- Uzmanīgāk, - dusmīgi atsaucās Gunnars. – Viņi varēja kaut kur noslēpties.
Piemēram, virtuvē. Apskatiet vēlreiz katru kaktu, pat pagrabus. Atrodiet tos!
Bruņinieks pagriezās pret Etanu.
- Tu nesaskatīji viņu sejas?
- Diemžēl, nē. Baidos, es nekā neredzēju pēc tam, kad biju nodūris šo, - pēkšņi
viņš tikai tagad saprata, ko bija nodarījis. – Es… piedod, Gunnar, man ir mazliet nelabi.
- Es… redzēju vienu, - teica Koleta. – Nē, divus.
Etans izbrīnīts pagriezās pret meiteni.
- Es domāju, ka Jūs nesaprotat Tranu valodu.
Viņa pārmetoši paskatījās uz Etanu.
- Domājat, es pavadu laiku ietinusies segās un mācoties rokdarbus? Es pamazām
mācos valodu. Un tētis arī. Viņš dažreiz… ir mazliet izklaidīgs. Bet citādi viņš ir ļoti spējīgs cilvēks. Turklāt viņam ir fotogrāfiska atmiņa… Man liekas, kas es sapratu, ko teica Gunnars. Viņš gribēja zināt, vai mēs neatpazinām kādu no aizbēgušajiem slepkavām. Vai nav tiesa?
- Jā, Jūs domājat, ka iegaumējāt, kā viņi izskatās?
Koleta pamāja.
- Ko viņa teica? – Ar interesi balsī jautāja Gunnars.
- Viņa domā, ka atpazīs divus slepkavas, ja atkal tos ieraudzīs.
- Tas būtu lieliski! – Bruņinieka acis iemirdzējās. – Vismaz. Kaut kas vērā
ņemams.
- Klausies, kāpēc nenopratināt prefektu? Tā būtu pati labākā izeja no situācijas.
- Izeja? Ā, sapratu. Arestēt prefektu? – Gunnars izskatījās samulsis. – Tikai uz
aizdomu pamata? Tā nedrīkst! Pat Zemesgrāfs to nedarīs, kaut starp viņu un Braunovku nav īpašas draudzības.
- Bet tu nevarētu arestēt tikai drošības pēc? – Jautāja Etans.
- Ko?
- Nav svarīgi. Labi, te nekas nesanāks, - vīlies novilka Etans.
- Piedod, draugs. Es nesaprotu.
- Aizmirsti par to, Gunnar, - Etans uzsita pa bruņinieka vareno plecu. – Ceru, ka
tu atradīsi slepkavas.
Uz Zemes pats Etans droši vien pirmais nokļūtu starp aizdomās turamajiem.
Visi pilnīgi bija aizmirsuši uzprasīt Etanam – ko viņš te darīja nakts vidū. Labi vien bija, ka trani nebija tik vērīgi.
Aizmugurē atskanēja kāds troksnis. Viegli šūpojoties, ar neko nesaprotošu skatienu, uz sliekšņa stāvēja Septembers. Šajā brīdī milzeņa stāvoklis Etanu nemaz neuzjautrināja.
- Kas te notiek?
- Neliešu bariņš nolaupīja Dju Kanē. Noziedznieki gribēja nogalināt Zemesgrāfu,
un visu vainu uzvelt Dju Kanē ģimenei. – Etans paskatījās Septemberam sejā. – Es to iztraucēju.
- Bravo, draugs, bravo! – skaļi iesaucās Septembers. – Interesanti, kā viņi te tiek
vaļā no paģirām? Nolādētais sajukums… Mani burtiski izmeta no gultas.
- Ko tad tu neej atpakaļ uz gultu? – Etans ar riebumu novērsās no drauga.
Septembers kādu mirkli saspringti skatījās uz Etanu, tad saguma.
- Jā, draugs, man laikam tieši tas būs jādara.
Viņš pagriezās un grīļodamies devās projām.
Drīz, ļoti drīz kalps pamodināja Etanu, un atnesa viņam brokastis. Kārbiņa no viņu pašu pārtikas krājumiem! Lai arī vietējā barība bija ēdama, dažreiz tai pat bija patīkama garša, bet tomēr cita bauda ieelpot īstu Zemes ēdienu aromātu! Tas nekas, ka ēdiens ātri vien kļuva auksts.
Etans pameklēja kārba, un ātri vien atrada bundžu ar pašsasildošu olu kulteni ar šķiņķi, mazu cilindru ar kafiju un plānu plāksni, kuru pārlaužot uz pusēm, varēja iegūt divas karstas tostermaizes ar sviestu.
Viņš visu to notiesāja, vienlaicīgi cenšoties nepievērst uzmanību niezēšanai zem krekla. Kad Etans gribēja uzvilkt savas apavus, viņš ieraudzīja pie gultas kažokādas zābakus. Viņi izskatījās ļoti lieli. Vietējais skroderi bija patērējis daudz laika, lai piedotu kažokādai šādu formu, jo trani apavus nevalkāja.
Droši vien, Septembers bija devis instrukcijas un kādu primitīvu zīmējumu. Zābaki bija par lielu un mazliet neveikli, toties labi sildīja kājas. Neko citu arī nevajadzēja. Pie pazolēm meistars pat bija piestiprinājis metāliskus dzelkšņus, lai zābaki neslīdētu pa ledu.
Par nelaimi, Etanu joprojām apspīlēja viņa kombinezons. Varbūt labāk bija izvēlēties vietējo apģērbu, kā to izdarīja Septembers.
Pili tajā rītā pildīja dažādu sarunu un baumu jūklis. Visi runāja tikai par slepkavības mēģinājumu, un to, kāda loma tajā bija zvaigžņu viesiem. Septembers bija aizgājis kopā ar Balavēru un Gunnaru apskatīt pilsētu, līča nocietinājumus un dot dažus norādījumus. Etans atkal sev uzdeva jautājumu – kāda tad ir milzeņa profesija, bet atkal nespēja uz to atbildēt. Vai tiešām viņš ir visā Galaktikā meklējams noziedznieks?…
Nē, Etans atbildēja pats sev. Tas, ka viņu meklē dažās pasaulēs, vēl nav iemesls nopietnam apvainojumam. Baznīcas un Sadraudzības nostāja vairākos jautājumos uz dažādām planētām bija atšķirīga. Viņiem tas bija jādara. Vienoti likumi visām pasaulēm padarīti tos par nederīgiem. Tāpēc par vienu un to pašu rīcību uz vienas planētas varēja sodīt ar nāvi, bet uz citas – pasludināt par varoni.
Kalps pavēstīja, ka Viljamsu no rīta esot apciemojis pats burvis, un viņi kaut kur devušies apmainīties ar savām gudrībām.
Dju Kanē ģimene bija savā istabā. Volteram atļāva iziet no istabas tikai bruņotas sardzes pavadībā.
Tādejādi, Etans varēja vienatnē apskatīt pili un pilsētu.
Dažas dienas, kad viņš bija brīvs no oficiālām pusdienām, Etans varēja papētīt Uonnomu daudz sīkāk. Tā atgādināja kādu no mazajām Zemes pilsētiņām. Sevišķi tās, kur bija saglabājušās vēsturiskās celtnes. Etans mazliet par tām bija lasījis izziņu literatūrā.
Pats viņš nevarēja atļauties paceļot pa vēsturiskajām pilsētiņām, bet kompānija viņu sūtīja uz pavisam citām planētām. Varbūt kādreiz…
Daudz kas bija, protams, arī atšķirīgs.
Piemēram, nebija nevienas strūklakas, kas tā izdaiļoja cilvēku pagalmus un pilsētu laukumus. Tas arī bija saprotams, jo šeit nāktos ūdeni nepārtraukti sildīt.
Toties te māju jumtus rotāja fantastiski izgrebumi ledū, kurus pārsvarā darināja jaunie trani.
Vietējie iedzīvotāji bija parupji, bet miermīlīgi. Jau pēc dažām dienām viņi pārvarēja savu neuzticību, un kļuva vēl draudzīgāki. Izplatījās baumas, ka cilvēki ir ne tikai Zemesgrāfa viesi, bet arī viņa mīluļi. Bet tas, kas mīl Zemesgrāfa mīluļus, pats kļūst par tādu – universāls princips, nodomāja Etans.
Bērni te bija dauzonīgi, bet negaidīti piesardzīgi. Spalvu kamoliņi ripoja, slīdēja, skrēja viņam blakus, lai arī kurp viņš nedotos. Tas, ka Etanam nav ne nagu, ne spārnu, bērnus pārsteidza, uzjautrināja. Viņi, bez šaubām, skatījās uz Etanu, kā uz jaunu, miermīlīgu kropli, jocīgu rūķi, kas domāts, lai bērni varētu uzjautrināties.
Te viņš iedomājās, kā bērni guļ uz ielām asins peļķēs, šķēpu caururbti. Jā, viņš Gunnara vietā jau sen cīnītos par to, lai atļautu karot ar Ordu, lai nekad nevajadzētu redzēt šādus skatus.
Bet vai tas tā būtu, miermīlīgais tirgotāj? Vai esi pārliecināts, ka neizšķirtos par labāku nopirkt vēl dažus gadus mierīgas dzīves, mierīgam biznesam? Vai esi pārliecināts par savu lēmumu?
Šī doma nedeva Etanam mieru, bet katrreiz viņš to atmeta, jo nevarēja rast atbildi. Jā, grūti ir atmest pieradumu atpirkties no ienaidnieka. Bet tas ar laiku noved pie gribas zaudēšanas, pie degradācijas. Būdams pārliecināts pacifists, Etanu pārsteidza tas, ka tikai dažās dienās šajā Galaktikas nostūrī pilnīgi pārvērta viņa komfortablās domas par Visumu. Vai tad dažu megakompāniju komerciālā politika nebija tikpat nežēlīga un asiņaina? Vai Saganaka līdzinātāji nebija izpletuši savas saknes lepnos ofisos? Vai mežoņu nežēlīgās izdarības nav salīdzināmas ar kādu no komerc mahināciju paveidiem?