Dzīvnieks pārvietojās lēnu. Bet Gunnars bija stāstījis nostāstus par paniskām bēgšanām no viņiem. Šo milzeņu bars varēja iznīcināt salu, atstājot starp lediem tikai zaļgan-brūnu plankumu.
Etans sarāvās. Viņš bija kā suns, nē – kā skudra, kam uzbrūk valis. Tikai šis valis bija daudz lielāks par jebkuru citu vali uz pasaules. Tas bija lielāks visos virzienos, visās projekcijās.
No malas skatoties, šis milzenis atgādināja Bībeles briesmoni – ar tā izaugumiem, kas atgādināja milzīgu slotu. Viens no „zibeņiem” sasniedza mērķis. Kaut kas satricināja gaisu.
Etans nevarēja redzēt otru „zibeni”, un nolēma, ka tā ir pagājusi garām, bet kļūdījās. Vēlāk velkonis, kas pārmeklēja notikumu vietu, atrada tā masta atliekas. Tas arī bija viss, kas bija palicis pāri no transporta un ekipāžas.
Kaut kur tālumā varēja dzirdēt kliedzienus, svilpienus. Negaidīti priekšā parādījās tumsa. Kaut kas tumšs un biezs, alai līdzīgs. Tā bija ala pilna ar tumsu, diviem milzīgiem stalaktītiem, kas auga virzienā no augšas uz leju. Tonnām augu bija jāpazūd šajā šausmīgajā alā katru dienu.
Dzīvnieks pagriezās ziemeļu virzienā, taisni uz viņiem. Tas bija bīstams virziens. Vajadzēja briesmoni novirzīt no tā.
Varēja dzirdēt vēl vienu patālu svilpienu. Vēja brāzmas to aiznesa vēl tālāk. Baļķis slīdēja labi, tas pakļāvās Etana vadībai. Bija laiks pamest baļķi. Bet ja vēl mazliet nogaidīt, labāk notēmēt…
Etans piecēlās kājās. Atbalstījies pret bortu, viņš nolielās gandrīz līdz ledum. Milzīgais šķēps sāka lēnītēm centimetru pēc centimetra griezties pa kreisi. Etans atliecās atpakaļ, iztaisnodams pagriezienu. Koks negribīgi pakļāvās.
Tumšais bezdibenis auga. Tas tuvojās pa ledu un aizsedz jau visu horizontu. Šis melnais caurums ar mehānisku vienmērību atvērās un aizvērās, izdodot pērkonam līdzīgas skaņas. Tās pat pārspēja vēja brāzmu skaļumu. Tās varēja būt līdzīgas vien skaņām, kad bremzē un apstājas kosmosa kuģis. Monstrs kustējās, ķerot vēju un izdodot pērkondārdus.
Ķīlis… izraut… svilpe… pagrieziens… pa kreisi… pa kreisi… nē, uz kreiso bortu… kreisais borts?
Etans līdz asinīm iekodās apkašplūpā. Pēkšņi kaut kas, vai kāds stipri parāva ķīli. Mazā laiva stipri sasvērās. Tā ar bortu gandrīz aizskāra ledu. Etanam nācās sasvērties uz pretējo pusi, lai neizkristu no laivas. Tad gluži mierīgi viņš secināja, ka to ir darījis pārāk lēnu. Tagad viņš vairāk nevarēja izvairīties no sadursmes ar zvēru. Bet šķēpveida baļķis pa to laiku traucās uz priekšu.
Pieskāries ar roku savai mutei, Etans secināja, ka tā ir vaļā. Tagad noderētu kāda lūgsna, bet tās vietā Etans nokliedza:
- Uz priekšu, Skva! Esmu šeit.
Kaut kas pazibēja garām. Etans ieraudzīja aci, kas bija lielāka par viņa laivu. Melnā acu zīlīte bija līdzīga Oniksa spoguļiem. Tajā varēja redzēt neprātu. Etans traucās caur neskaitāmām pelēkās miesas arkām.
Monstra mute bija milzīga. Toties rīkle bija diezgan īsa. Kustoties ar ātrumu simts kilometru stundā, šķēps ar visu savu pustonnīgo masu ietriecās rīkles galā. Dažas sekundes pagāja, kamēr šis trieciens nonāca līdz nervu centriem. Un tad vareni krampji sarāva milzīgo ķermeni. Pērkonēdāja priekšējā daļa atrāvās no ledus kā Everests agonijā. Pēc tam šī milzīgā masa nogāzās uz ledus, aizsviežot Etana laivu kā monētu no stipri novilkta auduma.
Viņš lidoja uz savas slidu laivas pa nepazīstamu ainavu – visapkārt tikai ledus un debesis. Un tad pēkšņi iestājās tumsa.
Viņš atcerējās vaniļas vafeļu garšu un smaržu, pēc tam atvēra acis un ieraudzīja pazīstamu bārdas rugājiem noaugušu seju ar milzīgu degunu. Septembers uztraukts skatījās uz Etanu. Atmiņas sāka atgriezties un Etans skaļi ieelpoja. Pusduča parseku attālumā no tās vietas, kur viņš gulēja, vaniļas vafeļu droši vien nebija.
Etans gulēja Uonnomas pilī savā gultā. Viņš mēģināja apsēsties, un ievēroja savādu lietu. Katrs viņa ķermeņa centimetrs deva par sevi zināt.
- Sāp, - lēnām noteica Etans, krītot atpakaļ uz kažokādas segas, ko kāds bija
uzmanīgi palicis zem Etana galvas. – Visās vietās.
- Tas nav nekāds brīnums, draugs, - teica Septembers. Bažas bija pazudušas no
viņa sejas. – Bet kā vispārējā pašsajūta?
Etans iesmējās. Ar viņa apziņu viss bija kārtībā, bet atsevišķas ķermeņa daļas skaļi protestēja. Viņš pārtrauca ieilgušo klusumu ar jautājumu, kas liecināja par to, ka domāšanas spējas ir atgriezušās.
- Kas notika?
- Kāpēc Jūs neatstājāt savu baļķi, kad Gunnars deva signālu? – tā vietā lai
atbildētu, milzenis pats uzdeva jautājumu.
Etans sāka domāt, mēģinot atcerēties sīkumus.
- Mēs abi nebūtu trāpījuši. Bija nepareizs sākuma virziens, un mēs abi būtu patraukušies garām…
Viņš atkal mēģināja piecelties. Septembers delikāti uzlika roku uz krūtīm un lēnām noguldīja atpakaļ.
- Tas briesmīgais zvērs vairāk nav bīstams. Tas nu gan bija skats! Esmu redzējis
dažādus briesmoņus, draugs, bet šī milzīgā gaļas kaudze pārspēj visu. Nav iespējams noticēt, ka tik milzīgs ķermenis ir spējīgs kustēties.
- Es jau Gunnaram par to teicu.
- Es jau nodomāju, ka redzu Jūs pēdējo reizi, kad neatāķējaties reizē ar mums, -
turpināja Septembers, - bet ietriecāties tajā milzīgajā rīklē. Pēc tam viss pavērsās brīnišķīgi. Tas aiztraucās dienvidu virzienā ar tādu rēkoņu, kādu Jūs nebūsiet dzirdējis. Uz visa ķermeņa bija zosāda. Kā viņš spējīgs kustēties ar baļķi rīklē – tas man nav saprotams.
- Es Jums jautāju, kas notika ar mani, nevis ar zvēru?
- Ā, ar Jums? Nu es gan neko neredzēju, jo tajā laikā traucos pretējā virzienā. Bet
no priekšējā prāmja bija viss labi redzams. Stāsta, ka tajā brīdī, kad briesmonis piecēlās no ledus virsmas, kas jau ir kaut kas neredzēts, un pēc tam nogāžas atpakaļ uz ledus, Jūs pameta gaisā kā zirnekli. Viss nogāzās zvēra otrā pusē, pika-pedanas džungļos. Tas un vēl laivas korpuss Jūs izglāba. Pēc kritiena, laivas korpuss izšķīda mazos gabalos. Ja Jūs nokristu uz ledus, domāju, mēs lasītu Jūsu gabaliņus. Ja Jūs redzētu, cik koka šķēpeles izvilkām no jūsu ādas. Jūsu apģērbs ir laba lieta. Līdz savai nāvei brīnīšos, kā Jūs neko nesalauzāt. Bet galvu, gan stipri sasitāt.
- Vēl jūtos vārgs, - piekrita Etans. – Vai sen jau esmu bez samaņas?
Septembers pasmīnēja.
- Aptuveni nedēļu.
- Ne…
- Aptuveni. Es negribēju Jums to teikt, draugs, - svinīgi paziņoja milzenis, bet pēc
tam piebilda parastā tonī:
- Jūsu rīcība stipri pacēla mūsu autoritāti šajā sabiedrībā. Domāju, tagad Jūs tiekat
uzskatīts par varenāko atnācēju no siltajiem laikiem, - viņš burzīja sava apģērba krokas. – Bet ātri Jums nāksies piecelties… Laiks.
Etans justos pilnīgi normāli, ja vien nebūtu sajūtas, ka galva piebāzta ar vati.
- Laiks? Kam laiks?
Septembers uzsita sev pa galvu. No tāda sitiena normāla cilvēka galva jau būtu noripojusi no ķermeņa.
- Idiots! Es taču aizmirsu, ka bijāt visu laiku bez samaņas un tikai murgojāt. Orda
nāk. Nesen bija ienācis ostā kāds kapteinis no Džermi-inn pilsētiņas, kurš devās uz pilsētu, kuras nosaukumu vispār nespēju izrunāt. Viņš diezgan ilgi runāja ar Zemesgrāfu, tad devās tālāk. Tas puisis bija bāls kā ledus. Viņš devās uz dienvidiem un pat nemainīja savu kursu, kad paziņojām, ka tajā virzienā var uzdurties satrakotam monstram. Viņa briesmas sajuta ne tikai vietējie, bet arī mēs.