mūsējām. Uzkāpt kalnā bez vēja palīdzības jums nav nekas neiespējams.
Vispār jau viņam ir taisnība, nodomāja Etans.
Viņš aplūkoja milzīgās vēja dzirnavas, kas apgādāja ar enerģiju virpas, asināmos aparātus, smēdes, kad sajuta Koletas roku pieskārienu.
- Paskatieties, šeit ir profesors Viljamss.
Viņa nosauca Viljamsu par „profesoru”, kaut gan nezināja, kādā mācību iestādē par pasniedzēju tas strādāja. Pats viņš par to nerunāja, bet Etanam tā vien gribējās dažreiz to uzzināt.
Skolotājs sēdēja pie galda kopā ar visuresošo burvi Eer-Meezahu. Abi bija tā aizrāvušies ar kaut kādu diagrammu apspriešanu, ka nemaz neievēroja atnācējus. Etans un Koleta vēroja abus vīrus vairākas minūtes.
- Atstāju jūs, augstdzimušie atnācēji, burvju sabiedrībā. Man ir daudz darba.
Tagad jau neviens nezina, kā iegūt pienācīgu asumu zobeniem.
Malvakkens pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās.
It kā teiktu, esmu jums veltījis pietiekami daudz uzmanības parādīdams šo brīnišķīgo rūpnīcu, tagad laiks ķerties pie nopietna darba. Malvakkens devās dūmu, karstuma un skaļo balsu virzienā.
- Sveicināti, Malmevin Eer-Meezah.
- Sveicinu jūs, labie kungi. – tūlīt pat atsaucās burvis. Viņa acis staroja. – Jūsu
draugs man izskaidroja ļoti daudzas lietas. Varenas lietas. Neesmu bijis tik satraukts, kopš saviem burvju mācekļa laikiem.
- Ar ko Jūs nodarbojaties, Viljams?
- Malmevins man palīdz ar vietējo terminoloģiju un mehānismu ekvivalentie. Es
neesmu karotājs, bet centīšos palīdzēt ar savām zināšanām.
- Es arī, - atzinās Etans.
- Jā? Bet mēs taču visi redzējām, kā Jūs tajā vakarā uzveicāt seru Gunnaru. –
Viljamsa balsī varēja just apbrīnu. – Pat misters Dju Kanē ir labāks karotājs par mani… Bet domāju, ka es arī varēšu palīdzēt… Es visu dzīvi esmu daudz lasījis. Tagad cenšos Uonnomas ieroču meistariem kaut ko iemācīt no lasītā par viduslaiku ieročiem. Pirmā ideja ir saistīta ar katapultu. Mēs tagad viens otru esam sapratuši galvenajos vilcienos. Te arī dzīvo labi ieroču meistari.
- Te tādiem būtu jābūt, - teica Etans. – Sevišķi ja visu laiku jāņem vērā
pastāvīgais vējš.
- Jā. Te ir zobeni, pīķi, cirvji, šķēpi, alebardas – ieroči ciršanai un duršanai. Loki
un bultas cīņai no attāluma. Bet strādājot kopā ar Malmevinu un metalurgiem, es domāju izgatavot vēl dažas noderīgas ierīces.
Viņš palīda zem galda un izvilka dīvainu priekšmetu, kādu Etans agrāk nebija redzējis.
Tam bija taisns garš koka korpuss ar īsu loku vienā galā. Tam vēl bija speciāls uzvilkšanas rokturis un palaišanas mehānisms.
- Ļoti interesanti, - noteica Etans, saprotot , ka pilnīgi neko nezina par
viduslaikiem. – Kas tas ir?
- Vecs Zemes ierocis. To sauc par arbaletu.
- Burvīgs izgudrojums! – Iesaucās burvis, nespēdams novaldīt sajūsmu. – Es šo
ieroci parādīju Leva Sakonena dēlam, strēlnieku bruņiniekam. Kad es ar to izšāvu tālāk par pašu labāko loka šāvēju, viņš nokrita uz ledus celiņa un aizslīdēja līdz pašai pilsētai.
Mags pasmaidīja, atceroties notikušo.
- Arbalets var izšaut daudz tālāk par pašu labāko loku, - teica Viljamss. – Un tas ir
precīzāks un jaudīgāks. Tas izšauj cauri arī ādas vairogam ar bronzas stiprinājumiem. Es loku uztaisīju mazliet ciešāku. Domāju, šis modelis ir jaudīgāks par tiem, ko izmantoja senos laikos uz Zemes. Traniem ir stipri muskuļi uz rokām un pleciem, lai noturētu šo ieroci arī pret vēju.
Etans paņēma ieroci un mēģināja uzvilkt loku, bet spēja to tikai mazliet iekustināt.
- Tas ir iespaidīgi. Ceru, ka Jums neizdosies izgatavot kaut ko līdzīgu kabatas
lāzeram, vai portatīvai kodoltermiskajai bumbai? Kaut gan tas daudz ko atrisinātu.
- Baidos, ka nē, - Viljamss viegli pasmaidīja. – Bet mēs turpinām strādāt. Domāju
vēl viena vai divas iekārtas būs laicīgi kārtībā.
- Labi, - nomurmināja Etans. - Laicīgi.
- Neviens man neko teicis par laiku, - sāka protestēt Koleta. – Kad tā Orda, vai
vēl kaut kāds briesmonis, parādīsies te?
- Neviens to nezina, Koleta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Varbūt rītdien.
Gunnars saka, ka Orda var izdomāt uz Sofoldu doties nākamgad. Nezinu, tas viņu iepriecināja vai apbēdināja. Iesim tagad labāk palūkoties uz to puisi, kas taisa uz zobenu rokturiem tik brīnišķīgus ornamentus.
Dažu nedēļu laikā Etans bija iepazinis Uonnomas iedzīvotājus tikpat labi, kā cilvēkus Jaun-Parīzē, Drallarā vai Samstedā. Gatavošanās karam turpinājās, bet neapsīka arī transporta kuģu satiksme līcī. Par Ordu joprojām vēl nebija nekādu ziņu.
Kādu vakaru Etanam iešāvās galvā doma, ka šis stāsts par Ordu ir izdomāts, tā ir speciāli sagatavota pasaka, lai varētu Sofoldā aizturēt dīvainos, bet noderīgos svešiniekus. Tūlīt pat gan viņš atzina, ka Gunnars, Balavērs un Malmevins tā nedarītu. Pie tam vēl viņa izdoma likās gluži neloģiska. Kaut arī par Zemesgrāfu Etans vēl šaubījās.
Nē, pārāk patiesas bija Sofoldas iedzīvotāju emocijas tajā vakarā, kad viņi nolēma cīnīties ar ienaidnieku… Pārāk dedzīgi, pārāk spontāni tas notika, lai varētu būt inscenēts.
Etans, Gunnars un Septembers sēdēja pie galda pils galvenajā ēdamzālē. Tā atradās blakus trauku mazgājamajai zālei. Te pusdienas ēda lielākā daļa no pils iemītniekiem. Gunnars piedāvāja doties uz „debess balkonu”, un abi cilvēki piekrita.
„Debesu balkons” bija pats augstākai laukums Uonnomā. Augstāk , varbūt, bija tikai Hai-Tauers. No laukuma pavērās brīnišķīgs skats uz sniegoto tāli un dienvidos aizsalušo milzīgi jūru.
Apskati pārtrauca steigšus ieradies eskvaira palīgs. Viņš apstājās, mēģināja atvilkt elpu, pat nepaklanījās Gunnaram. Viņa sejā varēja lasīt šausmas.
- E… augstdzimušie… kungi…
- Nomierinies, jaunekli, - mierīgi teica Gunnars. – Atgūsti elpu. Tavi vārdi apdzen
vēju.
- Trīsdesmit vai četrdesmit kudžatus uz dienvid-rietumiem, augstdzimušie kungi…
iet pērkonēdājs!
- Cik viņu ir? – Asi noprasīja Gunnars.
- Tikai… tikai viens, ser. Lielais Vecais! Karavāna… no trim kuģiem nejauši
uzdūrās viņam, centās atrast patvērumu pika-pedanas džungļos, pēc tam centās aizbēgt pa vējam. Izglābās tikai viens no trijiem kuģiem. Tā īpašnieks vēl joprojām sarunājas ar Zemesgrāfu!
- Ejam, - īsi noteica Gunnars abiem vīriešiem un devās uz kāpnēm nemaz
nepaskatoties, vai tie seko viņam.
- Beidzot kāds no tiem pērkonēdājiem ir parādījies, - teica Septembers. Lieliski!
Es jau sāku liekties uz labajiem sāniem, sēžot un neko nedarot. Nu tagad vismaz mums būs izdevība aplūkot kādu no šiem monstriem!
- Nezinu, - uzmanīgi atbildēja Etans. – Viss atkarīgs no sera Gunnara. Nedomāju,
ka viņš tagad norīkos uz turieni prāmi ar ekskursantiem. Un šis aizelsušais jauneklis kaut ko teica par diviem kuģiem, kas gāja bojā.
- Nu bet tas taču arī varēja būt vētras dēļ, - paziņoja Septembers. – Nu saki taču