Etans paslējās uz elkoņiem, un pēkšņi istabā visi priekšmeti trīskāršojās…
- Tad es… esmu gatavs. Mēs… arī gatavojamies karot.
Septembers atkal viņu apguldīja.
- Paguliet… pagaidām viens. Es baidos… Un mierīgi, draugs. Viņiem vēl ceļā
jāpavada aptuveni nedēļa, tā ka pagaidām nav ko lekt kājās un trokšņot. Gunnars un Balavērs organizē zemessardzi. Iedzīvotāji kā traki gatavo ēdamā krājumus – graudus, pika-pinu, volu gaļu u.t.t.. Gaida aplenkumu. Katram tagad ir savs darbs. Jūsu darbs – atpūsties.
- Vai viņi spēs izturēt aplenkumu, Skva?
Septembers aizdomājās.
- Gunnars vismaz tā uzskata. Saka, ka ienaidnieks zaudēs morāli, redzot Sofoldas
iedzīvotāju pašaizliedzību. Ģenerālis piekrīt viņam, bet pārāk skaļi to neafišē. Veca, viltīga vārna… Viņi pat gatavo malkas krājumus… kaut ar savu milzīgi vilnu varētu iztikt arī bez malkas. Kad sāc iekrāt nevajadzīgas mantas, tad tas norāda, ka neesi īpaši pārliecināts… Nē, es nedomāju, ka te būs ilgstošs aplenkums. Mežonīga asinspirts gan.
- Gunnars ir ļoti pārliecināts, ka sakaus pretiniekus.
- Tas kapteinis teica, - noburkšķēja Septembers, - ka klejotāji nosedzot visu ledu
līdz horizontam. Es runāju par taktiku ar komandējošo sastāvu. Domāju, ka devu dažus vērtīgus padomus. Godīgi sakot, jebkuras izmaiņas parastajā karošanas gaitā var radīt pretiniekos sajukumu. Ja Saganaks ir tik pat stūrgalvīgs kā viens otrs Sofoldas iedzīvotājs, tad mums nevajadzētu sagaidīt no Ordas kādu negaidītu rīcību… Bet tas viss būs nepierasti arī vietējiem karotājiem. Viņi grib pamēģināt karot pa jaunam. Te ir vajadzīga smalkāka domāšana un daži vērtīgi padomi. Un Balavērs draud noraut dažas dumjas galvas… Viņu vietā es arī piekristu jaunam eksperimentam. Bet Jūs, draugs?
- Mēs tagad neesam viņu vietā, - klusi atbildēja Etans. Septembers apmierināts
pasmīnēja.
Kaujas bruņas bija rupjas un mazliet par lielu, bet Gunnars uzstāja, lai Etans tās uzvelk. Ādas kājas bruņas taisījās nolekt vai pie katra soļa, bet bronzas plāksne uz krūtīm traucēja ķermeņa kustībām.
Etans atteicās no spilgti izkrāsotās bruņu cepures. Viņam nederētu pat bērnu izmērs. Viņa galva tur kratītos iekšā kā zvana mēle. Aizsarg kombinezons arī nebija paredzēts karošanai.
Etanam visapkārt svilpoja vējš. Viņš pagriezās pret Gunnaru un Septemberu, kuri stāvēja uz Hai-Tauera skatu laukuma. Milzenis norādīja uz kaut ko tālumā.
Viņi varētu papētīt ainu tālumā caur burvja teleskopu, bet tad zustu apskata leņķis. Nepatiku vēl arī radītu smakas burvju istabā. Tās bija cēlušās no neskaitāmiem eksperimentiem. Šī istaba bija arī pilna ar dažādu dzīvnieku ķermeņiem. Tepat uz vietas burvis nodarbojas ar to uzšķēršanu, lai izpētītu to uzbūvi.
Pēc izlūku ziņojumiem, Ordai bija jāparādās no ziemeļ-austrumiem. Bet pagaidām varēja saredzēt tikai nemanāmu līniju, kas atdalīja zilgano ledu no augstajām debesīm.
- Nekas nav redzams, Gunnar?
Bruņinieks pārtrauca sarunu ar Septemberu un paskatījās uz Etanu.
- Tava redze ir tik pat laba kā mana, ser Etan. Pagaidām vēl nav kam pārbaudīt
mūsu bruņojumu.
- Vai viņi var apiet mūs no aizmugures? – Jautāja Septembers un pārbaudīja
abpusēji asā zobena asmeni.
Gunnars noliedzoši pamāja ar roku.
- Nē. Viņi protams var veikt kādu manevru, bet tikai vēlāk, un arī tikai tāpēc, lai
pakaitinātu mūs. Saganaks nelīdzinās barbaru vairākumam. Nekas netiks darīts bez iepriekš noteikta mērķa… Vismaz tā mums teica. Katrs atsevišķs klejotājs ir neparedzams.
- Tāpat kā t u, - turpināja Etans.
- Varbūt arī es, - atbildēja bruņinieks, nemaz neapvainojoties par tādu
salīdzinājumu. – Kā jau teicu, tas tiks darīts, lai saniknotu mūs. Viņi dosies gar vārtiem kā parādē, sarīkos īstenu izrādi. Viņi domā, ka esam pietiekami saprātīgi un nepretosimies, - viņš atieza zobus kā vilks. Kāds gan pārsteigums sagaida Saganaku Nāvi. Kā gan viņš sāks trakot. Tas mūs atbrīvos no nāves soda procedūras.
- Ei! – Iesaucās Septembers. – Vai tur tālumā nepavīdēja bura? Vai arī atkal esmu
par daudz ieņēmis „ridliju”?
Tālumā tiešām parādījās zilgans plankums. Tas pamazām auga augumā. Varēja jau izšķirt dažādas formas, izmērus, krāsas. Buras bija izkrāsotas visās iespējamajās krāsās. Ātri viss ledus līdz pat horizontam tika izkrāsots visās varavīksnes krāsās: sarkans, tumši-brūns, melns, violets. Visvairāk bija sarkanās krāsas.
Uz dažām burām bija krāsu sajaukums, uz dažām ornaments un mozaīka. Daži zīmējumi bija ieausti burās, citi vienkārši uzzīmēti. Dažus kuģus rotāja tranu galvaskausi.
Klejotāji neaizņēma visu ledu, kā to apgalvoja kapteinis, bet lielu daļu gan.
- Tur ir aptuveni tūkstoš prāmju, - nomurmināja Septembers. Bet milzeņa
vienaldzīgais izskats nespēja nevienu piemānīt. Arī viņš bija stipri satraukts.
- Vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši, - atzinās Gunnars. – Bet tas mani tikai priecē
– iznīcināsim daudz vairāk tos parazītu.
Vēja dzītā klejotāju flote tuvojās. Viens pēc otra prāmji ieņēma savas pozīcijas. Viens pēc otra nolaida buras un izmeta enkurus.
- Apmetās uz stāvēšanu, - teica Septembers.
Pat no tāda attāluma Etanam likās, ka viņš saskata grozu un krājumu kaudzes uz katra no kuģiem. Tā bija liela klejojoša pilsēta.
Ātri visa buras bija nolaistas. Palika tikai viena nenolaista bura uz maza prāmīša. Tas atradās blakus lielam kuģim ar divstāvu centrālo kajīti, kas bija izkrāsota dažādās košās krāsās. Prāmītis atdalījās no lielā kuģa un devās uz ostas galvenajiem vārtiem.
Etans ievēroja kā sarosījās mazie silueti pie mehānisma, kas pacēla tīklus un Lielās Ķēdes posmus.
- Parlamentārieši, - ar apmierinātu balsi noteica Gunnars. – Zemesgrāfs un Domes
locekļi jau būs sagatavojušies viņu sagaidīšanai. Ejam.
Cilvēki sekoja viņam pa trepēm uz pili.
- Mums ir viņiem ko teikt, - noteica bruņinieks pāri plecam.
Viņi nebija sagaidīšanas komitejas oficiālie locekļi. Vēl bija nolemts, ka Ordas sūtņiem pagaidām nav jāredz cilvēki, lai tos nesatrauktu pirms laika. Lai viņi pagaidām domā tāpat, kā lielākā Sofoldas iedzīvotāju daļa, ka viesi ir dievi vai dēmoni, bet nevis vienkārši apcirpti trani.
No muzikantu balkona pavērās lielisks skats uz zāli. Lejā savā tronī sēdēja Zemesgrāfs. Šoreiz viņš nebija tērpies bagātīgā zīdā, bet gan ādas un bronzas bruņas, ar tērauda bruņu cepuri galvā. Zemesgrāfs izskatījās iespaidīgi. Etanam bija jāatzīst, ka Balavērs, Gunnars vai pat Braunovks ietērpti karaliskajās bruņās izskatītos vēl iespaidīgāki.
Elfa arī bija uzvilkusi bruņas. Šoreiz no dekoltē nebija ne miņas.
Apkārt tronim bija sastājušies Domes locekļi, pilsētas pārvaldes darbinieki, bruņinieki, eskvairi. Saules gaisma laistījās uz bruņu cepurēm, šķēpiem un cirvjiem kā uz dārgakmeņiem. Nerātnie saules zaķīši lēkāja pa akmens sienām un augstajiem griestiem. Sagaidītāju grupa tur lejā izskatījās iespaidīgi.