Dju Kanē! Skaidrs, kas viņi bija. Un meiča, acīmredzot, mēģina nospēlēt uz tēva vecuma rēķina. Gellesponts Dju Kanē bija „Kurita-Kinošita & Co” vadītājs. Bez visa pārējā, viņi izgatavoja arī zvaigžņu kuģu dzinējus. Teikt, ka šis cilvēks ir bagāts, ir tas pats, kas teikt, ka šīs planētas klimats nav tropisks. Šis cilvēks bija burtiski piebāzts ar naudu.
Kā jau labs tirgotājs, Etans ātri novērtēja situāciju: divi laupītāji, divi nolaupītie, viens nejauši gadījies aculiecinieks. Kāpēc viņi to vēl nav novākuši?
Te plakansejainais ieraudzīja viņu. Un Etans saprata, ka pārāk ilgi bija skatījies uz šo ainu. Pazust bija par vēlu. Viņš paspēra soli uz priekšu.
- Es te gāju uz bagāžas nodalījumu… piedodiet, ka patrauc….
- Stāvi uz vietas. – plakansejainais pagriezās pret savu biedru. – Nu ko darām,
Volter?
- Vēl viens! Kas šajā kuģī vieni mēnessērdzīgie? Laiks dotie projām. Vaitings
skaidri lika saprast: neatstāt nekādus aculieciniekus, Kotabit!
Etanam nepatika tāds apzīmējums. Skanēja diezgan draudīgi. Skaidrs, ka aizbēgt neizdosies.
- Nāc šurp, - pavēlēja Volters, norādot uz pārējiem gūstekņiem.
- Paklausieties, es nevaru. Man rīt ir svarīga tirdzniecības konference, un …
Volters izdedzināja mazu caurumu uz grīdas starp viņa kājām. Etans ātri piebiedrojās mazajam cilvēciņam, blakus Dju Kanē. Mazais cilvēciņš, laikam, lietoja kontaktlēcas.
- Vai šī ir nolaupīšana? – nočukstēja Etans, kamēr divi laupītāji apspriedās.
- Baidos, ka jā, mans draugs. - Viņš runāja ar maigu akcentu, precīziem vārdiem.
- Tagad mēs esam lielas laupīšanas piederumi. – Viņš spriedelēja, it kā lasot
lekciju.
- Baidos, te kaut kas nesaskan, - teica Etans. – Piederumi kalpo laupītājiem, bet
mēs esam nolaupītie.
- Zināt, kā uz to skatās…
- Visi glābšanas laivā! – komandēja Volters, vairāk neuztraucoties par klusuma
ievērošanu.
- Varbūt viņus visus…. – ierunājās Kotabits.
- Pats zini: ātri… bīstami… , sevišķi nosēžoties.
Koleta Dju Kanē paskatījās uz Etanu. Varbūt viņas vārds tai atbilda bērnībā, bet tagad… drīzāk „Hilda”. Viņas skaisto acu skatiens bija auksts, lūpas nesmaidīja.
- Klausieties, kāpēc Jūs nevienu nepasaucāt palīgā?
- Es šeit gāju… vispār nesapratu, kas šeit ….
- Nesapratāt? Nu protams! – Viņa nopūtās un aizgriezās. – Laikam no Jums neko
vairāk arī nevarēja sagaidīt.
Viņš gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka viņai ir taisnība! Viņš pārāk ilgi bija skatītājs.
- Kāpēc Jūs neizskatāties skaista? – viņam izspruka. – Skumjas meičām parasti
piestāv. – Viņš pasmaidīja, gribēdams pajokot, bet meiča to novērtēja savādāk, uzmetot skatienu un aizgriežoties.
- Ei, jūs tur, - noburkšķēja Kotabits. Balss viņam bija daudz valdonīgāka, nekā
viņa biedram, kaut arī vadonis, droši vien, bija Volters.
- Ja es sadomātu jūsu meitai pa gabaliņiem sagriezt kājas, tas laikam nebūtu
šķērslis mūsu lietai. Vai skan pārliecinoši?
- Neklausies viņu tēt, - teica Koleta, - viņš blefo.
- Ak, dievs!… – Neskatoties uz visiem saviem miljardiem, viņš bija tikai vecs un
satriekts vīrs. Pēkšņi viņā kaut kas izmainījās. Izslējies, vīrs spļāva Kotabita virzienā. Kotabits, draudoši skatoties, viegli izvairījās. Vecais vīrs laikam palika ar sevi apmierināts. Viņš pagriezās, un devās uz nelielo atveri, caur kuru varēja nokļūt pie glābšanas laivām. Etanam iešāvās galvā doma izsist ieroci no Voltera rokām, bet Kotabits uzmanīgi sekoja katrai viņa kustībai. Nebija nekādu ilūziju par plakansejainā reakciju. Viņa nāve nevarēja neko mainīt laupītāju plānos. Etanam atlika sekot cilvēkam kontaktlēcās.
- Mani sauc Viljamss. Viljamss Milikens, - ejot stādījās priekšā mazais cilvēciņš.
Es esmu skolotājs. Augstākā matrikulācija.
- Etans Forčuns, tirgotājs. – Viņš paskatījās uz meiteni. Abi bandīti gāja tai
blakus. Varētu mēģināt aizcirst durvis viņu deguna priekša, bet bandīti gāja ļoti cieši blakus.
Glābšanas laivā bija tumšs. Mazliet apgaismots bija tikai vadības panelis. Laupītāji pat necentās ieslēgt apgaismojumu. Laikam baidījās nejauši ieslēgt signalizāciju. Viņš varētu ieslēgt signalizāciju, neskatoties uz briesmām, kas draudēja, bet nelaime – viņš nekad nebija bijis tādās laivās. Treniņ nodarbības neskaitījās, tāpēc diezin vai viņš spētu atšķirt starta slēdzi no auto iznīcināšanās slēdža. Gūstekņi tika sasēdināti pilnīgā tumsā pēc stingrām laupītāju norādēm. Neskaitot divus vadības, laivā bija divdesmit sēdekļi. Volters jau sēdēja vadības sēdeklī, kaut ko darot ar pults slēdžiem. Kotabits slinki nosēdās otrā vadības sēdeklī.
Laivas lūka aizvērās bez brīdinājuma signāla. Laikam brīdinājuma kabelis tika pārgriezts iepriekš, lai nesaceltu trauksmi uz kuģa. Glābšanas laivu vajadzētu ieraudzīt, kad tā atdalīsies no kuģa, bet Etans nebija inženieris, un tāpēc nebija par to pārliecināts.
Volters kaut ko bubināja pie sevis „diezgan tālu esam no kuģa…varbūt…”
- Labāk piesprādzēsimies, - ieteica Etans, - es nedomāju, ka mēs piezemēsimies
normālā ostā…
- Spīdoši, - ironizēja Koleta. Viņas balsi varēja atpazīt tikpat viegli, cik viņas
figūru.
- Nolaišanās arī laikam nebūs gluda, - turpināja Etans.
- Veseli divi Einšteina cienīgi secinājumi. Tēti, ar šo „ģēniju” mēs
negarlaikosimies. Pēc tam viņš paziņos, ka no šiem olbaltumvielu megalocefāļiem nav nekas labs gaidāms.
- Paklausieties… - Etans mēģināja šajā tumsā saskatīt viņas seju. It kā jau pieradis
pie šīs pustumsas, viņš tomēr neavarēja saprast, kā Volters varēja darboties pie vadības pults. Laikam bija ilgi trenējies.
- Es joprojām nevaru saprast, kas šeit notika. Gribēju apskatīt savu preci, bet te
pēkšņi tā Jūsu ģimenes lieta…
- Es domāju – šantāža, - teica Dju Kanē. – Skaidrs, tie divi bībeles ērmi zina, ka
neesmu nabags.
- Pievaldiet mēli, - iesaucās Kotabits, īsti nesaprotot, kā reaģēt uz tādiem
izteikumiem.
- Nožēloju, ka Jūs un misters Viljamss esat iejaukti šajā lietā. Laupītāji negaidīja,
ka tos kāds patraucēs šajā nakts laikā.
- Man arī žēl, - atbildēja Etans.
Laiva sāka viegli vibrēt. Pēc tam aizmugures daļā varēja saklausīt klusu motora troksni.
Cenšoties visus uzmundrināt, Etans teica:
- Mūs atradīs. Glābšanas laivas trasi nav grūti nofiksēt.
- Es Jums labprāt piekristu jaunais cilvēk, bet domāju šie nelieši ir labi
sagatavojušies.
Laiva sasvērās, un uzreiz kļuva gaišāks. Viņi atdalījās no kuģa, un atstāja tā pasažieru lauku.
- Mēs esam atdalījušies, - sāka Etans, bet viņu pārtrauca pazīstamā ironiskā balss: