Etans nesāka pārliecināt, ka Septembers paceltu Gunnaru arī tad, ja tas svērtu tik pat, cik viņa auguma cilvēks. Blakus Zemesgrāfam kāds piecēlās un pavicināja ar roku, lai pievērstu sev uzmanību. Tas bija Eer-Meezahs.
- Varu jums teikt, - atskanēja burvja spēcīgā balss, - ka šie svešzemnieki ir vēl arī
gudri. Viņu burvis ir tikpat… nu gandrīz, tikpat gudrs kā es…
Ar teatrālu žestu viņš norādīja uz skolotāju.
- Piecelieties, Viljams, - norūca aiz savas krūzes Septembers. Viljamss ātri pielēca
kājās. Viņš izskatījās, kā bērns, kurš aplūko galdu pilnu ar cepumu traukiem. Un tūlīt pat apsēdās.
- Pārējiem ir vēl daudzas apbrīnojamas īpašības, - uztraukts turpināja Gunnars. –
Un visi ir gatavi mums palīdzēt šajā svētajā karā!
- Par ko viņš runā? – Jautāja Dju Kanē. – Nepārzinu tik labi viņu valodu, lai
saprastu, par ko viņi tur muld.
- Viņš tagad visiem stāsta, cik mēs esam draudīgi, - bez emocijām atbildēja Etans,
cenšoties sakoncentrēt savu uzmanību uz Gunnara runu.
- O! – izdvesa rūpniecības magnāts, un ar apmierinātu seju atspieda muguru pret
krēslu. Etans domāja, ka trani šādu uzvedību var novērtēt kā satriecošu drosmi.
- Es tā nedomāju… – iesāka Darmuka Braunovks, bet Gunnars neļāva viņam
turpināt.
- Brīvību! Brīvību! – Skaneja saucieni no visām pusēm.
- Jā… tagad ir laiks… cīnīties… bet ja mēs zaudēsim?.. ieroči… cik laika?..
ģimene… brīvība!
Piecēlās Zemesgrāfs. Lielajā zālē iestājās godbijīgs klusums.
- Sapulcē izskanēja nopietns priekšlikums. Domes locekļi un Sofoldas bruņinieki,
ir atskanējis aicinājums uz cīņu par brīvību. Lai arī kādi nebūtu pretargumenti, tas izraisa lielu interesi. Es to noformulētu tā.
- Vai šis jautājums tiks izlemts balsojot? – Jautāja Etans Septemberam.
- Jā, draugs. Dzeriet savu dziru, - gigants sakoda zobus. – Lieta ir nopietna. Es jau
sāku cienīt vietējos.
Zemesgrāfs pacēla roku ar kausu un turēja to izstieptu sev priekšā. Pārējie, arī dāmas (ievēroja Etans), izdarīja to pašu. Maza tranu grupa svārstījās, bet pēc tam nokopēja Zemesgrāfa kustības.
- Mums, protams, nav balss tiesības, - teica Septembers, - bet piedalīties taču
varam. Man liekas tā būs labāk.
Šajā klusumā atskanēja Zemesgrāfa balss:
- Tā ka katrs pazīst savu kaimiņu…
Atskanot šiem vārdiem, Septembers un lielākā augstmaņu daļa nolika savas krūzes uz galda, izšļakstot burvīgo „ridliju” uz galda, ēdiena, grīdas, apģērba. Pārējie cilvēki izdarīja to pašu, bet sekundi vēlāk.
Herolds uzkāpa uz augsta krēsla pa labi no Zemesgrāfa, un sāka skaitīt, bet Gunnars viņu apsteidza. Pirms vēl herolds bija beidzis skaitīt, bruņinieks iekliedzās no prieka un svieda savu krūzi augstu gaisā.
- MĒS CĪNĪSIMIES! – Auroja viņš.
Kliedzienu tūlīt pat atbalstīja desmitiem tranu.
- Mēs cīnīsimies! Mēs cīnīsimies!
Gunnars pieskrēja un apskāva veco Balavēru. Pēc tam viss sajuka: kliedzieni, tosti, apskāvieni. Jautrību papildināja muzikanti, kuri sāka spēlēt kaut ko maršam līdzīgu. Vairāki trani pieleca kājās un sāka dejot. Citi, izskatījās, ka gatavi izšķaidīt viens otru belžot pa pleciem.
Šajā troksni un sajukumā neviens nemanīja, ka Braunovks piecēlās, piegāja pie Zemesgrāfa, un kaut ko klusi pasakot, devās projām.
Beidzot Etanam izdevās pievērst sev Gunnara uzmanību. Viņš tam izstāstīja par prefekta nemanāmo nozušanu.
- Tu vēl no viņa sagaidīsi nepatikšanas, - brīdināja Etans. Bet bruņinieks bija
pārāk aizņemts ar priecāšanos par viņa sapņu piepildīšanos, lai nopietni ieklausītos Etana vārdos.
- Dome nobalsoja pret viņu, - mierīgi teica Gunnars. – Ko viņš tagad var izdarīt?
Neko! Viņš tagad ir bezpalīdzīgs, kā bērs, pie tam vēl ļoti apmulsis. Aizmirsti par viņu. Vai tad tu vēl neesi sapratis? Mēs gatavojamies cīnīties ar pretinieku!
Etans pagriezās un ieraudzīja ģenerāli Balavēru, kuru bija aplenkuši vecie trani. Tur bija viegli uzsitieni pa pleciem un klusas sarunas. Uzmanīgāk paskatoties, Etans ievēroja, ka viņi visi raud. Etans aizgriezās.
Šajā laikā Zemesgrāfs centās atjaunot zālē vismaz kaut ko līdzīgu kārtībai. Viņš meta zemē traukus un krūzes, mēģināja izmantot herolda balsi, bet bezcerīgi. Pēc tam, laikam sapratis savas ieceres neveiksmi, padeva muzikantiem kādu zīmi.
Kara maršus nomainīja traka, ritmiska mūzika. Ar kliedzieniem Domes locekļi sabīdīja galdus pa malām. Atbrīvojošos laukumu tūlīt pat aizpildīja tranu pāri, kas lēkāja un griezās mūzikas ritmā.
Interesanti, ka šī enerģiskā dejā bija pavisam īsa salīdzinājumā ar Zemes dejām. Neskatoties uz savu vareno augumu, dejotāji ātri vien apsēdās zāles malā, smagi elpojot. Bija acīmredzams, ka parasti kustoties pūšot pastāvīgam vējam, traniem nebija vajadzības trenēt savas plaušas. Tāpat arī viņu kustības uz ledus bija ļoti graciozas, bet dejas kustības izskatījās neveiklas. Tranu ritma un koordinācijas izjūtas stipri atšķīrās no cilvēku izjūtām. Etans to visu piefiksēja savā galvā, ja gadījumā nāktos bēgt no vietējās policijas. Tā jau agrāk ir bijis.
Uz ledus gan viņi ātri panāktu un aplenktu.
Kopumā jautrība, smiekli un jezga tikai pastiprinājās. Tagad visi atradās vislabākajā garastāvoklī. Gan jau vēl atnāks laiks sīkākām pārdomām, kad apjautīs šodiendienas pieņemtā lēmuma svarīgumu.
Etans apmierināts vēroja notiekošo. Tad kāds viegli pieskārās viņa plecam. Etans pagriezās un viņa skatiens atdūrās pret Elfas Kurdag-Vlatas pilnīgajām krūtīm. Etans steidzās novērst skatienu, bet arī paskatījies augstāk, nemaz nekļuva mierīgāks.
- Kā redzi, augstdzimušais ser Etan, - viņa teica, - mani vēl neviens nav uzlūdzis
uz deju.
Tas gluži neatbilda patiesībai, jo vairāki jauni trani jau bija iedzīvojušies zilumos.
- Varbūt sers Gunnars… – nedroši piedāvāja Etans.
- Fu! Viņš ir pārāk aizņemts. Nepārtraukti pieņem apsveikumus, sakarā ar to, ka
šoreiz pārspējis prefektu. Es gribu dejot ar tevi, - viņa pazemināja balsi. – Es neesmu aizmirsusi par tavu meistarību… tuvcīņa. Vai tu dejo arī tikpat labi?
- O, nē, - atbildēja Etans, pasperot soli atpakaļ un konstatējot, ka tālāk nav kurp
atkāpties, jo viņa mugura jau atspiedās pret galdu. – Man nav ne mazākās saprašanas par jūsu dejām. Un man ir divas kreisās kājas. Un vispār esmu ļoti neveikls.
- Tam, protams, es nevaru noticēt, - iebilda Elfa un sagrāba Etana roku ar savu
spārniņu, kurš varbūt arī bija viegls, bet tam bija dzelžaini muskuļi. Lai netiktu norauts no krēsla, Etans piecēlās pats.
- Iesim, pievienosimies pārējiem.
Pirms Etans paspēja iebilst, viņi jau atradās zāles vidū starp gigantiskiem pleciem un matu kalniem. Mūzika bija sveša, bet nelikās pārāk eksotiska. Sofoldas deju zīmējums nelikās pārāk sarežģīts. Diezgan ātri Etans jau sāka just patiku no šīs nodarbes. Un nebija vairāk svarīgi, ka šis flirts ir saistīts ar zināmu risku.
Kaut kādā ziņā viņu izglāba sers Gunnars. Bruņinieks atradās aiz Etana. Viņš uzlika roku Etanam uz pleca un teica labestīgā balsī: