nepatiks Nāvei? Kas būs, ja šoreiz viņas slimajā galvā dzims ideja noslaucīt Uonnomu no salas virsmas. Vienkārši tāpat, prieka pēc. Tiks nodedzināti apkārtējie lauki un visas Sofoldas pilsētas. Ko tad tu veci darīsi ar savu „izdzīvošanu”?
- Oi! – sarunā iejaucās pazīstamā spalgā balss no galda pretējās puses. – Nebrūc
nu virsū nabaga Neueilhāgenam.
Darmuka Braunovks nopauzēja, iemalkojot mazliet „ridliju”. Kļuva tik kluss, ka Etans varēja dzirdēt kā Darmuka noliek savu krūzi uz galda. Dažas lietas uz pilnīgi svešām planētām tomēr ir līdzīgas. Te tagad satikās divi dažādi pasaules uzskati. To avoti bija gan bagātība, gan nabadzība, cīņa starp jaunajiem un vecajiem, skaudība panākumiem, veiksmei, spēkam. Katrs zālē saprata to. Visi gaidīja – kas tagad notiks.
- Viņš tikai vēlas dzīvot, kā jebkurš no mums. Vismaz lielākā daļa no mums. –
Braunovks pārlaida skatienu klātesošajiem. No galda abām pusēm atskanēja atbalstoša murdoņa. Prefekts turpināja:
- Tas, par ko tu tur muldi, Sofoldas simtgadīgajā vēsturē vēl ne reizi nav noticis.
Kāpēc Saganaks to gribēs izdarīt šoreiz? – Viņa skatienā bija patiess izbrīns. – Sagraut Sofoldu un Uonnomu, nozīmē uz mūžiem zaudēt vietu, kur var ievākt nodokļus. Vai tad zaglis gribēs apzagt pats sevi?
- Viņi tomēr tā rīkojās ar citām pilsētām, - iebilda Gunnars.
- Bet nekad nedarīs kaut ko tādu Uonnamā.
- Tātad mēs vienmēr drebēsim viņu priekšā? Bāzīsim degunu dubļos? – Norūca
bruņinieks. – Es nerunāšu ilgi. Cīņa! – Viņš izpleta spārnus uz sāniem un pacēla tos aicinošā žestā. – Šoreiz cīņa! Nesamierināma un ilga! Līdz galam!
- Domāju, man tev jāpiekrīt, - noteica Braunovks.
- Ko? – Gunnars aiz pārsteiguma atlēca malā.
- Ja vien, - turpināja prefekts, noslaukot muti ar salveti, - man patiktu pašnāvība.
Sākot kauju, mēs tiešām izdarītu pašnāvību. Mēs ar tevi neko nepanāktu. Tiešām, nāve atnestu mums ciešanu izbeigšanos, bet tas nav risinājums priekš manis. Es esmu tikpat drosmīgs kā viņš, - prefekts palūkojās uz Gunnaru, - bet es esmu arī saprātīgs un praktisks. Ienaidniekam ir četrreiz lielāki spēki un viņš nepavada visu savu dzīvi tirgojoties, audzējot dārzeņus vai mierīgi ceļojot ar prāmjiem, bet gan slepkavojot un karojot. Mums uzvarēt ir tikpat liela cerība, kā sienāzim aizbēgt no pērkonēdāja stigas.
Gunnaru šīs runas nepārliecināja.
- Neskatoties uz to, ka tu tiešām proti domāt, prefekt, es arī esmu domājošs un
saku tev, ka mēs uzvarēsim. Uonnomas sienas ir pārāk augstas, lai pretinieks varētu uzrāpties uz tām, un pārāk biezas, lai tās sadragātu. Viņi nespēs saraut tīklus un ķēdes, kas sargā ieeju līcī.
- Bet kā ar aplenkumu? – jautāja Braunovks, iemalkojot „ridliju”.
- Pēc iepriekšējas sagatavošanās, mēs varēsim izturēt ilgāk nekā ienaidnieks.
Neviens barbars nesēdēs mierīgi savās ragavās un neskatīsies uz pretinieku. Viņiem nav tāds raksturs. Saganaka bandīti paši gāztu savu vadoni, ja tas viņiem to pavēlētu.
- Tu esi pateicis visu? – Atskanēja no galda neizteiksmīga balss. Vidēja vecuma
trans ar sirmu bārdu palūkojās uz Gunnaru. – Salīdzinājumā ar liekāko daļu no mums, tu vēl esi puika, kas ātri iegājis vīru kārtā. Ja esi izteicis visus savus priekšlikumus, tad vari uzzināt manu viedokli. Kāpēc mums būtu tevi jāatbalsta, jaunekli? Cik daudz tavs paziņojums ir saistīts ar tavām ambīcijām? Vai jauneklības degsme nenomāc saprātu?
- Tāpēc, ka es… – iesāka Gunnars, bet viņu pārtrauca.
- Es to necietīšu, Hellort, - atskanēja zema balss no galda otras puses.
Trans, kas piecēlās, nebija garš – nē, drīzāk īss salīdzinājumā ar pārējiem, bet viņam bija tik kupla miesas uzbūve, ka likās – tur stāv kvadrāts. Varenais ķermenis bija ar gadiem sarucis garumā un izplūdis. Bet balss bija kā skalpelim salīdzinājumā ar galda nažiem. Mazās melnā acis bija dziļi noslēptas zem kuplajām uzacīm. Trans izskatījās iebiedējoši varens.
- Es nemēģināju kādu apvainot, - klusu atvainojās Hellorts. – Vismazāk tas
attiecās uz tevi, Balavēr.
Etans lēnītēm paliecās uz priekšu, cenšoties neizrādīt savu interesi. Tātad tāds izskatās slavenais Balavērs Longakss, viscienījamākais Uonnomas karavīrs. Pēc Gunnara stāstīta, Etans cerēja ieraudzīt milzi, nevis kroplīgu punduri. Tranu ģenerālis nebija gigants fiziskā ziņā, bet gan citā jomā.
- Jā, Hellort. Kā tu redzi, mani arī ļoti uztrauc šis jautājums. Es piekrītu
Rudbārdim… neskatoties uz viņa jaunību. Viņā varbūt ir nepacietīgs, bet neuzskatiet to par ambīcijām. Viņam uz pleciem ir karavīra galva. Sofolda – pati stiprākā province, - ar lepnumu turpināja Balavērs. – Ja arī kāds var pretoties Ordai, tad tie esam mēs. Tai jābūt Sofoldai. Bet mums jārēķinās tikai ar saviem spēkiem. Neviens – ne Fulos-Tervo no Aihusas, ne Veg-Tateva no Meklevenas neatsūtīs nevienu karavīru, baidoties izsaukt Saganaka dusmas.
- Tātad tu esi pārliecināts, ka mēs uzvarēsim? – Jautāja Braunovks.
- Protams, nē, - mierīgi atbildēja ģenerālis. – Es jums nemelošu, kungi. Tāda
mēroga kaujā ir daudz nezināmo. Neviens karavīrs neriskēs prognozēt, kā tā beigsies. Bet varu teikt tikai vienu. – Balavērs turpināja, neskatoties uz to, ka prefekts gribēja iejaukties pa vidu. – Es savas dzīves gaitā esmu redzējis, kā izaug un nostiprinās Uonnoma. Tas kļūst bīstami Saganakam, un viņš to saprot. Lūk arī iemesls, kāpēc mūs vajadzētu iznīcināt. Vismaz viens no iemesliem. Orda ir uzblīdusi un kļuvusi slinka, saņemot nodokļus. Tā jau sen nav pa īstam karojusi.
- Un vēl mums palīdzēs mūsu draugi no zvaigznēm, - piebilda Gunnars. – Varbūt
kāds domā, ka viņu parādīšanās tieši tagad ir nejauša?
Simtiem kaķveidīgo acu tagad skatījās tieši uz Etanu. Likās, ka visi skatieni ieurbušies vienā vietā – pieres vidū zem matiem. Radās vēlēšanās pakasīt šo vietu, bet Etans to nedarīja, tikai viegli pašūpojās. Arī visi klātesošie sakustējās.
- Dīvaini pēc formas, - nesatricināmi teica nolādētais Braunovks, - bet ne pēc spēkiem. Mums ir vajadzīgi daudz lielāki spēki nekā ir šiem viesiem no zvaigznēm.
- Ha! – Iesaucās Septembers. Etans ar izbrīnu paskatījās uz viņu. Visi pārējie arī.
Milzenis uzlika kāju uz galda, tad uzlēca uz tā un sāka soļot pa to nospārdot no galda ēdiena bļodas un „ridlija” krūzes. Kad viņš pārlēca uz galda otru pusi, neviens nenolaida skatienu no Septembera.
Noliecies, Septembers satvēra Gunnara krēsla aizmugurējās kājas un viegli pacēla bruņinieku ar visu krēslu gaisā. No pūļa atskanēja izbrīna saucieni. Pēc tam tie pārvērtās par atbalstošu murdoņu.
Septembers nolaida Gunnaru, vēlreiz devās pāri visam galdam, un apsēdās savā vietā.
- Lieliska spēka demonstrācija, - Etans izteica komplimentu.
- Arī tu to varētu izdarīt, draugs. Domāju vajadzēja tā pajokot. Iepriekš ar
Gunnaru nebijām to izmēģinājuši. Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās tas ko biju iecerējis. Visa zāle smietos, ja būtu Gunnaru nometis zemē, - milzenis iemalkoja „ridliju”, čāpstinot muti. – Vispār jau viņš laikam ir vieglākais no traniem. Bet ja es viņu nomestu zemē…