Viņi apstājās blakus stūres vīram. Gunnars norādīja uz otru prāmi.
- Stiprs, bet vienkāršs mehānisms sadala „zibens” prāmi trijās laivās. Katrai ir
savas slidu slieces. Tās ir kā mazs prāmis, tikai bez buras. Redzat mazliet piepacelto priekšgalu. Tas aizsargā stūrētāju un mazliet arī kalpo, kā bura.
- Mazliet līdzīgi koka zābakiem, - secināja Etans, atceroties Ta-Holdinga teikto,
ka koka slieces ilgi nekalpo. Šie prāmīši taču arī nebija domāti ilglaicīgai lietošanai.
- Inerce tālāk nesīs trīs stūrmaņus pretī pērkonēdājam, - turpināja Gunnars.
Etans vērīgāk aplūkoja mazās laivas.
- Kad tās atdalīsies no šķēpa, kā jūs viņas stūrējat?
- Ar sava svara palīdzību. Slidas ir labo nobalansētas. Atdalīšanās notirk
pietiekami ilgi, lai stūrmanis varētu nospraust sākuma virzienu.
- Jo tuvāk pie mērķa atdalīties, - turpināja Septembers, - jo lielāka iespēja tajā
trāpīt.
- Protams, - piekrita Gunnars.
- Tad, ja neiebilsti, es vadīšu vienu no laivām.
- Tas mums dara lielu godu, ser September.
Viņi uzsita viens otram uz pleca.
Labi, - iesaucās Etans, bet es stūrēšu otru.
- Tagad, draugs, tā nav spēle. Ja Jūs gribat…
- Apklustie, Skva. Es stūrēšu otru laivu.
Etan jutās kā pēdējais muļķis, bet viņš nevarēja klusēt, kas Septembers pieteicās labprātīgi piedalīties medībās.
- Tātad norunāts. – Gunnars pagriezās un norādīja uz prāmi, kas slīdēja blakus. –
Sers Stafaeds komandēs pirmo triecienu, sers Lužnors – otro. Mēs iesim pēdējie.
- Ir šim briesmonim kāds vājais punkts? – Jautāja Septembers, pārkliedzot vēja
aurus.
- Varbūt arī ir. Tikai neviens tādu vēl nav atradis. Viņam nav plakstiņu, kas
aizsargātu acis, bet ir nervu centri. Vislabāk būtu trāpīt tajos. Acis ir mazas un atrodas ļoti zemu. Vislabāk jau būtu viņu apžilbināt. Tas noteikti novirzītu to no kursa uz pilsētu.
- Ja jau viņam ir laba redze, tad viņš pamanīs mūsu tuvošanos, - domīgi novilka
Septembers.
Viņi turpināja slīdēt pa platu lokveida trajektoriju. Vējš dzina prāmi milzīgā ātrumā. Tālu priekšā varēja redzēt pika-pedanas milzīgos zaļos laukus. Ātrums tikai pieauga.
Matroži bija burtiski ieķērušies burās. Tad tumša metāla enkuri ieurbās ledū. Visi trīs prāmji, kas bija gatavi sēt nāvi samazināja gaitu un apstājas. Enkuru turēti tie grabēja un grozījās vējā.
- Tagad izlaižam ”zibeņus”, - ar satrauktu balsi teica Gunnars un pārliecās pār
prāmja bortu.
- Pēc tirgoņa, kas bija izglābies, vārdiem, monstrs kustējās ziemeļ-austrumu
virzienā. Viņiem to vajadzēja pagriezt uz dienvidiem.
- Stāviet pie kreisā borta, draugs, bet es stāšos pie labā, - kliedza Etanam
Septembers.
- Ko?
- Pa kreisi, pa kreisi! Un nelaidiet vaļā savu baļķi, kamēr sers Gunnars nav devis
signālu.
- Domājiet, es nobīšos pašā atbildīgākajā momentā, un palaidīšu to pirms laika?
Etans ielūkojās milzeņa sejā. Tā acis mirdzēja.
- Neviens cilvēks nevar izslēgt tādu iespēju, draugs.
- Nu,… bet es spēšu, - atbildēja Etans, gandrīz vai taisnodamies. – Bet ja tas
notiks, tad nevis baiļu dēļ, bet gan vainīgs būs šis nolādētais klimats.
Vējš bija stiprāks, nekā parasti. Tas nozīmēja, ka Etanam vajadzēja ieķerties koka margās divreiz stiprāk, lai vējš to neaiznestu pa gaisu no prāmja, kā tādu tukšu maisu. Salīdzinot ar pils istabām, te bija šausmīgi auksti. Etanam kļuva mazliet vieglāk, kad viņš ierāpās laivas daļēji aizsargātajā sēdeklī.
Platā koka sliece bija ar kaut ko apsista. Tā vibrēja vēja brāzmās, bet briesmīgākās no tām tomēr izturēja. Paliecies uz priekšu, Etans ievēroja centrālo stumbru. Septembers pamāja viņam. Etans atbildēja ar to pašu.
Asais vējš atkal apdedzināja, kad Etans palūkojās ārā un pamāja ar roku Gunnaram. Bruņiniekam bija jāuzņemas stūrēšana, bet viņi ar Septemberu uzņēmās rīkoties ar burām.
Par atslēgu, kas stiprināja laivu ar slidām pie pārliktņa, kalpoja vienkāršs koka ķīlis. Etans ar apmierinājumu ievēroja, ka tas bija labi sasmērēts. Tātad nevajadzēs raustīt to no visa spēka izšķirošajā momentā. Ar buru būs grūtāk. Tā turējās tikai vienā trosē.
Divi matroži no lielā prāmja uzrāpās uz šķēpa. Viņi pacēla „zibeņu” buras vienlaicīgi ar prāmja burām. Abi transporti sāka ātri kustēties. Brīnums, kā matrožiem izdevās noturēt līdzsvaru paceļot buras. Viņu uzmanīgi pārvietojas pa baļķi līdz tā beigām, tad uzlēca uz prāmja, kur jau tos saķēra daudzas rokas. Gan prāmis, gan tā vilktais transports tagad kustējās ar labu ātrumu. Darbs bija paveikts spīdoši.
Matrožiem un kareivjiem uz prāmja bija šķēpi un loki. Tam gan bija vairāk psiholoģiska nozīme. Trani nebija paraduši doties kaujā bez ieročiem. Pat ja tajā viņiem nāktos tikai novērot un lūgties.
Etans gan nejuta tādu vajadzību. Viņam līdzi nebija pat kinžala. Neskatoties uz Gunnara stāstījumu, viņš nevarēja īsti iedomāties, kas tagad notiks. Viņi mēģinās uzbrukt briesmonim. Gunnars lika mērķēt tā galvā pēc viņa signāla – skaļa, asa svilpiena. Viņiem jāatbrīvo savas laivas, un jātraucas uz priekšu paļaujoties tikai uz buru un savu veiklību.
Tāda bija teorija.
Neskatoties uz acīm redzamajām briesmām, Etans nevarēja apvaldīt savu ziņkāri. Viņš ļoti vēlējās ieraudzīt dzīvnieku, kurš varētu izturēt un neietu bojā no aptuveni pus tonnas noasināta baļķa trieciena. Uz Plutarha ir unikāla retu dzīvnieku kolekcija. Tur varētu aizdomāties…
Bet Etans saprata, ka viņi pametīs kaujas lauku daudz agrāk pirms sadursmes. Varbūt viņš varēs tikai uzmest skatienu šim dzīvniekam no tālienes.
U tomēr, kā ziņoja Gunnars, šie monstri gāja bojā. No kā? No vecuma? Cik gadus var nodzīvot šis praktiski neuzveicamais pērkonēdājs?
Etans sajuta grūdienu un pacēla galvu. Prāmis bija jau atāķējis viņus un jau sagriezās uz dienvidiem, atbrīvojot ceļu. Divi citi šķēpi bija atbrīvoti dažas sekundes agrāk, un jau traucās bezgalīgajās jūras tālēs. Etans saspringti skatījās caur savām brillēm, kas izolēja viņa acis no ledus pasaules, vēja un mežonīgā ātruma.
Zaļais plankums pamazām ieņēma savu formu un materializējās, kļuva arvien lielāks. Ātrums ar katru sekundi pieauga. Tagad Etans varēja novērtēt pika-pedanu izmērus. Pēkšņi viņa kaklā viss sažņaudzās. Bet ne jau aiz aukstuma.
Pie zaļā lauka ārējās malas kaut kas kustējās. Etans saprata, ka tas ir pērkonēdājs. Viņām kļuva bail.
Lielai Cecais bija aptuveni simts metru garš – gigantiska pelēka masa, kura pulsēja un šūpojās uz ledus, kā milzīgs puņķu kalns. Viņa aizmugure un sāni bija no vienas vietas ar jocīgiem izaugumiem un nišām. Tas izskatījās pēc dzīva kalna.
Zvēram nebija nekādu kāju, ne roku. Tas vispār nebija ekstremitāšu. Šīs milzīgās masas vēders atgādināja spilvenu, kurš noklāts ar kaulveidīgu aizsargkārtu, kura bija biezāka par kosmiskā kuģa apvalku. Tā bija gluda kā spogulis. Platā mute, kā kuģu doks, iesūca gaisu, kurš tika izpūsts caur vārstuļiem, kas atradās pie astes.