Viņi sēdēja milzīga „U” veida galda ārpusē. Dažādu formu un izmēru trani sēdēja galda abās pusēs. Zemesgrāfs, viņa meita un Eer-Meezahs sēdēja burta „U” pašā centrā, ārpusē. Pretī atradās trīs tukši krēsli.
- Zemesgrāfa senčiem, - paskaidroja Septembers.
Gunnars sēdēja gandrīz pretī cilvēkiem, mazliet ieslīpi. Etans ievēroja, ka cilvēki sēdēja netālu no Zemesgrāfa. Tās droši vien bija goda vietas.
Kažokādu un zīdu bagātība bija satriecoša. Etans neatšķīra ne fasonus, ne dažādus audumus, bet ievēroja tikai atšķirības zīmes, kas zibsnīja gaismā, kā dārglietas. Sofoldas augstmaņu tērpi bija visās iespējamās krāsās. Pārsvarā gan bija zeltītā, tumši-zilā un spilgti sarkanā krāsa.
Galds bija bagātīgi klāts ar metāla un koka traukiem, kas bija pildīti ar kūpošu gaļu. Tur stāvēja maizes grozi, trauki ar dārzeņiem, kūpoši zupas katli. Apgaismojums nāca no svecēm, kas bija novietotas uz statīviem netālu no galda. Etans ievēroja cīņu, kas notika par labākiem gaļas gabaliem un nodomāja, ka droši vien tāpēc sveces nav novietotas uz galda, jo tad ātri vien varētu izcelties ugunsgrēks.
Vēl gaisma nāca no metāla bļodām sienas nišās. Bļodas bija pildītas ar degošu eļļu. Jebkuram Zemes viesnīcas īpašniekam mati celtos no lielās liesmas kamīnā.
Šķīvis, kas bija Etana priekšā, bija gatavots no varam līdzīga metāla. Vēl Etana priekšā bija salvete, kas vairāk līdzinājās divvietīgai teltij, un nazis, kas atgādināja kavalērista zobenu.
Neskatoties uz šaubām par nezināmo pārtiku, Etana mute sāka pildīties ar siekalām. Pateicoties kažokādas apģērbam un ugunij, kļuva pavisam silts.
Blakus ar izsalkušas hiēnas manierēm Septembers jau grauza kaulainu gaļas gabalu. Viņš iegrūda Etanam sānos, šoreiz gan mazliet maigāk.
- Ko gaidi, draugs. Šie zēni kaut ko saprot no ēdienu gatavošanas.
- Atvainojiet, bet man nav Jūsu entuziasma. Mani pagaidām vēl notur veselais saprāts un mana maigā daba.
Etans palūkojās apkārt.
Viljamss ar dīvainu skatienu bija ieurbies ēdienā, kas atgādināja burkānu un kosmiskās proteīna pāksts hibrīdu. Blakus Volters bija manāmi apmierināts ar ēšanas procesu.
Pretī Etanam Gellesponts Dju Kanē pacietīgi centās ar divu nažu palīdzību nogriezt mazus gaļas gabaliņus no kaula sev un Koletai. Gaļas gabaliņi nelidoja virsū uz apģērba, bet arī šķīvi tie negribēja krist.
Etans palūkojās visapkārt, un pastiepās pēc kaut kā, kas atgādināja vai nu bifšteku, vai arī cepuma gabalu. Lai kas tas būtu, tas izskatījās ļoti gardi un smaržoja arī labi. Te pēkšņi nozibēja kāds nazis un gandrīz nošņāpa Etanam pirkstus. Naža īpašnieks bija resns trans, kas sēdēja netālu. Vietējais iedzīvotājs labsirdīgi uzsmaidīja Etanam un nošņāpa sev pamatīgu gaļas gabalu.
Etans sakoda zobus, piemiedza acis un nošņāpa sev vēl lielāku gabalu. Par laimi, uz viņa šķīvja atradās tikai gaļas gabals. Nebija ne kādu pirkstu vai rokas gabalu. Etana priekšā bija noliktas divas pamatīga izmēra krūzes. Gaļa atgādināja ceptu cūkgaļu, kaut arī bija diezgan asi pagatavota un nebija pārāk mīksta.
Ieraudzījis, ka krūzē ir kāds šķidrums, Etans iemalkoja no tās. Šķidrums bija līdzīgs karstai šokolādei ar pamatīgu piparu piedevu.
Viņš gandrīz aizrijās, kad Septembers iebikstīja viņa sānos norādīdams uz mazāko krūzi. Septembera acis spīdēja.
- Klausies, draugs, šī dēļ ir vērts pakarot. Ielejiet sev rīklē kādu malku.
Pirmšķirīgs brūvējums!
Milzenis pagriezās un kaut ko teica Gunnaram.
Etans, gremojot kādu nepazīstamu dārzeni, paskatījās uz krūzi ar skatienu, kurā bija gan bailes , gan gribēšana. Beidzot viņš pacēla kausu un paskatījās tajā. Iekšā bija tumšs šķidrums, kurā atspīdēja sudrabota gaisma.
- To sauc par „ridli”, - paziņoja Septembers un liekot metālisko krūzi pie lūpām,
nodziedāja:
- Ridli-didli-da…
Dzēriens pa Etanu rīkli ielija tieši kuņģī. Tur tas laikam satikās ar kaut ko aizdedzinošu, jo uzsprāga kā pārsildīta kolba. Pa kuņģi sāka peldēt mazas dedzinošas bumbiņas. Viena no bumbiņām lidoja augšup pa kaklu, nodziestot kaut kur starp acīm. Etans skaļi izelpoja.
- Rid… Briesmīgi… Ridli, šausmas…
Septembers neatsaucās. Viņš bija aizņemts, iegrimis sevī. Arī Etans ātri vien sajuta laikam to pašu.
Mazliet vēlāk Etans sajuta gaisā kādu saldenu aromātu. Tomēr tas nenāca no ēdiena. Etans saprata, ka aromāts nāk no diezgan brīvi ģērbtām dāmām, kas sēdēja netālu. Tātad trani lietoja parfimēriju. Pēc Zemes standartiem, tā bija diezgan primitīva produkcija. Iespējams tā bija tāda arī pēc vietējiem standartiem. Lūk kur ir vēl viena tirgošanās iespēja. Mūžīgā vājā dzimuma tieksme izdaiļot sevi.
Simto, bet varbūt pat tūkstošo reizi Etans nožēloja, ka nav līdzās preces, kas palika uz „Antaresa”. Viņš iedzēra vēl vienu „ridlija” malku, un sāka vērīgāk aplūkot pie galda sēdošos.
Viņa skatiens atdūrās pret Darmuka Braunovka personu. Prefekts bija aizņemts ar ēšanas procesu. Viņš to baudīja bez steigas, neaplejoties ar mērci. Viņš smaidīja un atbildēja ar galvas mājieniem uz blakus sēdošo replikām un aizrādījumiem. Aukstasinīgs, gudrs, bīstams pircējs, nolēma Etans.
Viņa skatiens slīdēja tālāk līdz satikās ar dzirkstošu dzeltenu acu pāri. Šīs acis piederēja brīnišķīgai, varenai valkīrai, kuras vārds bija Elfa.
Kāds gods! Etans jau bija gandrīz izmetis no galvas neveiksmīgo, drīzāk gan neveiklo tikšanos ar Zemesgrāfa meitu. Viņa steidzami novērsās un veltīja savu uzmanību otram „vola” (tā to nosauca Gunnars) gaļas gabalam.
Etans jau bija ķēries pie trešā gaļas gabala un otrās „ridlija” krūzes, kad strauji piecēlās sers Gunnars. Etans iegrūda sānos Septemberam, kurš bija iztempis jau tādu „ridlija” daudzumu, kāds varētu nogāzt ziloni. Pēc tam pāri galdam nočukstēja Dju Kanē:
- Laiks. Tagad neko nedariet uz nesāciet runāt bez manas ziņas, neskatoties ne uz
kādām provokācijām. Braunovks un viņa kompānija meklēs jebkuru ieganstu, lai sarīkotu skandālu.
Gunnars izpleta spārnus. Pēkšņi kliedzieni un pļāpāšana norima līdz minimālam līmenim. Kad kļuva tik kluss, ka varēja saklausīt atsevišķu balsi, bruņinieks iesāka:
- Tagad Jūs te visi sēdēt. Sofoklas lepnums, tā prāta zieds, likteņa lēmēji,
Sofoklas lepnuma aizstāvji. Ha! – Viņš nospļāvās. – Mēslu kalni! Vola mēsli! Sienāzīši! Ateju tīrītāji!
Visapkārt varēja dzirdēt niknu murdoņu un pat atsevišķus izsaucienus : „Apklusiniet viņu!”
- Ko, jūs protestējat? – Turpināja Gunnars. – Kamēr mēs te sēžam un audzējam
savas pakaļas, Orda pa to laiku nāk uz mūsu mājām, atstājot aiz sevis netīras un asiņainas pēdas. Jā, Orda nāk. Patīk tas mums vai nē, bet Orda nāk. Pa taisnu ceļu, kā pērkonēdāja stiga nāk Orda… Kas notiks, kad tā nokļūs te? Tad jūs arī te sēdēsiet un ņirgsiet? Kad jūsu maki tiks iztukšoti un meitas izvarotas? Ko tad darīsiet?
Pavecs trans, kas sēdēja Gunnaram pretī, piecēlās.
- Mēs viņiem samaksāsim nodokļus, kā vienmēr, ser Gunnar. Pārcietīsim šo
nelaimi kā vienmēr un izdzīvosim kā vienmēr!
Gunnars paskatījās uz veco vīru.
- Izdzīvos tas, kas dzīvo uz cita rēķina. Bet kas būs, ja šoreiz mūsu priekšlikumi