bet pagaidām Jūsu teiktajā nesaskatu nekādu labumu.
- Vējš te gandrīz vienmēr pūš no rietumiem, - teica Viljamss, knapi spēdams slēpt
savu uztraukumu. – Malmevins saka, ka sevišķi vējainā laikā arī te parādās dūmu un pelnu mākoņi. Pelni noklājot zemi, padara iesētos dārzeņus rūgtus. Dūmi un pelni parādās tikai no dienvid-rietumiem. Neviens Sofoldas iedzīvotājs vēl nav tur bijis, bet drīz gaida ierodamies no turienes tirgotāju kuģi. Tas ir milzīgs uguns kalns. Vietējie to sauc par „vietu, kur deg zeme”.
- Velns parāvis! Es sapratu uz ko Jūs tēmējat. Nokļūt līdz vulkānam! No turienes
„Vara pērtiķis” ir ar roku aizsniedzams! Tad mēs beidzot atkal būsim siltumā!
- Ir iespējami vairāki varianti, - brīdināja Viljamss. – Kaut arī burvis cieti bija
pārliecināts, ka dūmi un pelni vienmēr nāk no vienas puses. Pārsvarā vējš te pūš no austrumiem, bet dūmi un kvēpi aizlido no šejienes uz dienvidiem.
Etans saberzēja rokas.
- Vismaz tagad mums ir mūsu ceļojuma virziens…, ja vien mēs sameklēsim kādu
prāmi.
Te Etans atklāja, ka atrodas jau pie sava krēsla. Septembers satraukts kaut ko čukstēja viņam ausī.
- Dieva dēļ, draugs sēdieties! – Viņš ieķērās Etana jakā. – Sēdieties! Gribat, lai
visi sāk lūrēt uz Jums?
Etans apsēdās, un tad ievēroja, ka nokļuvis pašā scēnas centrā, kādas parasti savās gleznās attēloja Jeronīms Bosha.