Kad bija pagājusi jau nedēļa, Uonnoma Etanam jau bija apnikusi. Pat līcis ar savu nepārtraukto kustību – prāmji, kravas transports – bija pazaudējis savu pievilcību. Ar savu sirdi un dvēseli viņš piederēja lielpilsētas iedzīvotājiem. Kamēr Etans tirgoja primitīvajās pasaules, bet tirgoja viņš labi, viņš domāja tikai par atgriešanos civilizētā pasaulē, par pierasto mehanizēti komfortu. Etans dvēselē nebija klaidonis.
Neviens no vietējiem kapteiņiem, neviens no jūrniekiem, ar ko Etans runāja, neko nezināja ne par Arzudunas salu, ne par „Vara pērtiķi”. Neviens savos klejojumos nebija nonācis līdz „vietai, kur deg zeme”.
Bija jauka saulaina diena – termometra rādītājs nebija noslīdējis pārāk zemu, daudzi trani staigāja bez jakām. Un stāvot uz vietas nevajadzēja vējā sarauties. Zālē Etans satika Koletu. Kad meitene beidzot atzinās, ka viņa garlaikojas daudz vairāk par viņu, Etans piedāvāja apskatīt kopā salu.
Dažās minūtēs Gunnars sniedza Etanam vairākus padomus, kā rūpīgāk sagatavoties šai pastaigai. Dažas salas vietas bija vairāk piemērotas pastaigai cilvēkiem, nevis traniem, citas – otrādi.
Paņēmuši līdzi pārtiku, viņi devās ceļā.
Uz lēzenumu starp divām klintīm veda stāvs ceļš. Bet no turienes pavērsās skats, kuru Koleta, izmantojot vienu no saviem apbrīnas īpašvārdiem, raksturoja kā „burvīgu”.
Varēja redzēt klinšu smailes, kas abās pusēs veidoja Sofoldas salas augstākos punktus. Austrumos varēja saskatīt cieši vienu pie otras piespiedušās pilsētas māju jumtus. Vēl tālāk pletās līcis ar savu nenorimstošo satiksmi, ar daudzkrāsainajām burām. Bet vēl tālāk, aiz augstajām sienām pletās bezgalīgais ledus.
Šī aina nepārsteidza Etanu un Koletu. Daudz vairāk viņus pārsteidza skats, kas atklājās pretējā virzienā.
Tieši no rietumiem nākušais vējš stipri iesita pa viņu augumiem, kad tie pabeidza pēdējo kāpienu. Lejā varēja redzēt plašu garu līdzenumu. Šur tur varēja redzēt fermas un akmens māju pudurus. Tālajos laukos varēja redzēt „volu” un tranu aitu ganāmpulkus. Spilgti sarkani saulē spīdēja apsētie lauki. Tur auga Zemes kviešu vietējais ekvivalents.
Cik vien tālu varēja redzēt, Etans redzēja zaļu līdzenumu,, kas kā vēdeklis izvērsās līdz horizontam un atgādināja paradīzes putnu asti. Pa kreisi, pēc aptuveni kilometru plata ledus lauka, Etans ieraudzīja vēl vienu tādu pašu zaļu vēdekli.
Viņu gids, jaunais trans Kierlo, izskaidroja, kas tas ir.
- Tur, augstdzimušie svešinieki, aug pika-pedanas lauki, kas ir vairākas reizes
lielāki par Sofoldas salu. Pērkonēdājs turp dodas ēst jaunos dzinumus.
- Es esmu tik daudz dzirdējis par šo pērkonēdāju, - teica Etans, kad viņi gāja pa
plato taku pār kalna kori. – Es gribētu to aplūkot.
Jaunietis iesmējās.
- Neviens neiet tuvu pie pērkonēdāja, mans kungs.
- Viņš ir tik nikns?
- Nē, ser, nav nikns. Bet viņš var būt ļoti satraucies, kā daži k’naiti.
Etans zināja, kas tie tādi k’naiti. Mazi, žurkām līdzīgi dzīvnieciņi. Viņam ļoti nepatika to izskats, bet Uonnomas bērni tos mīlēja turēja kā tādas mīļas jūrascūciņas. Viņi, neskatoties uz savu atbaidošo izskatu, bija mīļi un pie mazākās trauksmes šausmīgi spiedza. Bērniem tas ļoti patika.
Tranu bērni, salīdzinājumā ar Zemes bērniem, bija daudz nosvērtāki savos darbos un nedarbos. Rotaļājoties ar šādiem k’naitiem, Zemes bērniem jau pēc pāris dienām tas būtu apnicis, vajadzētu jaunas rotaļlietas. Šejienes klimats dara bērnus daudz mierīgākus, nosprieda Etans.
- Es gribētu apskatīt metālapstrādes uzņēmumus, - pēkšņi teica viņš. Etanam
iešāvās galvā, ka vajadzētu tuvāk iepazīt Uonnomas varas un bagātības avotus.
- Jā, kungs.
Jaunietis nogriezās pa šauru taciņu, kurai Etans noteikti būtu pagājis garām. Aiz slīpas klints parādījās kalni, no kuru virsotnēm kūpēja dūmi.
Metāla liešanas rūpnīca atradās nelielā ieplakā. Bet pienākot tuvāk, Etans redzēja, ka lielākā rūpnīcas daļa atrodas klintīs, darbi notiek alās. Maksimāli tika izmantots siltums, kas nāca no planētas dzīlēm.
No kalna gala Etans redzēja, ka vairāki kalni bija vulkānu konusi. Lielākā daļa no tiem vairāk nebija aktīvi, vai pagaidām snauduļoja, bet daži izmeta melnus dūmu mākoņus. Visi krāteri atradās rietumu pusē, tāpēc no pilsētas nebija redzami.
Kā vēlāk izrādījās, Uonnomas metālu ieguve un apstrāde bija kā dīvains kokteilis – primitīva tehnoloģija un pārsteidzošas metālu īpašību zināšanas. Kā piemēram, dunču un šķēpu uzgaļu kalšana un rūdīšana.
Lietuves vadītāju parasti iecēla Uonnomas militārie padomnieki. Viesus sagaidīja lietuves direktora vietnieks, Džeimss Malvakkens.
- Mums liels gods, ka jūs, augstdzimušie svešzemnieki, esat atraduši laiku
apmeklēt mūsu vienkāršo…
- Met pie malas savus glaimus un kautrību, - pasmaidīja Etans. Viņš jau gandrīz
bija apguvis smaidīšanas tehniku, lai neatklātu savus zobus. – Mēs te vienkārši ienācām aiz ziņkārības.
Sācis skaidrot rūpnīcas darbības shēmu, Malvakkens kļuva tāds pats, kā visi biznesu taisošie rūpnieki. Viņam izdevās ieinteresēt pat Koletu. Viņš pats vadīja tieši lielāko apstrādes alu, un pārsvarā runāja par gala produktiem. Etanam iepatikās šis trans.
Tie trani, kam darba darīšanās nācās tuvu pienākt pie geizeriem alas dziļumos, vai siltuma izplūdes caurulēm, tika apgādāti ar ledainu ūdeni. Atstājot kailas rokas, tie uz pārējā ķermeņa valkāja caurspīdīgas, siltumu atgrūdošas bruņas. Šāds skats Etanā izraisīja iekšējas trīsas.
Bija dīvaini vērot, kā tiek uzģērbts apģērbs, kas saglabāja aukstumu. Viss otrādi…
- Kur ir jūsu šahtas? Jautāja Etans Malvakkenam.
- Salas rietumu daļā, kungs. Daži urbumi un tuneļi stiepjas pat zem ledus.
- Jums nerodas grūtības ieurbtie sasalumā?
- O nē, kungs. Jo dziļāk mēs ieurbjamies, jo grunts paliek mīkstāka. Šajā salas
daļā aug pika-pina. Rakt starp viņas saknēm ir daudz grūtāk, nekā klintī. Parasti mēs mainām virzienu, un vienkārši apejam saknes. Ledu viegli var izkausēt, bet ūdeni savākt… Dažreiz mums jātiek caur vecām un vājām saknēm. Bet viņas ir tā savijušās, ka nav iespējams atdalīt vienu no otras. Mēs neko negribam iznīcināt. Pika-pina paēdina mūs, bet metāls padara bagātus.
- Uzbrukums šajā salas daļā atņems jums šahtas, - it kā vienaldzīgā tonī noteica
Etans.
- O jā! Bet rūdas gabals ir slikts ierocis, augstdzimušais atnācēj. Pat ja ienaidnieks
gribēs izmantot šahtas, un būs tik prasmīgs, lai to izdarītu, mēs viņam neliksim miera. Un viņam nebūs no tā nekāda labuma. Mēs, te kalnos, esam labi aizsargāti. Pat labāk, kungs, kā pilsētas iedzīvotāji.
- Nezinu, nezinu. Vispār jau rietumu nogāze izskatās labi.
- Varbūt jums, kungs. Esmu dzirdējis, ka jums ir daudzas iekārtas, kas atšķiras no