- Ak, Dievs, viņš turpina mūs pārsteigt!
- Jūs varētu komentēt pie sevis, - aizrādīja aizvainotais Etans. – Tagad jau viss ir
kārtība, gatavojamies piezemēties.
Te nu viņš kļūdījās. Sākās pārsteigumi.
Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret laivas sāniem. Laivu pamatīgi sakratīja. Etans pēkšņi ievēroja, ka planēta tuvojas pārāk strauji. Koleta iespiedzās. Priekšgalā lamājās Volters, cenšoties savaldīt laivu. Viņus atkal sakratīja, tagad varēja redzēt „Antaresu”. Tas strauji attālinājās, bet ne tik strauji, lai Etans neievērotu, ka „Antaresā” pavīd kāds dīvains caurums.
Pārlaižot skatienu visapkārt, viņš ieraudzīja pasažieru sekcijā vēl vienu figūru. Šis nezināmais nebija piesprādzējies. Pavērsies pret pārējiem, viņš skatījās ar neko nesaprotošu, aizmiglotu skatienu. Uz mirkli Etanam likās, ka viņam pašam arī kaut kas nav kārtībā ar redzi.
Laivu kratīja un raustīja. Volters bezpalīdzīgi kliedza. Viljams nostenēja: „Ak, Dievs!”, un tad lauzītā Zemes angļu valodā atskanēja kaut kas dīvains:
- Visu melno caurumu un sārto augstieņu vārdā, pietiek jokot, nu jau ir par daudz!
No šī momenta Etans vairāk neko nevarēja atcerēties.
Esmu laikam miris. Nosalis līdz nāvei. Pagrozīties. Pagaidiet, ja esmu miris, kā es varu grozīties? Lai pārbaudītu savu esamību, viņš atkal pagrozījās. Likās, kāds viņu rausta. Pavēra acis. Uz viņu raudzījās Viljamsa Milikena tumšā seja.
- Kā jūtaties, dārgais Forčun? – jautāja Viljamss. Etans ievēroja, ka skolotājam
bija uzvilkts tumši brūns speckombinezons. Uz tā bija oranži ielāpi, bet izskatījās tas diezgan silts.
Viņš pagriezās un piecēlās sēdus. No fiziskās piepūles viņam sareiba galva. Sāpēja acis. Etans atklāja, ka apģērbts tādā pašā kombinezonā, tikai divus izmērus par lielu priekš viņa.
Viljamss pastiepa viņam krūzi ar karstu kafiju. Etans satvēra krūzi ar cimdos ietērptajiem pirkstiem, un ar diviem malkiem iztukšoja līdz pusei, nebaidoties apdedzināt barības vadu. Sajutis aizmugurē kaut ko cietu, viņš atbalstījās pret to un pavērsa skatienu apkārt.
Pretī sēdēja Dju Kanē ģimene. Arī viņi bija tērpti brūni-oranžos tērpos, tikai tie atbilda viņu augumiem. Tēvs sēdēja ar kūpošu konservu bundžu rokās, un kaut ko ēda no tās. Meita, atbalstījusies pret roku, sastingusi skatījās kaut kur sev priekšā.
Viņi atradās mazā istabā. Grīda bija noklāta ar kaut ko baltu. Pat viņa vēl neatguvušais prāts saprata, ka tas bija sniegs. Viņi tomēr bija piezemējušies. To varēja nojaust pēc temperatūras. Etans jautājoši paskatījās uz Viljamsu.
- Mēs esam laivas bagāžas nodalījumā. Tas ir labi nohermetizēts.
Tas skanēja diezgan dīvaini, jo varēja redzēt, kā aukstais gaiss ieplūda pa spraugu starp vienīgajām durvīm un korpusu. Metāliskās sienas bija vienās iedobēs. Sevišķi aizmugurējā mašīntelpā. Izdzēris kafiju, Etans nolēma apskatīt durvis. Augšpusē durvis un siena bija ieliekušās uz iekšu. Virs durvīm bija vienīgais logs. Viņš piecēlās un paskatījās ārā pa logu, neuztraucoties, ka aizsedza gaismu pārējiem. Koleta, protams, tūlīt pat sāka komentēt tādu nepieklājību, bet Etans nepievērsa tam uzmanību, jo bija pārāk aizņemts ar apkārtnes izpēti.
Viņš redzēja laivas centrālo daļu, kur kādreiz atradās pasažieru nodalījums. Tā jumtā varēja redzēt divus milzīgus caurumus. Spožā saule apspīdēja korpusu. Etans saprata, ka kapucē bija iemontētas aizsargbrilles un sejas maska. Lielāka daļa sēdekļu ar paātrinātājiem bija nolauzti, vai sabojāti. Pagriezis galvu un izstiepis kaklu, viņš ieraudzīja, ka laivas labais borts ir vienos caurumos. Arī kreisais borts neizskatījās labāks. Metāliskā siena bija salauzta un saliekta. Etans nebija mehāniķis, bet te pat muļķis saprastu, ka vieglāk laivu ir uzbūvēt no jauna, nekā salabot. Sniegs mazliet bija aizputinājis laivas iekšpusi pasažieru un vadības nodalījumā, sevišķi kreiso pusi. Aukstais vējš klejoja pa salonu. Šur-tur sniegā svaidījās rūdītā stikla lauskas. Ja arī kāds iluminators bija neskarts, tad no šejienes tas nebija redzams.
Atkal sareiba galva. Laikam pārāk ilgi bija skatījies. Atspiedies pret durvīm, viņš uzmanīgi apsēdās, ielika galvu starp rokām, un palika šādā pozā, kamēr galvā viss noskaidrojās.
- Ar Jums viss kārtībā, mister Forčun? – norūpējies jautāja Viljamss.
- Jā, ziniet… mazliet nelabi… bet nu jau labāk. Vispār man liekas, ka kaut kas
nav labi ar acīm.
- Jūs pārāk ilgi skatījāties logā bez aizsardzības. Tas, laikam, ātri pāries
neuztraucaties. Tam nevajadzēt būt saistītam ar Jūsu galvas traumu.
- Arī tas ir labi. – Etans aptaustīja nelielu punu uz pakauša. Ar galvu vismaz viss
ir kārtība, bet varēja arī galva būt vienos caurumos.
- Lietojiet lūk šo, - skolotājs norādīja uz brillēm, un piebilda: - lai neiestātos
sniega aklums.
- Par visu padomāts, - noburkšķēja Etans, un sarāvies noprasīja. – Kā Jūs domājat,
kāda ir temperatūra?
- Aptuveni mīnus divdesmit pēc simt grādu skalas, - atbildēja Viljamss, it kā tas
nebūtu nekas īpašs. – Un laikam vēl pazemināsies. Jūs pats varat apskatīt termometru uz labās rokas. – Viņš pasmaidīja.
Tiešām, mazs termometrs bija iešūts audumā, cimda augšmalā. Sākumā likās, ka skolotājs ir kļūdījies: sarkanā josla aizņēma gandrīz visu disku. Pēc tam viņš ievēroja, ka nulle ir a u k s t ā k ā atzīme. Dalījumi gāja tikai uz leju no nulles.
Iespaidu atstāja nevis iekārta, bet tās rādījums. Pēkšņi viņš pats sev negaidot iesmējās. Klusumā tas drīzāk izskatījās pēc rūciena un pārējiem tas nemaz nepatika. Uz viņu saka mest neizpratnes pilnus skatienus, sevišķi Dju Kanē, bet Koleta paskatījās tā, it kā neko citu no viņa nemaz negaidīja. Etans pārstāja smieties, sajūtot, ka asaras sasalst uz vaigiem. Tad viņš ievēroja pārsteigtos skatienus.
- Nē, es neesmu sajucis. Vienkārši atcerējos, ka uz „Antaresa” man palika
aptuveni piecdesmit Asandusas luksus-sildītāji tirdzniecībai ar vietējiem aborigēniem. Tagad es būtu atdot savu vecmāmiņu tikai par vienu sildītāju!
- Ja visu ko vēlamies, mēs būtu spējīgi sagremot, tad visi būtu paēduši, -
piezīmēja Viljamss. – Tā teicis Rassels, angļu filozofs, divdesmitais gadsimts.
Etans pamāja, urbinot sniegu uz grīdas… bet cimdi, viņš nodomāja, ir no īstās ādas.
Saraucis pieri viņš aplūkoja cilvēku grupu. Kaut kas nebija kārtība, bet kas – viņš vēl ātrumā nevarēja saprast.
- Jā, par „Antaresu”. Kad mēs atdalījāmies, tur kaut kas nebija kārtībā. Tur
parādījās kaut kāds caurums, kad mēs kritām lejā.
- Jā, tas bija pārāk bīstami, - atsaucās pazīstama, nervoza balss no tumšā stūra.
Etans atpazina pustumsā mazo figūru. Cilvēciņa labā roka bija pārsieta, bet uz sejas bija liela rēta.
- Jā, pareizi esi saskatījis, - pabeidza viņš.
- Es Jūs atcerējos, - teica Etans. – Ja nemaldos, draugs Jūs sauca par… Volteru.. –
Viņš pavērās visapkārt. – Bet kur tad ir jūsu plakansejainais draugs…
- Tas dūšīgais? Septembers ar viņu tika galā…, - paziņoja Koleta. – Gaisma
nodzisa, bet esmu pārliecināta, ka tas bija viņš. Protams, tas neko…. – viņa aprāvās. – Interesanti, no kurienes viņš radās?