Gunnar!
Viņi steidzās panākt bruņinieku. Tas bija pieklājīgs un neizmantoja ledus celiņu. Savādāk cilvēki jau pēc dažām sekundēm būtu bezcerīgi atpalikuši.
- Vai mums būs iespēja aplūkot pērkonēdāju?
Gunnara atbilde bija īsa.
- Jums jāsaprot, ka tas nav kaut kāds interesants piedzīvojums, mani draugi.
Monstrs var būt tikpat bīstams, kā Orda.
- Ko tu saki! – Ar neticību balsī iekliedzās Septembers. – Viņš taču nevar būt tik
milzīgs. Neviens dzīvnieks uz Zemes tipa planētas nevar būt tik liels. Ūdens taču nevar noturēt tādu smagumu. Un tik milzīgs dzīvnieks nevar pārvietoties pa sauszemi.
Gunnars apstājās tik pēkšņi, ka Etans uzgrūdās viņam virsū, sajuzdams zem spalvām spēcīgos muguras muskuļus.
- Jūs neesat redzējuši pērkonēdāju, atnācēji no zvaigznēm, - viņš klusi noteica. –
Pirmoreiz kopš satikšanās, viņš nenosauca tos vārdā. – Nespriediet par viņa apmēriem pirms laika.
Viņi devās tālāk tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija apstājušies. Izbrīnītais Etans sekoja viņam. Gunnars bija ļoti noraizējies.
- Monstrs, - turpināja bruņinieks, kad viņi bija nokāpuši vēl vienu stāvu zemāk, -
var sagraut mūsu ostu daudz stiprāk, nekā Orda. Un viņš to izdarīs mehāniski, nedomājot par citu dzīvībām. Barbarus uz priekšu dzen iedzīvošanās kāre. Pērkonēdājam nav nekādu domu…
- Skaidrs, - novilka Septembers. – Es atvainojos, Gunnar. Taisu muti ciet.
Klusēšu līdz brīdim, kad ieraudzīšu šo briesmoni.
- Jūs to nepazīstat, tāpēc nevarat spriest par tā izmēriem, - samierinoši noteica
Gunnars. – Tāpēc nevajag atvainoties.
Par Septembera mutes aiztaisīšanu viņš neteica nekā.
- „Paskatīties” iespējas nebūs… Būs tikai iespēja cīnīties.
- Tu gribi teikt, ka jūs gribat nogalināt šo briesmoni? – Jautāja Etans. – Tas ir pēc
visa tā, ka nupat pārliecināji mūs par to, ka nevar to uzvarēt?
- Es neteicu, ka tas ir neuzvarams, draugs Etan. Tikai to, ka tas ir bīstams un ļoti
liels. Un ka neviens vēl pērkonēdāju nav nogalinājis. Vismaz neviens neatceras tādu gadījumu. Mums jāmēģina tas novirzīt sāņus no pilsētas. Ja tur būtu pērkonēdāju bars, tad es tik ļoti neuztrauktos.
- Kāpēc? Man liekas, ka bars ir simtreiz bīstamāks, -piezīmēja Etans.
- Nē. Bars pārvietojas tikai pa ganībām… milzīgiem pika-pedanas laukiem
dienvidos. Viņi migrē no ziemeļiem uz dienvidiem, parasti, uz tukšajiem rietumu rajoniem. Kā bars, viņi nav tik bīstami. Bet viens pats, ak Lielais Vecais, var sagraut visu Sofoldu. Tas ir daudz bīstamāk, nekā bara parādīšanās. Mums jāizdomā, kā novirzīt pērkonēdāju no salas.
- Tu teici, ka ar viņiem nav iespējams cīnīties, bet tagad gribi novirzīt
pērkonēdāju no salas, - teica Etans. Kā? Ar šķēpiem?
Viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla.
- Nē. Ir tikai viens veids, kā var cīnīties ar pērkonēdājiem. Var pamēģināt, ja nav
dūša papēžos. Daudzi, kam tas ir izdevies, uzskatā to par svarīgāko notikumu savā dzīvē. Dažiem šī diena paliek par pēdējo dienu viņu dzīvē. Mums vajadzētu vismaz pamēģināt, - nobeidza Gunnars.
- Kā tad iespējams ar viņu cīnīties? – Saniknots noprasīja Septembers.
- Pie pērkonēdāja var piekļūt, ja neitralizē divus viņa zobus. Atceraties
Zemesgrāfa troni?
- Jā. – Etans atcerējās no kaula izgrebto krēslu. Tas bija pulēts, izrotāts ar
dārgakmeņiem un metāla inkrustācijām. Meistars, kurš to gatavoja, droši vien, labi nopelnīja…
- Troņa aizmugures daļā – balta kolonna… Kā jūs domājat, no kā tā taisīta?
- No kaut kāda akmens, - atbildēja Etans, pēc tam iepauzēja. – Tu taču negribi
teikt, ka…
Viņš aizdomājās, un pat nepamanīja, kā izgāja no pils, un kā viņiem pievienojās bruņinieki un vienkāršie apbruņotie trani. Visa šī grupa pagāja garām Dju Kanē. Septembers paspēja uzkliegt:
- Mēs dodamies medībās!
Koleta kaut ko kliedza atbildot, bet Etans viņu nesadzirdēja.
Lejā, pie ostas viss murdēja. Noraizējušos tranu pūlis bija sapulcējies ap Gunnaru. Etans ievēroja vietējo iedzīvotāju nemierīgos skatienus.
Kad viņi devās tālāk, lejā pa nogāzi, viņš nevarēja neievērot, ka bruņinieki un kareivji neizmanto ledus celiņus. Trani negribēja nostādīt cilvēkus neērtā stāvoklī.
Etans iedomājās, vai kāds pašreiz novēro notiekošo? Burvja istabā bija teleskops, bet vai no tā varēja redzēt viņu gājienu? Tur pašreiz varēja atrasties gan Malmevins, gan Zemesgrāfs.
Tāds sajukums viena dzīvnieka dēļ. Un tas pat nav plēsīgs dzīvnieks, kāds bija drums.
Beidzot viņi nokļuva līdz ostai. Visi pienācēji sasēdās trijos prāmjos. Tik dīvainus pārvietošanās līdzekļus vēl Etans nebija redzējis, kopš bija nokļuvis uz šīs planētas.
Trīs nelieli prāmji ar milzīgām burām jau stāvēja piestātnē kaujas gatavībā. Bura un arī korpuss bija spilgti baltā krāsā. Šie prāmji bija šauri kā bultas.
Katram pie sāniem bija piesieti vēl dīvaināki prāmji. Tie bija apstrādāti koka baļķi aptuveni divdesmit metru garumā un viena vai divu metru diametrā. Uz šiem baļķiem arī bija bura. Viens baļķa gals bija noasināts kā zīmulis.
Buras apakšējais pārliktnis katrā gaļā beidzās ar mazu koka kuģīti vai slidu, kā nu kurš to iztēlojās. Tiem bija neliela sliece, iebūvēta mazās ragavās, kas paredzētas vienam braucējam. Pārliktnis turējās tikai uz vienas kārts.
Zem paša korpusa – jeb koka stumbra – arī bija slieces. Viena lielāka – priekšpusē, bet otra mazāka – gandrīz pa vidu. Tagad buras uz šiem milzīgajiem šķēpiem - tieši šķēpus atgādināja šie noasinātie baļķi – bija nolaistas. Tad tā varēja cīnīties ar šo milzīgo dzīvnieku, ar milzīgiem šķēpiem, kurus uz priekšu dzina vēja spēks.
Etanam jau bija radušies tūkstoš jautājumu. Bet Gunnars bija uz viena no prāmjiem, kur jau deva norādījumus, pārbaudīja troses. Etans kopā ar Septemberu devās uz šo prāmi. Tūlīt pat arī šī mazā flotile devās ceļā. Visi pārējie kuģi godbijīgi grieza ceļu. Jūrnieki stāvot pie bortiem, pavadīja viņu prāmjus ar skatieniem.
Vēl pēc dažām sekundēm konvojs jau brauca caur milzīgajiem vārtiem. Kad viņi bija izbraukuši no Uonnomas ostas, un nokļuvuši vēja pusē, viņi ātrums momentāni palielinājās. Iečīkstējās buras un stūres vīrs virzīja prāmjus uz dienvid-rietumiem.
- Mums jāielenc zvērs, - skaidroja Gunnars, - lai pa to laiku lielie šķēpi varētu
uzņemt ātrumu. Pēc tam prāmji, kas tos transportēja, varēs atdalīties un kustēties patstāvīgi.
- Tātad šie šķēpi var manevrēt? – Jautāja Septembers, mēģinot pārkliegt vēju.
Matroži cīnījās ar burām.
- Tikai mazliet, - drūmi atbildēja Gunnars. – Nostādīti uz sava kursa, tie tikai
mazliet var pagriezties pa labi vai pa kreisi. Apgriezties tie vairs nespēj.
- Kas notiek, - turpināja izjautāt Septembers, - kad jūs nonākat kontaktā ar šo
radījumu?
- Ei, Džeipor, turi!
Viens no traniem steidzās satvert bruņinieka mesto virvi. Satrauktais Gunnars veda cilvēkus uz prāmja priekšgalu. Etans juta, kā pieaug spriedze starp prāmja apkalpes jūrniekiem.