Etans pagriezās, pieliecās un pacēla nogalinātā sarga šķēpu. Galvā momentāni radās divi turpmākās rīcības varianti. Viņš varēja iebrāzties istabā, nogalināt visus četrus slepkavas, atbrīvot Dju Kanē un līdz ar to iemantot visu apbrīnu un cieņu. Vai arī pagriezties, ieskriet zālē un kliegt no visa spēka, kā brokeris izsoles laikā, kamēr kāds neatskries palīgā.
Loģika un apziņa, ka viņš labāk rīkojās ar dārza šķērēm nekā ar šķēpu, lika izvēlēties otru variantu. Tas varbūt nebija tik varonīgs, toties daudz praktiskāks. Etans pagriezās, paspēra dažus soļus zāles virzienā, un ieaurojās cik skaļi vien varēja:
- Trauksme, netīrie slepkavas, noziedznieki, bendes! Celieties augšā! Palīgā, palīgā! Zemesgrāfu slepkavo! Sardze, bruņinieki, mācītāji! Devalvācija, kursa krišanās, konkurence!
Dīvains skaņu vilnis izplatījās pa pili, kad Etana kliedzieni atbalsojās pret aukstajām sienām. Tas izplatījās pa koridoriem, pagriezieniem, gar ledus celiņiem. Akmeņi iedunējās, kā bišu strops, kurš izkustināts ar koka nūju.
No istabas izleca viens no slepkavām. Milzīgais trans, kuru visu klāja bieza spalvu kārta, ar zobenu rokās taisījās uzbrukt kreisajā pusē. Tā bija viņa liktenīgā kļūda, jo Etans jau gaidīja viņu labajā pusē.
Pagāja tikai dažas sekundes, kad slepkava jau bija caururbts tieši ķermeņa vidū.
Trans iesēcās augstā balsī, kā meitene, kas tikai vēl vairāk palielināja augošo trokšņu vilni. Zāles galā jau parādījās skrejošas figūras. Etans metās tām pretī.
Un nogāzās pustumsā, aizķeries aiz nogalinātā sarga ķermeņa.
Viņš nogāzās uz nogalinātā muguras. Garā, slikti tumsā redzama figūra virs viņa atvēzēja zobenu cirtienam. Blāvajā eļļas lampu gaismā nospīdēja divi ilkņi. Zobens laidās lejā, un Etans dzirdēja, kā asmens šķeļ gaisu. Nepazīstamais norūca ar izbrīnītu intonāciju, jo zobens bija atsities blakus Etanam pret grīdu. Tērauda asmens bija saplēsis Etana kreklu un izšķīlis lielu dzirksteļu kūli no akmens grīdas. Kaut kas neass atdūrās pret Etana vēderu.
Tas bija spalvains bultas neasais gals. Bulta jau bija paspējusi ieurbties kādam vēderā. Vēl pēc mirkļa Etanam virsū uzgāzās asiņains, spalvām klāts ķermenis.
Iespējams tas bija vieglāks, nekā varēja gaidīt pēc milzīgajiem trana izmēriem, bet tam bija mirušā svars. Minūti vēlāk kādas rokas palīdzēja Etanam tikt ārā un piecelties. Viņš ieskatījās pustumsā. Starp saskrējušajiem bija arī Gunnars. Garām steidzās daudzi kāju pāri. Zāles akmens sienās varēja dzirdēt vaidus un skrienošo kāju dunoņu.
- Vareni, ser Etan, - noteica bruņinieks, palīdzēdams Etanam piecelties. – Liels
tev paldies!
- Tev arī paldies, - atbildēja Etans, smagi elsojot. Viņš ar pirkstiem norādīja uz
vēderu, kur bija atdūries bultas gals, pirms salūšanas.
- Tas nebiju es. – Gunnars pamāja uz figūru, kas pustumsā stāvēja blakus.
Svaksusam dal-Džaggeram rokās bija milzīgs loks. Tas bija gandrīz tikpat liels, cik trans. Lokā jau bija ielikta jauna bulta. Svaksuss pamāja Etanam, pagriezās un izgāja no zāles.
Gunnars notupās uz ceļiem, apgrieza beigto ķermeni, kas joprojām bija rokās sažņaudzis zobenu, otrādi un ieskatījās tā sejā. Pa to laiku Etans mēģināja vismaz daļēji notīrīt asini no sava apģērba.
- Tu pazini viņu? – ziņkārīgi noprasīja Etans.
- Nē, bet tas mani nepārsteidz. Tādi cilvēki sevišķi rūpējās par savu anonimitāti.
Kas te notika?
Nebildis ne vārda, Etans veda Gunnaru istabā, kurā bija pirms mirkļa ielūkojies. Tagad tur bija vismaz divdesmit trani. Viņu sejas nebija sevišķi draudzīgas. Tagad te notika pamatīga pārmeklēšana. Tika apskatītas arī visas, pat mazākās, nišas sienās.
Dju Kanē jau bija atsieti. Koleta berzēja notirpušās locītavas. Etans iedomājās, kādas sāpes var radīt virves šajā aukstumā. Ieraudzījusi Etanu, Koleta spēra soli pretim, bet tad piespieda sevi apstāties un novērsa acis.
Viņa smejas par mani, drūmi nodomāja Etans.
- Jūs paspējāt tieši laikā, ser, - teica Dju Kanē. – Šie noziedznieki pamodināja mūs. Mēs pat nepaspējām atvērt acis, kad jau bijām sasieti. Mēs…
Starp viņiem iestājās Zemesgrāfs un pieklājīgi, bet stingri uzlika savu spārnu uz Etana pleca.
- Apsolu tev, ser Etan. Cīņa ir neizbēgama un tur neko nevar darīt. Bet, ja
Uonnoma uzvarēs, tad zvēru pie visiem saviem senčiem, ka visi mūsu spēki un līdzekļi tiks ziedoti, lai nogādātu jūs tur, kur vēlaties nokļūt, pat ja tas būs pasaules otrā galā. Esmu tev parādā savu dzīvību. Tikai daži Sofoldā ir pelnījuši tādu slavu, kāda pienākas tev.
Viņš pagriezās, lai sasveicinātos ar savu meitu, kura ienāca istabā. Viņa apkampa tēvu, pagriežot savu seju pret Etanu.
Etans nodūra galvu. Sentimentālā scēna darbojās kā aicinājums uz atlaidi tirdzniecības darījumā, nodomāja viņš.
- Neesmu pārliecināts, ka visu pareizi sapratu, ser Etan, - teica Gunnars, berzējot
rokas.
Viņš droši vien pārsteigts bija pielēcis no gultas, jo Etans ievēroja, ka bruņinieks stāv bez apģērba. Tikai rokās bija zobens.
- Kāpēc viņi sasēja divus tavus draugus?
- Tas ir acīmredzams, - nogurušā balsī skaidroja Etans. – Viņi gribēja nogalināt
Zemesgrāfu. Gribēja, lai visi domā, ka to izdarījuši Dju Kanē. Pēc visa tā būtu sagruvuši plāni cīņai ar Ordu. Un arī mēs, cilvēki, būtu nokļuvuši neapskaužamā situācijā. Gunnar, tu taču tik pat labi, cik es, zini, kas aiz tā visa stāv?
Bruņinieks vilcinājās, tad viņa sejā varēja redzēt satricinājumu.
- Prefekts? Viņš neuzdrošinātos!
- Kurš tad uzdrošinātos? Kāpēc ne viņš?
- Draugs mans, tu tomēr maldies. Zemsgrāfa nāve nevarēja ietekmēt mūsu
lēmumu cīnīties ar Ordu. Meita būtu mantojusi tēva troni, un tiktu iecelts jaunais Zemesgrāfs. Dome paziņotu viņa vārdu.
- Skaidrs, - noburkšķēja Etans. – Saki, vai Elfai pašai bija jānosauc jaunais
Zemesgrāfs?
- Protams nē! Ja Zemesgrāfs ir atstājis mantinieci, nevis mantinieku, vecākie
piedāvā pretendentus, kurus izvēlējusies Dome. Kādam taču jāturpina dzimta.
- Pareizi, - Etans saspringti domāja. – Un kuru tad Dome piedāvātu?
- Es neesmu par to domājis, - atbildēja Gunnars. – Šaubos, vai tāds pretendents
jau noskatīts. Zemesgrāfs dzīvos vēl ilgi. Visādā ziņā es varu cerēt, ka izvēlēsies mani, - viņš novērsa skatienu, - bet varbūt arī ne.
Bruņinieks pacēla galvu. Viņa acis kļuva platākas. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.
- Tagad es tevi sapratu, ser Etan. Jā, lai iegūtu troni, vai iesēdinātu tur savus
bērnus… jā, viņš varēju būt spējīgs uz to.
Viņi dažas sekundes stāvēja klusējot. Uz sliekšņa parādījās karavīrs. Bruņas kaut kā šķībi stāvēja uz viņa auguma. Laikam bija ģērbies lielā steigā.
- Neviens nav atrasts, ser. Baidos, ka viņi ir aizbēguši un jau pametuši pili.