- Ser Etan, es tevi izaicinu.
- Kā lūdzu? – neko nesaprotošā balsī jautāja Etans, paklūpot pats pret savu kāju.
- Izaicinājums! Ahā, izaicinājums! – Ierēcās pūlis.
Likās, tikko Etans bija pazaudējis līdzsvaru, kā apkārt jau bija atbrīvota brīva vieta. Visi nogaidoši skatījās uz Etanu un Gunnaru.
Pa to laiku bruņinieks jau bija noņēmis savu apmetni, jaku un rotaslietas.
- Pagaidiet! – samulsis iesāka Etans. – Es tikko esmu iemācījies dejot. Kāds vēl
izaicinājums?
- Tas nav nekas īpašs, ser Etan, - skaidroja Gunnars, iesildot masīvās rokas un
izstaipot spārnus. – Vienkārša paraža. Saimnieka un viesa laušanās pieder pie labā toņa. Man atgādināja, ka šodien vēl neviens nav lauzies. Tagad ir pienācis laiks.
- Es nepiekrītu, - kategoriski paziņoja Etans. – Un vispār… – viņš paspēra dažus
soļus atpakaļ. – Kāpēc es? Kāpēc Jūs nevarētu apmainīties ar šādu draudzības žestu ar seru Septemberu?
- Es jau labprāt, - pasmaidīja bruņinieks, - bet paskaties pats.
Etans pagriezās. Septembers bija izstiepies uz galda pilnā augumā. Viņa gaišo matu šķipsna bija iekritusi bļodā ar atdzisušo zupu. Viņš savā varenajā rokā joprojām turēja krūzi un krāca kā rēcošs lācis.
- Es pamodināšu augstdzimušo bruņinieku, - teica Etans. – Un patiešām, ser
Gunnar, es nederu tādām lietām. Un… ja tu gribi cīnīties, tad te vienkārši ir pārāk maz vietas.
- Tava kautrība dara tev godu, ser Etan, - ar apbrīnu teica Gunnars. Viņš jau bija
izģērbies līdz jostasvietai. Šādā paskatā, viņš nobiedētu jebkuru Zemes frizieri.
- Dodiet mums vietu cīniņam! – bruņinieks apgāja ap zāli puslokā, izplešot
milzīgās rokas kā divus pusmēnešus.
Nu šī laušanās nebeigsies ar kāda nāvi, sevi mierināja Etans. Būs vien jālaužas, pierādot savu draudzību. Viņu iedrošināja tas, ka viņš bija redzējis, ar kādu vieglumu Septembers pacēla Gunnaru kopā ar krēslu.
Etans centās nepievērst uzmanību pūlim. Trani trokšņoja kā piedzērušos Konventa locekļu bariņš. Viņš atvairīja Gunnara māņu sitienu, atkāpās soli atpakaļ, un centās satvert bruņinieka vidukli, bet tūlīt pat saņēma varenu sitienu pa galvu no labās puses. Gar acīm nodzirkstīja kā dzirksteļu spiets no ugunskura.
Etans nopurinājās un saņēma sevi rokās. Sers Gunnars stāvēja dažus metrus tālāk un smīnēja. Te būs vajadzīga viltīgāka taktika. No pūļa atskanēja kliedzieni: „Lielisks uzbrukums!” un „Labs sitiens!”. Pretinieks bija vieglāks, bet mierīgi varēja noraut galvu, kamēr tu atradīsi viņa vājās vietas, saprata Etans.
Labi, viņš pamēģinās darboties savādāk, ja vien spēs kaut ko atcerēties.
Sers Gunnars atkal devās uzbrukumā. Pamānīja ar kreiso spārnu, bet sita ar labo. Etans paspēra soli sāņus, kreiso roku nolika aizsardzībai, bet ar labo sita pretiniekam pa ribām, vietā, kur sākas spārni, bet ar nākošo sitienu – pa žokli. Viņš griezās apkārt un viņa papēdis negaidīti trāpīja bruņiniekam pa muguru. Etans knapi noturējās kājās, bet Gunnars izstiepās uz grīdas visā augumā. Sakumā ar šausmām Etans nodomāja, ka kaut ko bruņiniekam salauzis. Trans izrādījās izturīgs. Tas pagriezās un norūcās.
- Kā tu to izdarīji, ser Etan?
- Nāc šurp, un tu to uzzināsi atkal, - Atbildēja Etans, smagi elpojot.
Gunnars piecēlās kājās un šoreiz sāka uzbrukumu daudz uzmanīgāk. Etans atļāva saķert savu labo plecu, tad rāvās sāņus, pacēla elkoni un iesita ar to pa pretinieka varenajām krūtīm. Gunnars pārsteigts iesēcās. Etans noliecās, saķēra pretinieka plaukstu, parāva uz sevi, ar to nogāzdams bruņinieku. Tad uzmanīgi uzlika savu pēdu uz pretinieka diafragmas. Kamēr Gunnars normalizēja elpošanu, Etans atkāpās sāņus.
Pūlis pārsteigts, klusēja. Uz Zemes Etana kustības izskatītos lēnas un neveiklas, bet te tās līdzinājās burvestībām.
Ser Gunnars apsēdās, turot vēderu, un pasmaidīja.
- Man vajadzēja to paredzēt. Ser Etan, iemācīsi man savu pēdējo paņēmienu?
- Protams. Sāksim ar…
Viņam nebija lemts turpināt, jo jau pēc dažām sekundēm visi aplaudēja un centās uzsist uz Etana pleca. Ja tas ilgtu vēl kādu minūti, viņš lūgtu sevi pasaudzēt no tik vētrainu emociju izrādīšanas.
Sliktākais, kā ievēroja Etans, bija tas, ar kādām dedzinoši dzirkstošām acīm uz viņu skatījās Elfa.
Kāds no pūļa iespieda viņam rokās „ridlija” krūzi. Kreisā kāja sāpēja tajā vietā, ar kuru bija iesitis Gunnaram. Etans iedzēra dažus malkus un atklāja, ka Koleta Dju Kanēvēro viņu ar dīvainu sejas izteiksmi.
Nakts vidū Etans pamodās. Nosalis viņš nebija. Lai arī ledainais nakts vējš bija pietiekami ass. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem aizmigt, Etans salika rokas aiz galvas un skatījās uz baldahīnu, kas karājās virs gultas. Viņa apģērbs bija saburzījies un berza miesu.
Vajadzēja steidzami atrisināt problēmu ar Zemesgrāfa meitas uzmanības apliecinājumiem., jo tas varēja izjaukt patreizējās labās attiecības ar viņu.
Etans neko nezināja, kā uz tādām lietām skatās te. Bet ja kāds būtu sajutis ko nelabu un iegājis toreiz istabā, varētu būt lielas nepatikšanas. Viņiem ātri vien atgādinātu, ka nav te īpaši vēlami. Pat draudzīgās attiecības ar Gunnaru varēja momentāni pazust.
Beidzot Etans pagriezās un sāka zem segām meklēt savu kreklu. Uzvilkt to bija diezgan grūti, jo dega tikai viena svece. Termometrs rādīja temperatūru, pie kādas neviens normāls cilvēks nelīstu no gultas ārā. Etana galvā rosījās tik smagas domas, ka viņš aukstumam nepievērsa nekādu uzmanību.
Uzvilcis kreklu, viņš atvēra durvis un izgāja no istabas. Etans labi zināja, kur atrodas Zemesgrāfa apartamenti. Vajadzēja tikai sekot pakāpieniem un vēja izpūsto koridoru pagriezieniem. Tikai dažas sveces un eļļas lampas apgaismoja Etana ceļu.
Naktī pils ar caurvējiem un dažiem gulošiem sargiem likās auksta, pamesta kā kalns uz Mēness.
Viss tas likās absurdi. Ko Etans gribēja darīt? Pamodināt Zemesgrāfu nakts vidū? No otras puses tas varētu būt labākais laiks šādām sarunām. Nevienas liekas auss. Varētu aprunāties divatā, bez lieciniekiem. Tas varētu samazināt Etana apmulsumu. Bet jautājumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas ātrāk.
Tā, Zemesgrāfa apartamenti bija tepat aiz pagrieziena. Viņš teiks sargiem…
Etans apskatīja zāli, mēģināja ieskatīties tumsā daudz uzmanīgāk. Šajā blāvajā gaismā bija grūti saprast, bet likās, ka te nav neviena sarga. Dīvaini. Etans nokļuvis līdz vajadzīgajām durvīm, mazliet pagaidīja.
Kā izrādījās, sargi bija uz vietas. Abi. Nevainojami ietērpti ādās un bruņā. Viens bija pienaglots pie sienas ar diviem gariem šķēpiem. Viņa sejā bija redzamas bailes un pārsteigums. Otrs gulēja uz grīdas ar nedabiski sāņus pagrieztu galvu. Viņa asinis bija izlijušas uz gludajiem akmeņiem.
Tūlīt pat galvā radās vairāki izskaidrojumi notiekošajam. Nevienam no tiem nebija nekādas jēgas. Atrodoties pirmā mirkļa šokā, Etans nevarēja sevi piespiest domāt par to, ka tiem, kas varēja tik viegli tikt galā ar diviem apbruņotiem sargiem, Etans neliksies nopietns pretinieks. Viņš pabāza galvu pa durvīm un palūkojās iekšā.
Aina, kas viņam atklājās, varētu būt ņemta no kādas bezgaumīgas Zemes operas, kura ir pilna ar statistiem, kas pārspīlētu žestikulē.
Milzīgā gultā ar baldahīnu gulēja Zemesgrāfs. Viņu spilvenos bija iespieduši divi vareni trani vienādās maskās. Trešais ar nazi rokā stāvēja blakus, un bija gatavs to pielietot. Gellesponts un Koleta Dju Kanē sēdēja blakus ar aizbāztām mutēm. Viņi bija piesieti pie milzīgiem krēsliem. Ceturtais trans, turot rokās asiņainu zobenu, vēroja visu notiekošo.